Pirms došanās augšup uz alu, es iegāju veikalā un iepirkos par 40 dolāriem, kurus mans laipnais draugs bija iedevis. Bet es neko daudz nezināju par to, kā plānot savu ēdienkarti dzīvei alā. Es nopirku vairākas konservu bundžas ar dažādiem ēdieniem un nedaudz gaļas, kas viss manu mugursomu padarīja krietni smagāku. Rūpīgi sablīvējis pirkumus mugursomā, es to pacēlu uz pleciem. Es atradu taku un, atstājis pilsētu aiz muguras, devos kalnos.
Atcerējies stāvo kāpienu no iepriekšējā gada, es gāju lēnām. Kaut gan bija tikai agrs janvāris tuksneša saule sāka cepināt un drīz es jau apstājos. Noņēmu mugursomu, novilku žaketi un iestūķēju to mugursomā. Pēc īsas atpūtas atkal pacēlu savu nastu uz pleciem un devos tālāk. Es biju nodomājis aiziet prom no cilvēkiem cik tālu vien iespējams. Mērķēju uz trešo ieleju.
Atcerējos, kā biju centies tikt līdzi Džimam un Sanijai. Tā bija bērnu rotaļa, salīdzinot ar šo. Pat bez žaketes svīdu it kā būtu saunā. Visas malas sāpēja, un es elsoju. Mugursomas siksnas nospieda asins cirkulāciju, un man sāka sāpēt galva. Es jutos kā sīka skudriņa, kas stiepj baļķi uz saviem pleciem. Dažreiz es izdarīju nepareizu pagriezienu un, diezgan tālu aizgājis, atklāju savu kļūdu. Es tikai vienreiz biju šo ceļu gājis un tas bija gadu atpakaļ.
Pagāja stunda, tad otra un tā tālāk. Es sāku pārdomāt, vai cilvēki ir kādreiz nomiruši no pārguruma. Beidzot es sasniedzu kāda kalna muguru. Skatoties lejup varēju redzēt Palm Springu kādu kilometru lejā zem manis vienā pusē un trešo ieleju pus kilometru lejā otrā pusē. Kad es skatījos uz trešo ieleju kāds milzīgs pelēks akmens piesaistīja manu uzmanību. Novietots starp kokiem, tas stāvēja viens pats, tikai vēl kāds mazāks akmens bija tā sānos aiz tā. Aiz šiem akmeņiem kalns pacēlās tik stāvs kā siena. Un no turienes, kur es stāvēju, likās, ka aiz masīvās klints plūda kāda ūdens straume. Es nolēmu to visu pārbaudīt. Ar atjaunotu enerģiju es uzsāku garu, sarežģītu ceļojumu lejup uz ieleju.
Kad nokāpu ielejā, es varēju redzēt milzīgā akmens virsotni pa kreisi un gāju tā virzienā apmērām 10 minūtes. Es pārrāpos milzīgam baļķim starp klintīm, un tur tas stāvēja - kādus dažus simtus metrus manā priekšā. Tā skats man aizrāva elpu. Akmens pamatnē pavērās ala kā izgrebta bļoda. Ieeja kā zema arka apmērām desmit metru platumā pārliecās pār alas priekšu un saule izgaismoja interjeru. Lejup no kanjona gar alas labo pusi tecēja strauts, steidzīgi burbuļodams gar lielu gludu akmeni un ietecēdams smaragdzaļā baseinā - apmērām 10 metrus platā un 3 metrus dziļā. Pa kreisi stiepās zāļains laukums, kas tālāk gar malu kļuva arvien biezāks. Es lēnām tuvojos alai, sajūsmināts par šīs vietas skaistumu.
Nolicis mugursomu zemē, es piesardzīgi iegāju alā. Nekādas pazīmes neliecināja, ka tur patlaban kāds būtu apmeties, bet no apkvēpušajiem griestiem varēja spriest, ka kāds tur ir bijis pirms manis. Akmens pie vienas sienas veidoja zemu plauktu un uz plaukta atradās melna grāmata, klāta ar biezu putekļu kārtu. Es to pacēlu un nopūtu putekļus. Svētā Bībele – bija rakstīts. Es to noliku, pat neatvēris. ”Kāds šeit ir meklējis Dievu,” es sacīju sev. „Droši vien viņi To nav atraduši šajā Bībelē, citādi viņi nebūtu pametuši šeit šo grāmatu.”
Tālāk pa kreisi aiz akmens es atradu vēl vienu ieeju, mazliet zemāku. Es nometos uz ceļiem un izrāpos cauri. Mirkli vēlāk jau stāvēju telpā ar zemiem griestiem. No ieejas iespīdēja tikai mazliet gaismas, bet kaut kā tur bija ļoti omulīga sajūta - kā lāča migā. „Kāda laba guļamistaba!” es nodomāju.
Es gribēju pēc iespējas ātrāk iekārtoties šajā mazajā paradīzē. Es ienesu mugursomu pirmajā istabā, izņēmu konservu bundžas un novietoju uz akmens malas, tālāk no ēdiena novietoju savu glīti salocīto dvielīti un ziepju gabaliņu. Tad paņēmu guļammaisu un drēbes un ielīdu guļamistabā. Salocītās drēbes novietoju sienas malā un telpas vidū atrullēju guļammaisu. Iekārtojis guļamistabu un virtuvi, es pakarināju šūpuļtīklu starp diviem kokiem pie baseina.
Ēnas jau pārklāja ieleju. Doma par to, ka nakti man būs jāpaliek vienam šajā tālajā, vientuļajā vietā, mani darīja mazliet nervozu. Kā būs, ja pumas un koijoti nāks naktī padzerties pie baseina? Man labāk jāsakur ugunskurs. Dzīvnieki baidās no uguns. Sameklēju gludus akmeņus, izveidoju mazu aplīti alas centrā un tad gāju meklēt malku. Es atnesu vairākus klēpjus un nokrāmēju kaudzīti pie ugunskura. Tad es izslējos un atzinīgi novērtēju savu jauno mājvietu. „Esmu gatavs!” Viss tiešām izskatījās tik glīti un labi sakārtots, kā pirms manas istabas kontroles militārajā akadēmijā.
Nākošajās nedēļās es biju aizņemtāks nekā to varēju iedomāties. Ēdiena gatavošana un savas mītnes uzkopšana aizņēma diezgan daudzas rīta stundas. Kāds vecs vīrs Palm Springā parādīja man, kā no liela katla ar vāku pagatavot plīti. Katru rītu es pagatavoju banānu maizi brokastīm. Bija trauki, ko mazgāt, un ēdiens, ko slēpt no mazajiem dzīvniekiem. Es pagatavoju katlu beržamo no cietas zāles saišķa. Tas bija tikpat noderīgs kā veikalā pirktais. Es arī padziļināju baseinu pie savas alas aizdambējot tur, kur iztecēja ūdens. Katru dienu bija kaut kas, ko strādāt.
Es uztaisīju krēslu no baļķiem un akmeņiem ar atzveltni un rokturiem un tad to pārklāju ar segu. Dažkārt es tur sēdēju stundām ilgi.
Vasarā es nevalkāju drēbes un staigāju kā dabas bērns. No sākuma, kad manas basās kājas vēl bija maigas un jūtīgas, asie akmeņi uz alas grīdas tās ievainoja. Tādēļ es tos izraku, tad atnesu smiltis no baseina un izklāju grīdu kā ar mīkstu tepiķi.
Vēl viena lieta, ko es pagatavoju bija dzīvnieku slazds. Es noķēru vāveri, ko izcepu un apēdu un no ādas uztaisīju somu. Es arī noķēru lielu klabarčūsku, ko mēģināju ēst. Bet tur bija gandrīz tikai kauli, un tā es paēdu tikai mazliet, bet no ādas pagatavoju maksti nazim.
Man bija daži paņēmieni kā tikt pie naudas, lai apmierinātu savas vajadzības. Viens no tādiem projektiem bija pīpes gatavošana. Tās es pārdevu vienā no ”vadošajiem veikaliem” Palm Springā. Šie veikali nodarbojās ar zālīšu pīpju un citu narkotikas piederumu tirgošanu.
Sākumā man bija divreiz nedēļā jāceļo uz pilsētu, lai iepirktos, bet kad es labāk izstrādāju savu dzīves veidu, mani ieradumi mainījās un man pietika ar reizi nedēļā. Es iemācījos pirkt sauso barību, piemēram, rīsus, spageti, pupas un miltus.
Rīsu un spageti pagatavošana nebija nekāda problēma. Vienmēr pēc 15 līdz 20 minūšu vārīšanas tie bija mīksti. Bet kā man gāja ar kaltētajām pupām! Pirmajā reizē pamēģināju vārīt 15 minūtes, bet tās bija cietas kā akmens. Es tā vai tā ēdu, bet tās mani padarīja slimu. Nākošajā reizē es dubultoju vārīšanas laiku uz 30 minūtēm, bet tas gandrīz neko nemainīja. Kad arī pēc stundas vārīšanas tās vēl arvien bija cietas, es domāju, ka kaut kas nav kārtībā ar tām pupām. Kad es to pastāstīju draugam, viņš smējās un sacīja: „šajā augstienē tev pupas jāvāra visu dienu.”
Tikt uz augšu, atklāt kaut ko jaunu un arvien meklēt jaunus veidus bija gandrīz visas manas eksistences galvenā jēga. Un tad es sāku meklēt Dievu. Kādā dienā es lasīju grāmatu par Amerikas indiāņiem, kā viņi mēģinājuši meklēt Dievu caur augiem, kas izraisa halucinācijas, un es nevarēju vien sagaidīt, kad man kādus izdosies nomēģināt. Viens augs, kas grāmatā bija pieminēts, auga turpat netālu no manas alas. Es salasīju kādas lapas un izkaltēju tās, tad sarullēju kā cigareti. Bet no tās nebija nekāda labuma. Nosmēķējot šo cigareti par visām savām pūlēm es dabūju tikai sausu muti. Vēl no šīm lapām es pagatavoju tēju, bet tad dabūju tikai caureju un viss.
Kādā dienā, kad biju aizgājis uz pilsētu iepirkties, es sastapos ar hipijdraugu Bredu. Pēc īsas sarunas es izvilku no kabatas vienu auga lapu un rādīju to viņam. „Vai tu zini, kas tas ir?” es jautāju.
Viņš to paņēma, saberza starp pirkstiem un paostīja. „Protams, indiāņi to lietoja savā reliģijā. Tā ir ļoti spēcīga zāle.”
„Nē, tā nav,” es iebildu. „Es to pamēģināju. Es gan smēķēju lapas, gan pagatavoju tēju, bet nekas nenotika. Tā vienkārši nedarbojās.”
Breds smējās. „Tu vienkārši, čalīt, nezini, kā to sagatavot. Es reiz piekāpšu pie tevis un parādīšu.” Viņš kādreiz bija pavadījis tajā alā nedēļas nogales, un tā viņš zināja, kur es dzīvoju.
Dažas dienas vēlāk Breds, viņa brālis Stīvens un vēl kāds cits dezertieris vārdā Marks ieradās manā alā. „Vai esi gatavs ceļojumam?” viņš jautāja stādot priekšā savus biedrus.
„Jebkurā laikā,” attraucu. Viņš bija paņēmis krietni daudz šo augu līdzi un parādīja man, kā pagatavot stipru tēju no auga saknēm. Viņš ielēja mums katram pa tasītei, bet Stīvens atteicās.
„Es labāk tikai paskatīšos,” viņš sacīja.
Mēs visi apsēdāmies uz alas grīdas un sākām dzert.
„Jek! Es nekad neesmu dzēris kaut ko tik rūgtu!” es izsaucos.
„Tas labi!” Breds smējās. „Tas mums dos īstu ceļojumu.”
Mēs kādu brīdi gaidījām, bet nekas nenotika. „Nu redzi! Es teicu, ka tas nedarbojās.”
„Tas darbosies. Tikai dod tam mazliet laiku.” Breds mani mierināja.
„Ejam sauļoties pie baseina,” es ierosināju. Viņiem visiem mana ideja patika, un drīz mēs bijām izstiepušies saulītē. Bet dažas minūtes vēlāk es sāku justies dīvaini. „Es iešu gulēt,” sacīju. Ievēroju, ka mani pirksti neklausīja, nevarēju sasiet kurpju šņori. Es padevos un ieklumburēju alā, nometu visu un izstiepos uz grīdas.
Kad pamodos, ārā bija tumšs. Iededzināju sveci. Pirmais, ko ieraudzīju, bija kokakolas mašīna manā alā. „O, labi,” es domāju. „Mana mute tik izkaltusi, man tiešām vajag padzerties.” Bet mani pārtrauca kāda balss.
„Kur tu ej, Dag? Nāc šurp, nāc šurp.” Es pagriezos un ieraudzīju savu vecomāti stāvam pie pelēka furgona. „Kāp iekšā furgonā, kāp iekšā!” viņa pavēlēja drebošā balsī. Es centos atvērt furgonu, bet tas pārvērtās par klinti. Pēc brīža es atrados ārā uz kalna nogāzes pundurcilvēciņu ielenkumā, kas nāca man virsū ar lokiem un bultām. Es rāpos augšā kalnā, cik ātri vien varēju.
„Palīgā, palīgā!” es kliedzu, cenzdamies aizsniegt savus draugus alā. „Palīdziet man! Viņi taisās mani nogalināt!” Kad es beidzot tiku līdz alai, es atradu, ka mani draugi jau bija miruši un peldēja baseinā. (Īstenībā, viņi jau bija jūdzēm tālu Palm Springā.)
Saule jau bija norietējusi, un mēness uzlēcis, un es redzēju kādas figūras, kas rāpoja visapkārt, gatavas lēkt uz mani. Es kliedzu un spēru tām, un skrēju lejā pa kalnu. (Tās rāpojošās figūras izrādījās kaktusi. Jūs varat uzminēt, kā es to atklāju!) Bet tā vietā, lai turētos pie savas takas, es gāju šķērsām pāri pa tuvāko ceļu uz Palm Springu. Kā es toreiz kalnos nenositos, es to nevaru izskaidrot, kā vienīgi, ka Dievs mani ir turējis ar savu roku, pat toreiz. Nogāze bija tik ļoti stāva un manās vēnās bija tik daudz adrenalīna, ka es gāju uz priekšu milža lēcieniem. Katrs solis 9 metru garumā, kaut gan es neesmu īsti pārliecināts līdz šai dienai, vai tā tas patiešām bija.
Es palūkojos pār plecu un redzēju, kā tanki nāca rūkdami lejup no kalna manā virzienā. Aiz tankiem nāca arābu bars ar šautenēm. Un tas viss šķita tik reāls. Es nekad dzīvē nebiju piedzīvojis tik daudz baiļu.
Tas bija pēc pulksten diviem no rīta, kad es beidzot tuvojos Palm Springai. Tālumā es redzēju bāra gaismas un skrēju uz to. Tas bija slēgts, bet es dzirdēju balsis iekšpusē. „Ielaidiet mani, ielaidiet mani!” es kliedzu ar dūrēm dauzīdams durvis. „Viņi man dzenas pakaļ, viņi mani nogalinās!”
Durvis atvērās un divi platacaini, melni vīri mani ierāva iekšā un aizslēdza durvis. „Es neviena neredzu,” viens no viņiem sacīja. „Kas tevi taisās nogalināt?”
„Kur ir telefons? Man jāizsauc policija!” es elsu, neievērodams vīrieša jautājumu. Viņi abi norādīja uz maksas telefonu bāra galā. Es uzgriezu policijas numuru, un man tūlīt atbildēja.
„Mans vārds ir Dags Bačelors!” es kliedzu telefonā. „Es esmu no alas kalnos, un man uzbrūk arābi. Viņi jau ir nogalinājuši manus draugus!”
Balss otrā galā jautāja: „Kur jūs esat?”
„Es esmu bārā. Pagaidiet, es noskaidrošu.” Es pagriezos pret vīriešiem, kas stāvēja man aiz muguras. „Kur mēs esam?” Viņi ātri unisonā nosauca adresi, un es to atkārtoju telefonā.
„Mēs tūlīt būsim klāt,” viņš sacīja.
Pēc pāris minūtēm policijas mašīna nobremzēja pie bāra un divi policisti ieskrēja iekšā. Es sastapu viņus ar platām acīm. Viens panāca man tuvāk, saoda manu elpu un iespīdināja gaismu acīs. „Ne marihuāna, ne alkohols,” viņš ziņoja otram. „Nāciet līdzi uz policijas iecirkni,” viņš sacīja un atvēra man durvis. Viens iesēdās aizmugures sēdeklī un otrs pie stūres.
Policijas iecirknī viņi mani ieveda pa sāndurvīm. Vēlreiz viņi pārbaudīja, vai neesmu lietojis narkotikas, bet nekas par to neliecināja. Izņemot to, ka biju drausmīgi pārbiedēts, es citādi izskatījos normāls. Viņi sarunājās savā starpā pieklusinātā balsī, bet ar savu kalnu dzīvē ietrenēto dzirdi es saklausīju katru vārdu.
„Ko tu domā?” viens jautāja satrauktā balsī. „Vai tas varētu kaut kādā veidā būt saistīts ar naftas embargo?”
„Iespējams,” otrs atbildēja. Seržants atvēra citas durvis un pievienojās trešais oficieris. „Tas ir sevišķi liels noslēpums,” viņš sacīja klusā balsī. „Labāk nāc šurp un pieraksti.” Oficieris ienāca un ielika papīru rakstāmmašīnā, un sāka rakstīt, kamēr mēs sarunājāmies. Es nekad nebiju redzējis nevienu rakstām tik ātri. Viņam pilnīgi netraucēja pat mūsu saruna. Seržants pievērsās man. „Tagad pastāstiet mums, kas tieši notika.”
Es ātri izlēmu izlaist daļu par pundurcilvēciņiem ar lokiem un bultām. Kaut kā tas vairs neiederējās. „Nu, es biju savā alā un izdzirdēju šāvienus. Es izgāju ārā un redzēju cilvēku baru nākam manā virzienā.”
„Vai jūs varējāt redzēt, kādi viņi izskatījās?” seržants jautāja.
„Ne visai labi.”
„Vai jūs neteicāt, ka viņi bija arābi? Kādi viņi izskatījās? Kā jūs varat pateikt, ka viņi bija arābi?” viņš prašņāja.
„Mēness spīdēja, un es varēju redzēt viņu galvassegas un apmetņus. Viņi bija arābi, tik tiešām.”
Cits oficieris iejaucās, runādams ātri un klusi, bet es atkal visu varēju dzirdēt. „Arābi ir traki par naftas embargo. Viņi noteikti plāno uzbrukt Palm Springai!” Visi trīs vīri izskatījās satraukti. Prezidentam bija mājas šeit, daudzi bagāti un slaveni cilvēki dzīvoja Palm Springā, tāpēc viņi katru ziņojumu uztvēra ļoti nopietni.
„Jūs sakāt, ka viņi nogalināja jūsu draugus. Vai viņi šāva arī uz jums?” viņš jautāja.
„Ak, jā! Tur bija pilns ar cilvēkiem. Viņi šāva uz mani un es skrēju taisni lejā no kalniem.” Es parādīju savus saplēstos, ar kaktusiem sadurstītos zābakus. „Tad tie milzīgie akmeņi pārvērtās par tankiem un rūkdami nāca lejā pa kalniem Palm Springas virzienā.”
Rakstītājs apstājās, un vīri saskatījās. Beidzot viens no viņiem teica: „Tev kaut kas ir padomā – mēs neesam īsti pārliecināti kas, bet, tā kā tu esi nepilngadīgs, mēs tevi ieslēgsim uz dažām dienām junioru nodaļā.” To teikdams, viņš piegāja pie telefona un pasauca kādu, lai mani savāc.
