Mamma bija sajūsmā par Pinehindžu. „Tev tā patiks, Dag! Tu vari izvēlēties mācību priekšmetus, kādus vēlies, un tur nav obligāto priekšmetu. Tu vari mācīties kad un ko tu vēlies. Tā tiek saukta „brīvā skola”.”
Tas izklausījās lieliski. Īstenībā tā bija vēl brīvāka nekā mēs iedomājāmies. Skolotāji bija hipiji, un bija tikai trīs likumi skolā, kurus visi ignorēja: „Nē - narkotikām, nē -seksam un nē - kautiņiem.”
Kopmītnes bija kopīgas puišiem un meitenēm, un arī istabas tiem, kas vēlējās. Bija apmēram četrdesmit studentu vecumā no astoņiem līdz astoņpadsmit gadiem.
Varēja necelties, ja nevēlējās, varēja neiet uz stundām, ja nevēlējās, un varēja neiet uz ēdnīcu, ja nevēlējās.
Mums teica, ka mēs varam mācīties, ko mēs vēlamies, un mēs tā darījām. Mēs mācījāmies kā ostīt līmi un kā pagatavot alu un LSD. Klasē mēs smēķējām cigaretes, ja mēs gribējām, arī tabaku vai „zālīti”. Tur es satiku puisi no Bruklinas, vārdā Džejs, kas mani iepazīstināja ar dažiem zādzības ar ielaušanos smalkumiem.
Džejam un man bija dažas kopīgas lietas. Viņa māte bija ebrejiete, tāpat kā manējā. Viņa tēvam bija bijušas saites ar mafiju, bet viņš tika nogalināts. Lai gan Džejam bija jau piecpadsmit gadi un brīnišķīgs prāts, vienīgais rakstītais vārds, ko viņš atpazina, bija STOP un stop zīmes. Citu neko viņš neprata izlasīt. Viņam bija briesmīgs Bruklinas akcents, ko pat dažiem ņujorkiešiem bija grūti saprast, un es domāju, ka viņš bija mežonīgāks, trakāks un pašnāvnieciskāks nekā es. Ziemas vakaros viņš mani aizveda uz tukšām vasarnīcām Mainā un rādīja man, kā ielauzties un kur noslēpt laupījumu.
Tā kā mums nebija jāiet uz stundām, ja mēs nevēlējāmies, es apmeklēju ļoti maz mācību priekšmetu. Es tikai izniekoju savu laiku ar draugiem un dzinos pakaļ meitenēm. Bet es piedalījos sporta programmā, īpaši kalnu slēpošanā. Vairumam no mums bija sezonas pieeja Abrama kalnam, un skola transportēja mūs uz slēpošanas bāzi trīs reizes nedēļā. Es biju labs slēpotājs tajā gadā. Mans draugs Džejs un es smēķējām „zālīti”, sēžot pacēlājā un dodoties kalnup, un tad darījām trakas, pārgalvīgas lietas, traucoties lejā pa nogāzi. Mēs neuztraucāmies par iespēju savainoties vai tikt nogalinātiem. Es izaicināju viņu nolēkt no augstas vietas, un viņš to darīja! Viņš atrada augstāko vietu un izaicināja mani nolēkt. Bieži mēs izgājām no kontroles un sasitāmies, bet kaut kā mēs nekad nesalauzām nevienu kaulu un nopietni nesavainojāmies.
Kādu dienu es redzēju paziņojumu uz skolas ziņojumu dēļa:
SILVA PRĀTA KONTROLE
Iemācies, kā tu vari
vinnēt loterijās, dziedināt cilvēkus,
likt lietām notikt
un kontrolēt savu dzīvi.
Nu tas izklausījās kā priekšmets, ko ir vērts apmeklēt! Es nolēmu iet.
Priekšmets ilga apmēram divas nedēļas. Skolotājs iepazīstināja ar jaunu koncepciju, un mēs to pārrunājām un uzdevām jautājumus. Tad mēs sadalījāmies mazās grupās un praktizējām. „Zemapziņa ir daudz spēcīgāka nekā apziņa,” mūsu skolotāja paskaidroja. Ar pašhipnozes palīdzību mēs tikām mācīti iesniegties mūsu prāta dziļākajos līmeņos. Tas tika pasniegts kā darbs ar Dievu – kaut kas ko Dievs atbalstīja – kaut gan īstenībā tas bija pretējais. „Jēzus,” mūsu skolotāja paskaidroja, „bija atklājis, kā izmantot prāta spēkus, un tā Viņš dziedināja cilvēkus. Dievs ir tevī. Tu esi Dievs.” Nepārzinot Bībeli, mēs neapzinājāmies, ka mēs sadarbojamies ar sātanu. Mēs nekad nebijām dzirdējuši, ka burvestība bija aizliegta Svētajos Rakstos un ka sātans pārvēršas par gaismas eņģeli. Es nekad nebiju dzirdējis par Efeziešiem 6:12, tā mēs vienkārši ticējām tam, ko mūsu skolotāji mums stāstīja. Pārdabisks spēks apmeklēja mūsu eksperimentus, un mēs to jutām.
Daži studenti lielījās ar savu jauniegūto spēku. Mūsu grupa kādu dienu stāvēja koridorā un sajūsmināti diskutēja par „eksperimentiem”, ko mēs bijām veikuši.
„Es tam neticu!” Laura nicinoši teica. „Jūs domājat, ka kaut kas notiek, bet tas viss īstenībā ir jūsu galvā.” Laura nebija apmeklējusi šīs stundas.
„Bet kaut kas notiek,” es pārliecinoši apgalvoju. „Šajā lietā ir spēks, un es varu to pierādīt.”
„Ak, jā!? Kā tu taisies to darīt?” Laura jautāja.
„Es kādu izdziedināšu,” es teicu. „Nē, es diagnosticēšu un izdziedināšu viņu. Tu tikai pasaki man, kuru izdziedināt, un es to izdarīšu!” Es izaicināju.
„Tu esi gatavs!” viņa teica, skatoties man tieši acīs. „Nosauc laiku un vietu. Es tur būšu.”
Mēs nolēmām satikties atpūtas telpā septiņos pēc vakariņām. Es izkārtoju pāri krēslu klusā stūrī, kamēr es gaidīju.
„Apsēdies,” es aicināju, kad viņa ieradās. Mēs apsēdāmies ar sejām viens otram pretī. „Ko tu vēlies, lai es daru?” es jautāju.
„Es gribu, lai tu diagnosticē kādu, kas ir slims – pastāsti man, kas ar viņu nav kārtībā.”
„Tev ir jāiedod man viņa vārds un adrese,” es teicu un viņa izdarīja. Tikai dažās minūtēs es sasniedzu pašhipnozes stāvokli, kas tiek saukts par alfa smadzeņu līmeni. Sievietes attēls pavīdēja manā prāta ekrānā, un es sāku aprakstīt viņu. „Es redzu sievieti, apmēram četrdesmit piecus gadus vecu. Viņa ir brunete, kas nēsā brilles. Viņa ir vidējās miesas būves.”
„Ak, nē! Es tam nevaru noticēt. Tā ir mana māte!” Laura iepliķēja savu pieri.
Tad es sāku ceļojumu pa viņas mātes ķermeni, lai atklātu problēmas vietu. Kad es nonācu pie viņas reproduktīvajiem orgāniem, es varēju redzēt kaut ko nelāgu. „Tava māte ir neauglīga,” es atbildēju. „Viņai nevar būt bērni.”
Laurai žoklis atkārās. „Kā tu to zināji? Kā tu to varēji pateikt? Es nekad neesmu nevienam teikusi, bet es esmu adoptēta, jo manai mātei nevar būt bērnu! Vai tu vari viņai palīdzēt?”
„Es mēģināšu,” es teicu. Es iegāju dziļāk savā zemapziņā. Mēs tikām brīdināti neiet pārāk dziļi, lai mēs nezaudētu kontroli. Es nevaru atcerēties, kā es to izdarīju, bet es veicu kādu psihisku operāciju. Es nekad neuzzināju rezultātus. Ja es tad zinātu, ko es zinu tagad, es būtu pārbijies.
Evans Ovens – visneparastākā personība – un es kļuvām labi draugi. Viņam bija tikai trīspadsmit, bet viņa intelekta koeficients bija 165. Viņa vecāki viņu atsūtīja uz Pinehindžu cerībā, ka atradīs kaut ko, kas izaicinās viņa ģenialitāti, bet viņam bija maza interese par jebko. Viņam patika dzert un smēķēt „zālīti” kopā ar mums. Daži spoži jaunieši, ko es pazinu, bija garlaicīgi, bet ne Evans. Viņš bija asprātīgs, tas lika mums smieties. Viņš pat izskatījās komisks. Viņa mati, kurus viņš valkāja afro stilā, stāvēja apmēram pēdu gaisā un veicināja viņa smieklīgo izskatu. Viņa galva izskatījās kā liela pieneņu pūku bumba. Kad viņš no rīta piecēlās, viņš patiešām izskatījās dīvaini, jo viņa mati bija saplakuši tajā pusē, uz kuras viņš gulēja.
„Dodamies uz pilsētu un nopērkam pāris sešu paku alus iepakojumu,” Evans kādu dienu piedāvāja. „Šeit ir pārāk kluss.”
„Izklausās labi,” es teicu. Man bija autovadītāja apliecība no Floridas, uz kuras es biju izmainījis savu dzimšanas gadu no 1957. uz 1952., kas darīja mani „likumīgi” pietiekoši vecu, lai pirktu alkohola izstrādājumus.
Nosvērtā, mazā Vaterfordas pilsēta Mainā ar tās respektablajiem, uz baznīcu ejošajiem cilvēkiem ar pretīgumu skatījās uz Pinehindžas studentiem un ar labu iemeslu. Studenti ne tikai izskatījās kā kaut kas no slikta sapņa ar savu veco apģērbu un gariem taukainiem matiem, tie arī sāpināja vietējos ar piedauzību un sliktu valodu un tika apvainoti par komunisma mācīšanu un narkotiku pārdošanu viņu bērniem.
Kad mēs iepirkāmies veikalā, es ievēroju vīru, kas nikni raudzījās uz mums. Viņš bija ģērbts kamoflāža apģērbā un mednieka cepurē. Es mēģināju nokratīt drebuļus, kas mani satvēra, jo es atpazinu šo neprātīgā ļaunuma skatu no manām dienām Ņujorkas ielās. Kad viņš sekoja mums pa durvīm un iekāpa savā pikapā, es zināju, ka viņš nebija uz labu noskaņots. Es skatījos uz viņa pikapu un ievēroju šautenes paliktni aizmugurējā logā, kas turēja šauteni un bisi. Evans arī ievēroja šautenes. Kad mēs bijām veikuši apmēram pus kilometru tālu ceļu, vīrietis iedarbināja motoru un sāka mums lēnām sekot.
Nebija grūti uzminēt, kas viņam bija prātā. Viņš plānoja mums sekot līdz pilsētas robežai, un, kad mēs būsim pietiekoši tālu mežā, viņš pārvērstu par hipiju pāri. Neviens neredzētu atšķirību, un pat ja mūs atrastu, nevienu tas nerūpētu.
Evans un es ik pa laikam skatījāmies atpakaļ un mēģinājām izturēties vēsi. Pēkšņi Evans noelsoja. „Dag! Viņš apstādināja mašīnu un iet pēc sava ieroča!”
„Izjauksim to!” es teicu. Mēs pametām ceļu un metāmies mežā, maz ievērojot mežrozītes, kas satvēra un saskrāpēja mūs, vai lielos zarus, kas sita mums pa seju. Ar visu adrenalīnu, kas skrēja caur mūsu ķermeņiem, mūsu kājas viegli lidoja. Drīz mēs atrāvāmies no viņa, un, kad jutāmies pietiekoši tālu, mēs ienirām krūmos. Mūsu sirdis dauzījās mūsu ausīs, un sāpes dūra krūtīs, kad mēs piespiedām sevi elpot klusām.
Mēs dzirdējām, ka viņš netālu droši gāja. Drīz viņš apstājās, un mēs zinājām, ka viņš gaida, lai mēs iznākam ārā. Tad viņš sāka šaut uz krūmiem, mēģinot izdzīt mūs ārā. Atceros -šāviena rībiens bija tik skaļš, ka lapas krita no kokiem. Lodes džinkstēja virs mūsu galvām un iecirtās kokā aiz mums, apberot mūs ar vēl lapām. Pēc pāris minūtēm mēs dzirdējām viņa soļus, kas attālinājās.
Mēs gulējām uz zemes mūžību. Es dzirdēju papīra čaukstēšanu, un es paskatījos izbrīnā uz Evanu. Viņš izvilka sešpaku no somas, cik klusu vien varēja.
„Ko tu dari?” es jautāju skeptiski. Es domāju ar viņa radošo ģenialitāti viņš varbūt plānoja diversiju. Tā vietā viņš izvilka alus bundžu un ķērās pie atvēršanas. Alus augstu izšļācās pēc garās kratīšanās skrienot. Evans pielika bundžu pie lūpām un dzēra garu malku.
„Ja man ir jāmirst, es vēlos būt piedzēries,” viņš čukstēja. Kad viņš bija norijis otru bundžu, viņš beidza savaldīties. Viņš piecēlās kājās un sāka lūrēt caur krūmiem.
„Viņš ir prom!” viņš skaļi čukstēja. Es piecēlos kājās, cik klusi vien varēju, un mēs uz pirkstgaliem gājām ceļa virzienā, skatoties uz visām pusēm, skatoties uz vietu, kur lekt, ja mēs atkal redzētu mūsu uzbrucēju.
Apmēram 150 metru attālumā uz ceļa mēs viņu redzējām. „Tur viņš ir. Sēž savā pikapā,” es čukstēju panikā. Viņš bija nolēmis mūs gaidīt. Viņš bija izdomājis, ka mēs beigās atgriezīsimies uz ceļa.
„Es dzirdu, ka brauc mašīna!” es ar aizrautu elpu teicu Evanam. Es skatījos, kā tā parādījās. Mūsu sirdis apstājās, kad mēs redzējām Dotiju, vienu no mūsu skolotājām no Pinehindžas, pie stūres, vedot dažus no studentiem atpakaļ uz skolu. Mēs izskrējām no meža un stāvējām ceļa vidū mājot un kliedzot: „Stop! Stop!” Viņai nebija izvēles kā vien apstāties vai nobraukt mūs. Viņa nolaida logu.
„Es nevaru jūs aizvest atpakaļ uz skolu. Mana mašīna ir pilna,” viņa teica.
„Jums tas ir jādara!” es kliedzu. „Vai jūs redzat vīrieti tajā mašīnā uz ceļa? Viņš uz mums šāva!” Viņš tikko bija iedarbinājis automašīnu. Viņa uzreiz saprata situāciju.
„Leciet ātri iekšā!” viņa steidzināja. Mēs iekāpām citiem jauniešiem klēpī un aizcirtām durvis. Viņa negantā ātrumā brauca uz skolu. Nedaudz vēlāk, kad viņa paskatījās atpakaļskata spogulī, viņš bija prom, un mēs atkal sākām elpot!
Tā kā daži no mums retu reizi tika uz maltīti, mums bija jāatrod alternatīva. Vispirms mēs pārmeklējām virtuvi un pašapkalpojāmies. Tad kādu dienu mēs atradām piekaramo atslēgu pie durvīm. Nekādu problēmu. Mēs vienkārši gājām uz pagrabu, kur glabājās ēdiens un pašapkalpojāmies. Viņi mainīja piekaramās atslēgas, bet viņi nekad neuzzināja par tuneli uz pagrabu. Mēs nozagām tik daudz pārtikas, ka skola bankrotēja un beigās tai bija jāslēdz durvis.
Vai visa šī „brīvība” darīja mūs laimīgus? Diez vai. Es esmu pārliecināts, ka tie bija vieni no visnožēlojamākajiem gadiem manā dzīvē. Es neredzēju dzīvei mērķi. Es biju laimīgāks militārajā skolā ar visiem tās likumiem, nekā brīvajā skolā bez likumiem un noteikumiem.
