Dažas dienas pēc tam, kas es biju lūdzis, lai Dievs parāda, kā es varu liecināt par Viņu, es izgāju no kanjona, lai veiktu savu ikmēneša telefona zvanu mātei. Viņa izklausījās sajūsmināta dzirdēt manu balsi.
„Ak, Dag, uzmini nu!” viņa jūsmoja. „Man bija pusdienas ar šo TV ziņu reportieri no CBS, un viņš domā, ka stāsts par miljonāres dēlu, kas dzīvo alā, varētu izsaukt cilvēku interesi. Viņš vēlas atbraukt un to uztaisīt.”
„Lieliski,” es teicu. Būt TV manī radīja sajūsmu. Laikam es biju mantojis no mammas patiku uz teatrālismu. „Kad viņi brauks?” es jautāju.
„Es nezinu. Piezvani man rīt. Tad es zināšu,” viņa teica. Tajā nedēļā es vairākas reizes veicu garos pārgājienus, lai piezvanītu mammai, bet vienmēr bija viens un tas pats, „Piezvani man rīt.”
Beigās vīlusies CBS, mamma sazinājās ar NBC. Viņi ieleca stāstā. Nākamajā rītā pulksten 9.30 es satiku savu māti un divas televīzijas komandas, CBS un NBC. Abas komandas nesarunājot bija izvēlējušās to pašu lidmašīnu un lidostā ieradās kopā. Uzreiz izcēlās skaļš strīds, kurš iegūs stāstu. Man tas bija apgrūtinoši. Mamma, paldies viņai, rīkojās un uzvedās kā tiesnesis.
„Jums bija jūsu iespēja,” viņa teica CBS vīriem. „Mans dēls katru dienu veica ceļu augšā un lejā, un jūs turpinājāt mums dot cerības. Mēs atdodam stāstu NBC.”
CBS darbinieks palika sarkans un sāka kliegt uz mammu. ”Vai jūs, kundzīt, nesaprotat, ka noorganizēt kaut ko tādu prasa daudz darba? Tas bija ātrākais, ko es varēju noorganizēt.”
„Tā tas varētu būt, bet NBC tas neprasīja ilgu laiku,” viņa deva pretī. „Viņi dabūs stāstu, un tas arī viss!”
„Vai tu zini, cik naudas tas izmaksāja manai kompānijai? Kundzīt, jūs esat necienāma!” To teicis, viņš kā vējš devās prom ar visu komandu.
Sākumā es brīnījos: „Kungs, kāpēc tam visam tā bija jānotiek?” Vēlāk es uzzināju, ka CBS ziņu reportieris bija līdzi paņēmis leoparda Tarzāna šortus, ko uzvilkt, un viņš plānoja izveidot no visa komēdiju. Dievs zināja visu uz priekšu, ko Viņš dara!
Panika mammu nesatrauca. Viņa ātri saorganizēja visu, un mēs sākām kustēties. Mūsu helikoptera pilotam Pītam Skotam bija jāveic divi lidojumi, lai aizvestu visus uz trešo kanjonu, bet tas neprasīja daudz laika.
Kāds saviļņojums bija redzēt taku, pa kuru es tik daudzas reizes ceļoju, no augšas! Piezemēšanās prasīja daudz prasmes. Alas priekšā nebija vietas, kur piezemēties, tāpēc Pīts atrada lielu laukakmeni lejā kanjonā, kas bija pietiekoši līdzens, lai novietotu slieci, un viņš turējās gaisā, kamēr pasažieri izkāpa un izcēla aprīkojumu.
Mēs ar Pītu pazinām viens otru ļoti labi. Viņš bija tas pats Pīts, kas strādāja Glābēju komandā, un viņš vienmēr ar mani pārunāja, kad meklēja pazudušu ceļotāju. Viņš uzjautrinājās par visu to jezgu, kas bija sacelta ap viņa draugu hipiju.
Kad viņi bija gatavi filmēt, viņi deva man dažus norādījumus un sāka savu darbu. Vispirms viņi mani filmēja, kā es kāpju pa kalnu taku ar mugursomu plecos. Tad viņi lūdza, lai es iekuru ugunskuru un kaut ko pagatavoju. Viņi filmēja manu alu no iekšpuses un ārpuses, manu guļamtīklu, mazo ūdenskritumu, dīķi, manu krēslu un pat plastmasas kannu, kas kalpoja gan kā galds, gan kā pārtikas glabātuve.
„Ko vēl tu dari bez gatavošanas un ēšanas?” režisors jautāja.
„Nu dažreiz es pētu, dažreiz es taisu lietas, dažreiz es lasu,” es teicu. „Dažreiz es peldu dīķī.”
Viņa seja atmirdzēja. „Vai tu varētu mums nedaudz papeldēt?” viņš jautāja. „Tas būtu labs noslēguma kadrs.”
Es pretojos un skatījos uz leju. Beigās es teicu, „Man nav peldbikšu.”
„Tā nav problēma,” viņš mani iedrošināja. „Mani operatori ir profesionāļi. Viņi var labi nofilmēt no attāluma, ka neviens neko nepateiks.”
Es brīdi padomāju. „Labi,” es teicu. „Ja jūs neiebilstat, es neiebilstu,” un novilku savas drēbes. Filmēšanas komanda atkāpās tik tālu, cik varēja. Es uzrāpos uz laukakmeņa apmēram divdesmit pēdu augstumā virs dīķa un ielecu. Režisors un operatori bija gandarīti. Es papeldēju minūti vai divas, kameras strādāja. Mamma stāvēja malā un pasniedza man dvieli, kad es izkāpu laukā. (Viņu nebija iespējams nošokēt.) Pēc tam, kad es apģērbos, režisors teica, ka viņam ir jāuzdod man daži jautājumi intervijai.
„Tavs tēvs ir multimiljonārs. Tava māte ir šovbiznesā. Tu varēji veidot savu vēsturi – būt jebkas, kas vēlies būt. Kāpēc tu vēlies dzīvot šādā vietā, prom no civilizācijas ērtībām?”
Es mirkli padomāju. „Es domāju, ka es biju gļēvulis, kas bēg prom no dzīves disciplīnas. Es gribēju darīt savu lietu. Viss un visi ap mani likās tik viltoti. Tā bija „suns apēd suni” sabiedrība. Es vienmēr nokļuvu problēmās, un es zinu, ka man bija attieksmes problēma. Šeit es jūtos lieliski. Es saņemu daudz saules, svaigu gaisu un kustības rāpjoties pa kalnu taku.
„Es atradu Bībeli savā alā, un tā man mācīja par Jēzu Kristu. Viņš maina manu dzīvi, un beidzot es esmu atradis prieku un mieru, ko es meklēju. Tagad, kad es esmu atradis Jēzu, es vēlos pastāstīt pasaulei. Tagad es esmu brīvs cilvēks, jo mani grēki ir piedoti. Es novēlu, lai katrs varētu būt tik laimīgs, kā es šeit alā kopā ar Dievu, apņemts ar lietām, ko Viņš ir radījis.”
Kad es pabeidzu savu īso runu, viņi nofilmēja mani spēlējam flautu, tad viņi nolika malā savu aprīkojumu, un mēs visi atgriezāmies Palm Springā.
„Kad tas būs TV?” es jautāju režisoram.
„Tas būs trīs reizes dienā – pulksten 17:00 ziņās, pulksten 22:00 ziņās un pulksten 23:00 ziņās,” viņš teica.
„Tā viņi to var izdarīt?” es skeptiski jautāju. „Tagad ir jau gandrīz 14:00.”
„Tu redzēsi,” viņš teica ar mirdzumu acīs. „Mēs esam profesionāļi, atceries?” Bet man tik un tā bija šaubas.
„Vēl ir viena lieta,” es teicu. „Lūdzu nesaki, kur ir šī vieta. Es negribu, lai mana ala kļūst par tūrisma punktu.”
„Es saprotu. Es nodošu šefam,” viņš solīja.
Kad mēs visi bijām nolidojuši no kalniem, es nolēmu palikt pilsētā un paskatīties, vai viņiem izdevās paspēt uz pulksten 17:00. Alā man nebija TV, protams, un es domāju, kur es varētu aiziet noskatīties. Es taču nevarēju tikai piezvanīt pie durvīm un pajautāt, vai es varu noskatīties ziņas. Tad es ieraudzīju viesnīcu pāri ielai. „Tur būs,” es skaļi teicu. „Es pajautāšu viesnīcas administratoram, vai es varu noskatīties TV ziņas priekštelpā.”
Dežūrējošā meitene negribīgi atļāva, tā es ieslēdzu TV un uzgriezu ziņas. Es biju tādā sajūsmā, ka ar grūtībām varēju mierīgi nosēdēt. Es gribētu, ka es būtu pateicis dažiem saviem draugiem, lai arī viņi to varētu redzēt, bet bija par vēlu. Tikai tad es ieraudzīju Džo, draugu policistu, kas novietoja mašīnu viesnīcas priekšā. Es izskrēju un viņu saķēru. „Nāc šurp, Džo. Ir kaut kas, ko es gribu tev parādīt!” es sajūsmā teicu.
„Kas tas ir? Es esmu dežūrā, un man nav laika,” viņš protestēja.
„Tas prasīs tikai dažas minūtes,” es viņu iedrošināju. „Viņi rāda vietējo noziedznieku pulksten 17:00 ziņās.”
„Ja?” viņa uzacis pacēlās. „Kas tas ir?”
„Tu redzēsi,” es teicu.
Mums bija kādu brīdi jāpaskatās, un Džo jau gribēja doties prom, kad ekrānā parādījās helikopters, kas lidoja pāri kanjonam. „Tankvitz kanjonā, tikai dažas jūdzes no Palm Springas ir īsta paradīze,” reportieris sāka.
„Ak, nē!” es norūcu. „Viņi pastāstīja, kur ir mana ala!” Es tajā brīdī par to pārāk neuztraucos. Es biju pārāk sajūsmināts redzēt sevi kāpjam pa kalnu taku, veidojot ugunskuru un gatavojot. Es uzmetu skatu Džo. Viņš sēdēja uz sava krēsla malas, burtiski dzerot to visu. Es jutos kā slavenība. Es biju nobažījies par kadriem, kur es nirstu dīķī kails, bet operatori ar to labi tika galā, tieši tā, kā režisors teica. Es ar atvieglojumu nopūtos. Kad es teicu savu runu programmas beigās, Džo uzrauca savas uzacis un paskatījās uz mani.
„Vai tu esi kristietis, Dag?”
Neviens nekad man to nebija jautājis, kopš es sāku lasīt Bībeli. Es domāju, vai es esmu pietiekoši labs, lai teiktu Jā.
„Mēģinu būt,” es atbildēju.
„Es priecājos to dzirdēt!” Džo acis mirdzēja. „Es mācu svētdienas skolas klasi. Ienāc, Alu Cilvēk. Tu esi uz pareizā ceļa.”
Vēlāk viens no maniem draugiem teica man, ka viņš skatījās ziņas trīs reizes tajā dienā, esot apcietinājumā.
Es nezināju tad, ka mana dzīve nekad nebūs tāda pati.
Dažas dienas vēlāk savā ceļā uz pilsētu es satiku ceļotāju uz Kogara takas. „Sveiks! Kur tu dodies?” es jautāju.
„Es dodos augšup, lai redzētu vīru trešajā kanjonā. Viņš dzīvo alā. Es viņu redzēju TV!” viņš sajūsmināti teica. Ar grūtībām es noturēju taisnu seju.
„Tiešām?” es jautāju. „Kas viņš ir? Pastāsti man par viņu.”
Viņš sāka stāstīt man par mani, pievienojot interesantu informāciju, ko es pat nezināju. Beigās es nevarēju to izturēt.
„Hei, draugs,” es teicu, „ir kaut kas, ko es labāk tev izstāstīšu. Šis vīrs, kas dzīvo alā?”
„Jā?” viņš jautājoši uz mani vērās.
„Tas esmu es! Es esmu tas puisis – tas, ko jūs redzējāt TV.”
Viņš skatījās uz mani un vīpsnāja. „Ļoti smieklīgi,” viņš teica. „Tu neizskaties kā šis puisis. Es viņu pazītu jebkur!” Sekoja interesanta saruna, un es neesmu pārliecināts, ka viņš noticēja man.
Pēc tam es nekad nezināju, kad man būs ciemiņi. Dažreiz viņi atnāca vieni, dažreiz grupās. Es viņus pacienāju ar banānu maizi un dalījos ar viņiem ar jaunatrasto laimi. Man nebija jāraizējas, kam liecināt. Mana ala bija kļuvusi par tūrisma objektu.
Es domāju, ka Dievam bija iemesls, kāpēc viņš atļāva TV stāstā atklāt manas alas atrašanās vietu!
