Pēc jaukās vasaras ar niršanu, ūdensslēpošanu un meiteņu tvarstīšanu es atgriezos Ņujorkā. Mamma bija atradusi kādu privātskolu Bentleju, kuru apmeklēja vairumā jūdu bērnu. Meitenes ar sajūsmu uzņēma jebkuru no militārās skolas, un te es biju topā – fiziski spēcīgs, sportisks un pašpārliecināts. Zēni mani respektēja tāpēc, ka es pratu kauties. Bet šī mana jaukā pieņemšana izrādījās man par sliktu. Es tik izmisīgi tiecos pēc mīlestības un pieņemšanas, ka es nekavējoties iekritu sliktos ieradumos. Pirmkārt, es katru dienu zagu cigareti no mammas, lai es varētu vairāk izrādīties citu priekšā. Es pat ņēmu divas dienā, vienu ceļā uz skolu, otru mājupceļā. Un drīz jau es zagu naudu, lai pats varētu pirkt cigaretes.
Es biju gatavs darīt visu, ko draugi no manis sagaidīja. Reiz Maiami es pat nolēcu no tilta. Jo trakāk es uzvedos, jo vairāk ievērības es guvu. Manas atzīmes, protams, strauji kritās, līdz es biju pilnīgi ārpus kontroles un arī ļoti nelaimīgs.
Kādu dienu pēc skolas bariņš no mums pie autobusa pieturas smēķēja un sarunājās. Divas no meitenēm bija ļoti pievilcīgas, un es gribēju viņu priekšā izcelties. Un tā es sacīju: „Man šķiet, ka šī skola ir galīgā bedre. Te vispār nav nekā interesanta. Es domāju bēgt prom.”
Mazā, jaukā blondīnīte Lū izdvesa: „Ak, nē, Dag! Tu to nevari darīt! Kur tu iesi?”
Otra, izskatīgā krēmīgā brunete, jautāja: „Kā tu nopelnīsi naudu?”
„A, ko jūs! Viņš nekur neies, viņš tikai plātās,” Rods teica izaicinoši. Īstenībā viņš vienmēr mani apskauda par to uzmanību, ko es saņēmu. Pirms es to apzinājos, es jau biju sevi iegrūdis stūrī. Un vienīgā izeja no tā bija darīt, kā teicis, vai arī tikt izsmietam. Un tas, protams, nebija ciešami.
Tajā naktī gulēju un domāju, ko darīt. Zināju, kur mamma liek naudu, paņēmu 300 dolārus un ar autobusu devos ziemeļu virzienā. Aizgāju uz kalniem netālu no militārās akadēmijas un pavadīju tur dažas dienas. No savas apmešanās vietas redzēju akadēmijas ēkas, un kā man gribējās tur atgriezties! Katru dienu es kļuvu arvien vientuļāks līdz padevos un devos atpakaļ uz mājām. Vismaz tagad par mani neviens nevarēja smieties. Tagad, to atceroties, es brīnos, kā es varēju tādā veidā apbēdināt savus vecākus, bet, tā kā man šķita, ka neviens par mani nerūpējas, tad man arī bija vienalga.
Mana pirmā bēgšanas pieredze pastiprināja domu par īstu piedzīvojumu. Tā es sāku kalt jaunus plānus. Ar pāris draugiem mēs dosimies uz Meksiku, kur mēs varēsim darīt, ko vien gribam, un naudu pelnīsim ar smēķējamās zālītes audzināšanu. Viens draugs man īpaši patika. Dāvids Meclens no Indijas bija jautra rakstura, viņam bija pievilcīgs izskats un tik apburošs smaids, ka meitenes pie viņa lipa kā bites pie medus. Viņam arī es patiku manas trakulības un uzdrošināšanās dēļ. Mēs labi saderējām kopā. Mums vēl vajadzēja trešo personu, kas mums palīdzētu. Bet kurš gan? Mēs uzaicinājām Viktoru. Viņš bija sajūsmā par bēgšanas ideju.
„Tikai paņemiet savas pases,” es ieteicu, „lai mums nebūtu problēmas ar Meksikas valdību.”
„Kur mēs dabūsim sēklas, lai audzētu zālīti?” Viktors gribēja zināt.
„Nav problēmu,” es biju pārliecināts. „Man ir draugs, kurš man pārdos pietiekami daudz, lai uzsāktu veselu saimniecību. Vienīgā problēma tās dabūt iekšā valstī, lai mūs nenoķertu.” Mēs apspriedām dažādas idejas, bet beidzot vienojāmies par vienu. Mēs izgriezām caurumus Bībeles lapaspusēs un ievietojām tur sēklas. No sākuma tas šķita nesvēti, bet, tā kā maniem draugiem nebija iebildumu, es ātri apklusināju savu sirdsapziņu.
Mēs visu izplānojām ļoti rūpīgi un beidzot pienāca ceļā došanās diena. „Satiekamies dzelzceļa stacijā,” es teicu. „Apģērbieties tīri un kārtīgi. Viņi uzreiz mūs ievēros, ja mēs izskatīsimies kā bēgļi.”
Bet Viktors neklausījās. Kad mēs satikāmies, viņš bija uzvilcis vecu armijas mēteli, netīru mehāniķa cepuri un plankumainus zilus džinsus. Savas mantas viņš bija sasējis sainī uz muguras. Viņam tikpat labi varēja būt piekārts uzraksts: „Esmu bēglis.”
Mēs nopirkām biļetes un gaidījām vilcienu. Kamēr gaidījām, trīs policisti mums tuvojās. Es aizturēju elpu, bet viņi aizgāja garām man un Dāvidam un ielenca Viktoru. Viņi sāka viņam uzstādīt jautājumus. Mēs ar Dāvidu izlikāmies, ka viņu nepazīstam un kopā ar citiem pasažieriem iekāpām vilcienā. Atradām vietu un apsēdāmies.
„Lūk, ko nozīmē pareizi apģērbties! Viņi pat nepaskatījās uz mums,” Dāvids sajūsmināti priecājās. Pāris stundas mēs braucām un pļāpājām klusinātā balsī. Bet mūsu brīvība bija īsa. Pensilvānijas pilsētā vagonā iekāpa divi policisti un lēnām tuvojās mums. „Viņi meklē mūs,” es čukstēju Dāvidam. „Iesim ārā pa otrām durvīm.” Bet tur jau bija citi policisti, kas mūs sagaidīja. Viktors bija visu izstāstījis. Mēs jau drīz bijām vienā apcietinājuma telpā ar desmitgadīgu zēnu, kas ar beisbola nūju bija nogalinājis vecu sievieti, lai atņemtu naudu. Paskatoties vien uz viņu, man jau drebuļi skrēja pār kauliem. Cilvēks pusaudžu zālē izturējās pret mums ļoti laipni, bet baidos, ka es toreiz nenovērtēju viņa pūles. Būdams kristietis, viņš centās mums stāstīt par Dievu un Viņa mīlestību. Bet es no jūdu draugiem biju tik pilns ar aizspriedumiem pret kristietību, ka es negribēju dzirdēt, ko viņš saka.
Mēs bijām šajā pusaudžu apcietinājuma zālē divas dienas, kad durvis tika atslēgtas. Tur stāvēja divi labi ģērbušies detektīvi. „Savāciet savas mantas, puikas. Jūs lidosiet mājās. Jūsu mammas un daži oficieri jūs sagaidīs lidostā Ņujorkā. Tā kā necenšaties taisīt vēl kādus muļķīgus trikus.”
Lai kā, tomēr šajā situācijā es ar atvieglojumu uzelpoju. Man visai negribējās satikt mammu kopā ar detektīviem, bet gan jau kaut kā to pārdzīvošu.
Kad mēs iekāpām lidmašīnā, viņi mums atdeva naudu un citas personīgās lietas. Vouh! Tas bija tieši tas, kas mums vajadzīgs!
Ņujorkas lidostā apkalpotāji piestūma ratiņus ar kāpnēm pie lidmašīnas, atslēdza durvis un atvēra tās, un mēs varējām redzēt sagaidītājus. Mēs abi izgājām kopā ar visiem pārējiem pasažieriem, bet tā vietā, lai dotos uz lidostu, mēs pārlēcām dažām barikādēm un skrējām prom.
Mēs cerējām dzirdēt policijas svilpi un kaut ko, kas mūs aizkavētu, bet šķiet, ka neviens mūs pat neievēroja. Mēs nobalsojām taksometru un aizbraucām dažas jūdzes ziemeļu virzienā. Mēs ar satraukumu skatījāmies uz taksometra skaitītāju un palūdzām, lai mūs izlaiž pie dzelzceļa stacijas. Ar vilcienu būs lētāk. Mēs nolēmām doties uz Haverstravu, noīrēt tur telti un doties kalnos.
Haverstravā mēs nopirkām telti un vienu guļammaisu. Ātri satumsa, un, kad mēs gājām cauri kapsētai, es jutu, kā mana sirds dauzījās ausīs, kakls tirpa un mati cēlās stāvus.
Es biju audzināts ar dažādām pretrunām. No vienas puses man tika mācīts, ka nav Dieva, ka viss ir tikai bioloģiskā attīstība, un pēc nāves nav dzīves. Bet no otras puses tie paši cilvēki man stāstīja par mistisko garu pasauli. Dažreiz mūsu mājās bija garu izsaukšanas seansi. Tas viss kopā vēl ar daudzajām šausmu filmām, ko biju redzējis, nedeva šajā brīdi labu sajūtu. Es biju pārliecināts, ka mēs nevaram izdzīvot naktī ejot cauri kapsētai, īpaši vēl pilnmēness naktī. Es sagaidīju, ka kuru katru brīdi kāds spoks vai vampīrs izlēks no zemes un ieraus mūs iekšā.
Es nebiju lasījis Salamana Mācītāja 9.nod. 5.pantu Bībelē, kas saka, „Dzīvie zina, ka viņiem jāmirst, bet nomirušie nezina neko” vai arī 10.pantu, kas saka, ka kapā nav nekādas zināšanas. Es arī nezināju, ka Jēzus ir sacījis, ka nomirušie guļ līdz augšāmcelšanai pasaules noslēgumā. Es izdvesu atvieglojuma nopūtu, kad mēs jau bijām drošā attālumā no kapakmeņiem.
Kad mēness pacēlās augstāk, mēs atradām taku, kas veda uz kalniem. Jo augstāk mēs kāpām, jo sniegs bija dziļāks, bet būdami pilsētas zēni, mēs neapzinājāmies, ka virsotnē būs pavisam dziļš sniegs un auksts. Mēs nonācām kādā nelielā laukumā pie kokiem, un es tur nometu telti. „Šī izskatās piemērota vieta,” es teicu.
„Jā,” Dāvids piekrita. „Te mūs neviens neatradīs, un es esmu pārguris un nosalis.”
Mēs uzcēlām telti. Mēness, kas spīdēja uz baltā sniega, deva mums pietiekami daudz gaismas. Kad pajumte bija virs mūsu galvām, tad domas pievērsās tukšajiem vēderiem. Kaut gan mūsu pirksti bija stīvi no aukstuma, mums tomēr izdevās atvērt konservu bundžu ar pupām un sasildīt to uz lodlampas.
„Es atstāšu lodlampu degam. Varbūt tā mazliet sasildīs telti.” Dāvids sacīja, pabeidzis ēst. Mēs abi ar pūlēm ielīdām savā vienīgajā guļammaisā un aizvilkām to iespējami cieši. Pamazām mēs sasilām un kaut gan gulēšana nebija ērta, savā pārgurumā mēs drīz iemigām.
Mēs bijām apgūlušies diezgan agri, bet pēc pāris stundām pamodāmies ūdens peļķē. Liesmas siltums kopā ar mūsu ķermeņu siltumu bija atkausējis sniegu zem telts, un mēs bijām izmirkuši līdz ādai. Mēs sastinguši izlīdām no guļammaisa un blenzām viens uz otru. Mūsu zobi klabēja un mitrās drēbes sasala uz mūsu ķermeņiem.
„Es nezinu, kā tu, bet es dodos prom no šejienes,” es sacīju Dāvidam.
„Es ar tevi,” viņš atbildēja. „Bet ko mēs darīsim ar telti un guļammaisu?”
„Atstāsim tos šeit,” es teicu. „Tie ir slapji un smagi, un es esmu pārāk nosalis. Ejam!”
Mēs klumburojām pa kalnu taku, uz kuras bija svaigi snidzis sniegs. Es nevaru atcerēties, ka es jebkad būtu bijis tik nosalis un nožēlojams. Beidzot mēs sasniedzām pilsētu un vienīgā vieta, kas vēl bija atvērta, bija neliels bārs un restorāns. Mēs ar cerību pilnu skatu lūkojāmies uz siltajiem, gaišajiem logiem.
„Ejam iekšā sasildīties,” es teicu. Mēs iegājām un stāvējām, skatīdamies apkārt. Mēs redzējām spēļu galdu telpas vienā galā un pāris apmeklētājus sēžam uz bāra krēsliem un ēdam hamburgerus un frī. Viņi skatījās uz mums. Esmu pārliecināts, ka mēs izskatījāmies līdzīgi sprāgušam kaķim, bet mēs bijām pārāk nosaluši un izsalkuši, lai par to uztrauktos. Mēs uzrāpāmies uz krēsliem un pasūtījām ēdienu. Man bija mazāk kā desmit dolāri kabatā, bet tas bija pietiekami ēdienam un vēl mazliet palika pāri. Es pasūtīju hamburgeru un dubultporciju frī. Es noriju hamburgeru, gandrīz nesakošļājot to. Drīz es pārtraucu drebināties un vēl labāk jutos, aizdedzis pāris cigaretes. Mēs sākām klusi savā starpā sarunāties.
„Šī ir jauka un silta vieta,” es sacīju Dāvidam. „Paliksim šeit. Es negribu iet ārā atkal tajā aukstumā.”
„Bet kā?” viņš jautāja. „Viņi drīz slēgs ciet un mums būs jāiet.”
„Uzspēlēsim totalizatoru,” es ierosināju. „Vai tev vēl ir palikusi nauda?”
„Mazliet,” viņš sacīja.
„Labi, spēlēsim, kamēr mums būs nauda. Tad kaut ko izdomāsim.” es teicu.
Mēs spēlējām totalizatoru un smēķējām cigaretes līdz slēgšanas laikam. Bet tad arī mūsu drēbes bija izžuvušas un pasaule jau izskatījās gaišāka. Īpašnieks pienāca pie mums. „Laiks slēgt, jaunie cilvēki. Jums jāiet prom,” viņš sacīja gandrīz kā atvainodamies. Mēs bezcerīgi skatījāmies viens uz otru.
„Mēs nevaram,” Dāvids murmināja. „Mums nav, kur iet.”
„Jā, mēs meklējam darbu,” es meloju. „Mūs atbrīvoja no darba Ņujorkā, un mums nav naudas viesnīcai.”
Izskatījās, ka īpašnieks nezina, ko sacīt. Pēc garas pauzes viņš teica: „Pagaidiet minūti.” Viņš aizgāja uz virtuvi, kur viņa sieva steidzās novākt lietas. Drīz viņš atgriezās.
„Vai gribat palikt pie mums uz dažām dienām? Mēs varam jums palīdzēt iekārtoties un dot arī nedaudz darba. Varbūt pa to laiku jūs varēsiet kaut ko atrast.” Mēs ar pateicību pieņēmām viņa piedāvājumu priecīgi par izredzēm uz siltām, sausām gultām un ēdienu.
Bet mūsu jaunā mājvieta ilga tikai dažas dienas. Viņi atklāja patiesību un paziņoja par mums kā bēgļiem. Policija mūs savāca un aizveda uz staciju, un nebija vērts censties viņus apmuļķot. Viņiem ar tādiem tipiem bija darīšana katru dienu. Viņi ātri vien noskaidroja, kas mēs esam, un paziņoja mūsu vecākiem. Dāvida mamma savāca viņu nākošajā dienā, un policists eskortēja mani atpakaļ uz Ņujorkas lidostu, kur mana mamma jau gaidīja.
„Paldies, oficier,” viņa sacīja. Es varēju redzēt, ka viņa tiešām bija sāpināta un dusmīga. „Kā tu man to varēji nodarīt, Dag?” viņa raudāja. „Es esmu darījusi visu, ko vien saprotu, tavā labā. Es to nevaru ilgāk izturēt. Tu tagad iesi dzīvot pie sava tēva! Es jau esmu tev nopirkusi biļeti. Tava lidmašīna atiet pēc stundas.”
Saspringts klusums valdīja starp mums, kad mēs gaidījām uz manu lidmašīnu. Man viņas bija žēl. Viņai bija saulesbrilles, bet es varēju redzēt, ka viņas acis bija sarkanas un pietūkušas. Mēs stīvi atvadījāmies viens no otra, un es iekāpu lidmašīnā. Iekritis savā krēslā un blenzdams ārā pa logu, es degu dusmās pret sevi un visu pasauli. Viena lieta, ko es neparko negribēju, bija – dzīvot pie sava tēva. Viņš bija pārāk stingrs.
Es ierados īgns un nomākts, un drīz jau jutos kā svešinieks sava tēva mājā. Es biju greizsirdīgs uz savu pamāti Betī un viņas dēlu. Viņa patiešām ļoti centās būt jauka pret mani, bet es viņai nedevu tādu iespēju. Es jutos tik nemīlēts un negribēts, ka es arī citiem dzīvi padarīju neciešamu. Betī beidzot iesniedza ultimātu manam tētim: „Vai nu viņš iet, vai es.” Neviens par to nelikās pārsteigts.
Tētis mani pārcēla uz viesnīcu, kas viņam piederēja, un katru dienu sūtīja mašīnu pēc manis. Pēc jaunajiem noteikumiem man bija pusdiena jāstrādā lidostā un pusdiena jāmācās skolā. Es jutos kā vergs savā dzīvē, un es to ienīdu.
Tētim sāka reizi nedēļā pienākt zvani no skolas direktora par to, ka esmu izsitis logu, nemācos un uzvedos neciešami. Tad tētis mani savāca, aizveda pusdienās un runāja. Man patika, kad viņš ar mani runāja. Es jutu, ka viņš par mani rūpējas, bet viņam bija grūti vārdos izteikt savas jūtas.
Bet vienu lietu viņš izteica skaidri. Viņš man sacīja, ka, ja es nepārtraukšu un nemainīšos, tad mana nākošā piestātne būs korekcijas skola, un es zināju, ka viņš arī tā domā. Es kādu laiku centos sadarboties, bet tad es to vairs nevarēju izturēt. Es atkal aizbēgu.
Bet diena vēl nebija beigusies, kad es jau nonācu nepatikšanās. Kopā ar draugu Džo mēs nolēmām izpeldēties okeānā. Nevienam no mums nebija peldkostīmi, un tā kā jau bija satumsis, mēs iegājām ūdenī pliki. Apmērām pēc pusstundas mēs paķērām savas drēbes un skrējām uz pludmales mājiņu saģērbties.
Durvis čīkstēja, kad mēs tās atgrūdām vaļā un atkal aizvērām ciet. Mēs steidzīgi meklējām kaut ko, ar ko noslaucīties. Mums bija jāsaģērbjas, pirms kāds ienāk skatīties, kas sacēlis tādu troksni. Mēs vēl neko nebijām atraduši, kad durvis atsprāga vaļā un ienāca divi policisti.
Mans kauns atzīties, ka tiku arestēts par nepiedienīgu izskatu, būdams kails. Es varēju nomirt no apkaunojuma, bet centos uzvesties bravurīgi. Viņi aizveda mūs uz policijas iecirkni un izprašņāja, mēģinādami noskaidrot, kas mēs esam. Bet es rūpīgi slēpu savu īsto identitāti. Es zināju, ka viņi mani aizvedīs pie tēva, un tas bija pēdējais, ko es vēlētos. Tā es teicu, ka mans vārds ir Ādams Fišers un ka esmu no Ņujorkas. Tā viņi mani turēja apcietinājumā kādu nedēļu.
Es sāku apdomāt, vai neesmu kļūdījies. Baltie zēni šajā cietumā bija mazākumā, bet melnie un kubieši bija diezgan nejauki pret mums. Bet es turējos pretī. Katru dienu mani izprašņāja, kamēr beidzot es netīšām pateicu skolas, kuru apmeklēju, īsto nosaukumu. Dažu stundu laikā viņi bija visu noskaidrojuši un izsauca manu tēvu.
Es, smagi pūzdams, kāpu viņa jaunajā Linkolnā. Viņš nesacīja ne vārda, kad mēs kopā braucām, bet es sapratu, ka viņš nezina, ko ar mani iesākt.
Mamma, kas bija vienmēr gatava izmēģināt kaut ko jaunu, apsprieda manu situāciju ar tēti. „Viņam vajag skolu, kur viņš var sevi izteikt,” viņa iebilda. „Es esmu atradusi skolu, kas saucās Pinehindža. Tā ir eksperimentāla brīvā skola Mainē. Viņu filozofija ir, ka bērni iemācīsies lietas, kas viņiem ir svarīgas. Tu zini, ka Dags nekad nemācīsies to, kas viņam neinteresē. Šī skola ir domāta tieši viņam.”
Kaut gan tētis deva priekšroku skolai ar stingru disciplīnu, viņš tomēr padevās. Galu galā viņa idejas jau tik un tā nedarbojās.
