Pēc skolas Pinehindžā es atgriezos Floridā pavadīt vasaru ar tēvu, bet tas neizdevās. Pinehindža bija piebarojusi manas slāpes ar neierobežotu brīvību, un mans tēvs saprata, ka es neesmu valdāms.
„Dag,” viņš teica man kādu dienu, „mana pacietība ir izsmelta. Es nezinu, ko ar tevi darīt. Ja tu nevari sadarboties un dzīvot kā kārtīgs cilvēks, tev jādodas prom.” Ar salauztu sirdi viņš skatījās, kā es dodos pasaulē. Martā man palika sešpadsmit.
Sāpināts, satrakojies un dusmīgs es izgāju, nezinot, kur iet. Es sasniedzu šoseju un devos uz ziemeļiem uz Interstate 95. Es pievienojos garam jauneklim vārdā Skots. Viņam bija muskuļota miesas būve, un brilles, ko viņš valkāja, deva viņam izglītotu izskatu, lai gan viņš tikko bija beidzis vidusskolu.
Kopā mēs stopojām no Maiami uz Bostonu, kur Skots bija dzīvojis, pirms viņš devās uz Vjetnamu. Mēs drīz atradām darbu un mums labi klājās, bet pēc laika es atklāju, ka Skots savus ienākumus papildināja ar laupīšanu. Pamazām es sāku iet kopā ar viņu, un, pirms es apzinājos, kas notika, es iekļuvu pilnīgā noziedzības pasaulē.
Nākamos mēnešus es sasniedzu viszemāko līmeni, kas lika man ienīst sevi un visu cilvēci. Skots un es dzīvojām naktspatversmēs un zagām mašīnas, TV un jebko, ko mēs varētu pārvērst par naudu.
Mēģinājumam pašam dzīvot tik lielā pilsētā kā Bostona ir savi trūkumi, ja ir tikai sešpadsmit gadi. Bet pēc laika man izdevās iegūt Masačusetas autovadītāja apliecību, kurā bija teikts, ka man ir astoņpadsmit. Ar savu viltus identitāti es atradu pusslodzes darbu kā apsargs kompānijā ar nosaukumu Business Intelligence. Man tika iedots žetons, forma un steks. Tas man lika justies svarīgam, kad es ieliku žetonu makā un novicināju to, kad pirku alkoholu. Mans jaunais stāvoklis deva man iekšējo informāciju par zagšanas iespējām.
Kamēr strādāju kā apsargs, es satiku jaunu vīrieti vārdā Bredu, kas arī bija apsargs. Viņš bija kluss, iesaistīts austrumu reliģijā, kas tika saukta par Šakti. Breds zināja par manu zagšanu. „Dag,” viņš teica, „tu kādu dienu samaksāsi par to, ko dari. Tu nekur nespruksi.”
„Kā tu to domā?” es jautāju.
„Es domāju, ka tā ir tava karma. Kas iziet, tas nāk atpakaļ. Lietas, ko tu dari citiem, tiks darītas tev.”
„Tas ir dumji, vecīt!” es kliedzu. „Es nozagu TV, es no tā atbrīvojos. Mani nenoķēra, un nekad nenoķers.”
„Tu vēl redzēsi,” viņš vienkārši teica.
Pēc dažām dienām kāds ielauzās manā dzīvoklī un nozaga manu TV un radio, un es kļuvu vai traks! Tad es sāku ievērot - kad es kaut ko nozagu, to nozaga man. Kad es nozagu naudu, tā man pazuda! Es vēlāk uzzināju, ka Skots no manis zaga! Es nozagu mašīnu un tieši divas riepas nolaida gaisu. Mani pārliecināja sīkums, bet sakritības bija tik ievērojamas, ka nobiedēja mani. Kādā mājā es nozagu neatvērtu kasti ar Krusteaz pilngraudu pankūku maisījumu ar uzspiestu cenu 1.19$. (Es dzēru, smēķēju un lietoju narkotikas, bet tomēr ēdu pilngraudu maizi, jo tā bija veselīga!) Kad es nokļuvu mājās, es atklāju, ka daži no maniem draugiem bija bijuši tur un izlietojuši visu manu jauno smaržu flakonu. Pie tukšā flakona bija cenas zīme – 1.19$!
„Tas ir spokaini!” es sev teicu. „Kāds mani redz un zina, ko es daru!” Pirmo reizi savā dzīvē es tiešām noticēju, ka ir Dievs!
Kad Breds mani uzaicināja uz vienu no viņa sanāksmēm pēc pāris dienām, un es ātri piekritu. Lielāko daļu no teiktā es nesapratu, bet es parasti atnācu mājās ar vairāk grāmatām un mazāk naudas.
Kad es kādu vakaru sēdēju un lasīju avīzi, atskanēja spalgs kliedziens un soļi koridorā. Es pielēcu kājās. Es atvēru durvīs spraugu un varēju redzēt Sugarman – melnādainu okšķeri, kas dzīvoja mūsu stāvā - sitam vienu no savām meitām. Viņa izrāvās no viņa tvēriena un bēga. Viņš meta slotu viņai pakaļ, un es aizvēru durvis.
„Es ceru, ka viņš viņu nenogalināja,” es domāju, iekrizdams krēslā. Kautiņi un durstīšanas bija bieži sastopamas šajās kopmītnēs, bet es pie tā nevarēju pierast. Es notrausu pelnus no savas cigaretes. „Ko es te daru dzīvojot šajā mēslu bedrē un daloties ar tualeti ar šiem rāpuļiem? Es pat nevaru naktī gulēt ar visu šo ballēšanos. Es esmu slims no šīs istabas un slims no šī dzīvesveida!”
Zvanīja telefons, un es pacēlu.
„Sveiks, Dag. Te tētis!” teica balss līnijas otrā galā. „Es biju Ņujorkā biznesa darīšanās un apstājos, lai sasveicinātos.” Viņš izklausījās priecīgs, un es biju priecīgs dzirdēt viņa balsi. „Vai tu gribētu satikties uz stundu vai divām?”
„Protams, tēt. Vai es varu tevi aizvest pusdienās?” es jautāju. Es gribēju, lai viņš zina, ka man ir sava nauda.
„Labi, es plānoju tevi aizvest pusdienās, bet kāpēc gan ne? Tikai pasaki, kur mums satikties?”
Es zināju dažus smalkus restorānus Bostonā, un es gribēju radīt viņam iespaidu, tāpēc es nosaucu visdārgāko un iedevu adresi.
Es ierados pirms viņa un gaidīju ārā. Drīz parādījās taksometrs, un izkāpa tēvs. Mani pārņēma prieks, un es gribēju skriet klāt un mesties ap kaklu, bet apkampšanās nebija pieņemta mūsu ģimenē. Mēs tikai plati smaidījām un sarokojāmies.
Restorānā oficiants mūs apsēdināja, un mēs īsu laiku parunājām. Kad bijām izdarījuši pasūtījumu, viņš nonāca pie apmeklējuma mērķa. „Dag, es jūtu, ka esmu tevi pievīlis, es nožēloju. Vai dosi man vēl vienu iespēju?”
Man gandrīz izspruka asaras no šīs negaidītās atzīšanās. Es vilcinājos. „Ko tu vēlies, tēt?” es piesardzīgi jautāju.
„Labi, tas ir par izglītību,” viņš teica. „Tev patiešām jābūt skolā. Tev ir tikai sešpadsmit.”
„Bet, tēt” – manas dusmas sāka kāpt – „Es sevi labi nodrošinu!” Es izvilku daudz banknotes no kabatas un parādīju viņam. Viņš nebija sajūsmā. „Vienalga, tu zini, kā es jūtos par skolu.”
Viņš pacēla roku. „Pagaidi mirkli, Dag. Paklausies. Es runāju ar savu draugu, un viņš man pastāstīja par šo skolu uz kuģa. Tas ceļo pa visu pasauli. Studenti ir arī apkalpe. Stundas notiek uz kuģa, un tie apstājas visādās eksotiskās vietās. Tu vari nākt un iet, kad vēlies, un darīt visādas lietas. Tu vari nirt un braukt ar ūdens slēpēm, un ir daudz meiteņu. Mācību gads ir tikko sācies, un kuģis ir kaut kur Vidusjūrā.”
Tas izklausījās pārāk labi, lai būtu taisnība. „Kā skolu sauc?” Es jautāju, cenšoties neizrādīt interesi.
„To sauc par Flinta skolu ārzemēs,” viņš teica.
„Labi, es nezinu.” Mēs ilgi sēdējām klusumā. Es nebiju pārliecināts, ka es jebkad iederēšos strukturizētā programmā. Tomēr tas man izklausījās jauki un brīvi, es biju noguris pats sisties. Beigās es piekritu: „Varbūt es pamēģināšu.”
Mans tēvs bija atvieglots, un es varēju redzēt asaras viņa acīs. Iekšēji es priecājos. Ja tikai es būtu zinājis, kas mani sagaida!
