Mūsu ausis sasniedza krāsainas valodas par hipiju komūnām un lielisko klimatu dienvidu Kalifornijā. Tur nekad nepalika auksts, pat ziemā. Tur varēja taisīt nometni un ēst no zemes augļiem. „Tā ir dzīve, ko es vēlos!” es teicu Džejam. „Es gribu dzīvot no zemes augļiem un nevienam neatskaitīties.”
„Jā, vecīt!” viņš entuziastiski teica. „Mēs esam piecpadsmit gadus veci. Mēs varam paši par sevi parūpēties. Dosimies to apskatīt!”
Pavasara brīvdienās mēs devāmies no Pinehindžas ar stopiem uz dienvidu Kaliforniju. Mēs apmetāmies Palm-Springas nomalē. Kādu dienu hipiji aizveda mūs uz pilsētu savā vecajā busiņā. „Kur ir kāda laba vieta, lai izklaidētos?” es jautāju.
„Tahkvitz Kanjons ir vieta, kur mēs dodamies,” garš, bārdains vīrietis mums stāstīja. „Tas ir pietiekoši tālu no pilsētas, lai poliči netraucētu mūs, un mēs varam smēķēt savu marihuānu, dzert alu un trokšņot, kā gribam. Mēs turp dodamies šajā pēcpusdienā. Gribiet nākt ar mums?”
Es paskatījos uz Džeju. „Brīnišķīgi!” mēs teicām unisonā.
Lai gan Tahkvitz Kanjons ir piecpadsmit jūdzes garš, vairums cilvēku gāja tikai uz grīvu pie Palm-Springas izklaidēties un pavadīt laiku. Vietas skaistums mani pārsteidza. Koki un zāle paslēpa tuksneša ieleju, un ūdenskritums mani piesaistīja. Izskatījās kā dzīva būtne, kas krīt pāri lieliem, gludiem laukakmeņiem. Ienirst lejā un tad uzlec sudraba mākonī, un, kad saules gaisma skāra pilienus, tie radīja jauku varavīksni. Nav brīnums, ka daži filmu režisori izmantoja to kā fonu savām filmām!
Kamēr mēs visi smēķējām „zālīti”, vīrietis un jauna sieviete iznāca no kanjona. Viņa garie mati bija saulē izbalināti un viņa tumšā, dzīvnieku ādai līdzīgā āda, un bezformas bārda atgādināja kalnu govi. Mani intriģēja arī viņa basās kājas. Kā viņš var staigāt basām kājām, kad visapkārt ir tik daudz kaktusu? Es brīnījos.
Viņam sekoja skaista meitene apmēram astoņpadsmit gadus veca ar lielām, brūnām acīm, zīdainiem, tumšiem matiem un gludu olīvkrāsas ādu. Viņa izskatījās kā havajiešu un itāliešu sajaukums. Sēdeklītī uz muguras viņa nesa zinātkāru mazuli. Viņa saules nocepinātā āda dramatiski kontrastēja ar viņa baltajiem matiem, kas bija saslējušies gaisā tā, it kā viņš būtu iebāzis savu pirkstu elektrības ligzdā. Es uzzināju, ka viņš ir dzimis Tahkvitz Kanjonā un viņi nosauca viņu par Teveju Tahkvitz.
„No kurienes jūs nākat?” es jautāju vīram. Viņš iepauzēja un paskatījās uz mani.
„No mājām,” viņš atbildēja.
„Jūs dzīvojat tur augšā?” es norādīju uz kanjonu. „Kur jūs dzīvojat?”
„Alā,” viņš teica bezrūpīgi.
Būdams pilsētas zēns, es ar grūtībām varēju apspiest savu izbrīnu. „Vecīt! Es noteikti gribētu redzēt jūsu vietu. Vai neiebilsti, ja es eju kopā ar jums?” es dedzīgi jautāju.
„Esi mans viesis,” viņš atbildēja. „Mēs dodamies uz pilsētu ubagot, dabūt dārzeņus un mēģināt atdot šos koijotu mazuļus, kamēr mēs tur esam.” Viņš pacēla divus vispievilcīgākos kucēnus, kādus es jebkad esmu redzējusi.
„Māte ir daļēji suns, daļēji koijots,” viņš paskaidroja. „Tēvs ir tīrs koijots. Mēs būsim atpakaļ pāris stundās. Jūs varat mums sekot, kad mēs atgriezīsimies.”
Es nepacietīgi gaidīju viņu atgriešanos. Džejs gulēja uz zemes ar pusatvērtām acīm, pārāk pārsteigts, lai aptvertu, kas notiek. Kad viņi visbeidzot atgriezās, es pievienojos viņiem, un mēs devāmies uz kanjonu.
„Mans vārds ir Džims,” viņš teica, kad mēs bijām nogājuši vienu gabalu pa līkumaino taku, „un šī ir mana sieva Sanija.”
Es uzdevu daudz jautājumu, kad mēs gājām, bet drīz nolaidenu slīpumu nomainīja stāvāks, klinšaināks ceļš. Es elpoju tik smagi, ka man bija jābeidz runāt, lai gan es ik pa brīdim pajautāju: „Cik vēl tālu?”
Džims teica, „O, nav tālu. Tepat aiz pakalna.”
Es priekšā redzēju mazu pakalnu un jutos pārliecināts, ka es varu tik tālu aiziet. Tomēr drīz vien es uzzināju, ka viņš runā par kalnu augšā priekšā. Es ātri atklāju, cik vājš es biju kļuvis. Pēc militārās skolas beigšanas es sāku smēķēt, un ne tikai cigaretes. Īstenībā es biju smēķējis „zālīti” tajā pašā dienā, kas padarīja kāpšanu kalnā vēl grūtāku, bet viņi gāja uz priekšu, runājot un smejoties, it kā tas nebūtu nekas. Viņš nesa četrdesmit vai piecdesmit mārciņu smagu mugursomu, un viņa nesa pārtiku un bērnu. Es – tikai sevi un ar grūtībām.
Saule norietēja, kļuva tumšāks un tumšāks. Es brīnījos, kā viņi var redzēt, kur iet. Es varēju redzēt tikai Sanijas balto zeķu maliņu ārā no viņas zābakiem. Tie izskatījās it kā lēkātu augšā un lejā, kad viņa gāja. Es klupu, ejot aiz viņas, dažreiz uz visām četrām, mēģinot noturēties. Beigās es viņam jautāju: „Vai jūs nevēlaties apstāties un uztaisīt pārtraukumu?”
„Nē, šī nav vieta, kur mēs parasti atpūšamies,” viņš teica. Par laimi es pāris reizes ietriecos Čolla kaktusos, un lai gan tas sāpīgi dzēla, vismaz viņi apstājās un pagaidīja, lai es izvelku dzeloņus, kas man deva iespēju atvilkt elpu.
„Cik vēl tālu?” es jautāju.
„O, tikai nedaudz.”
Ņujorkā „nedaudz” nozīmēja viens vai divi kvartāli. Viņam toties tas bija vairāk nekā jūdze vai divas, un pie tam augšā kalnā. Beigās mēs sasniedzām kalnu grēdas virsotni apmēram 1219.2 metrus virs Palm-Springas. Kāds neiedomājams skats! Mēs varējām skatīties lejā uz tumšo tuksnesi un redzēt Palm-Springu, tuksneša Hot-Springu, katedrāles pilsētas, Palmu tuksneša un Indio gaismas, plešoties zem mums. Viņi smēķēja nedaudz „zālītes”, kamēr mēs atpūtāmies. Es tikko sāku atgūt savu elpu, kad viņi pacēla savas somas un sāka iet.
„Vai vēl tālu?” es jautāju.
„Nē,” viņš mani iedrošināja. „No šejienes tas ir lejup no kalna lielāko ceļa daļu.” Tas bija lejup no kalna, jā, bet tas bija tik stāvs, ka katrs solis izļodzīja manas kājas, un man bija jācērt papēži, lai izvairītos no slīdēšanas. Tad es ievēroju tekoša ūdens skaņu un drīz ceļš sāka zigzagveidīgi locīties šķērsām avotam. Viņi zināja, kur ir akmeņi, bet es nepārtraukti slīdēju un samērcējos, neskaitot koku zarus, kas sitās sejā. Tuksnesi nomainīja džungļi.
Tikai tad, kad es domāju, ka es vairs nevarēšu spert nākamos soli, mēs sasniedzām alu. Džims iededzināja sveci, bet es biju pārāk noguris, lai apskatītos apkārt. Es tikai skatījos, kā Sanija atrullēja drēgnu guļammaisu. „Tu vari te gulēt,” viņa teica. „Mēs iesim augšā uz savu vasaras alu.”
„Vasaras alu?” es jautāju nobažījies. Viņi pazuda tumsā un atstāja mani vienu. Es ierāpoju drēgnajā guļammaisā un savēlos ciešā kamolā. Es varēju dzirdēt čabošas skaņas, kas kā vēlāk uzzināju, bija peles, bet manā prātā tās varēja būt čūskas vai kalnu lauva, kas lien uz manu pusi. Es biju pārāk noguris, lai uztrauktos. Beidzot es jutos pietiekoši silti, lai iemigtu ar koijotu skaņu, kas gaudoja attālumā, sērīgām pūcēm, kas brēc naktī, un čabošiem trokšņiem alā.
Pamostoties nākamajā rītā, ja vien es nebūtu tik dusmīgs, es domātu, ka es esmu nomiris un devies uz debesīm. Saule spīdēja pilnā spožumā, skaidra ūdens kluss dīķis, kam ūdeni nesa mazas urdzošas straumes, atradās gandrīz tieši alas priekšā, un daži putni čivināja priecīgi netālu. Džims un Sanija bija atgriezušies un sauļojās uz akmens netālu no manis, uzvilkuši savus dzimšanas dienas smokingus. Bērns spēlējās pie ūdens, un netālu koijota mātīte izpletusies baroja savus palikušos kucēnus. Ēdiena smarža, kas tika gatavots uz atklātas uguns, atgādināja man, ka es neesmu ēdis ilgu laiku, un aromāts sariesa siekalas mutē.
Es nezināju, kā rīkoties divu kailu cilvēku klātbūtnē. Es pie tā nebiju pieradis tajā laikā, bet vēlāk es pieradu tēlot, ka es neko neievēroju. Man iepatikās viņu dzīvesveids. Viņi dzīvoja no zemes augļiem. Tur bija savvaļas vīnogas un ogas, Sanija gatavoja garšīgu ēdienu no kaķastes auga daļām, un viņiem bija veģetārs dārzs. Viņi pat audzēja savu „zālīti”. Savvaļas ragainās aitas klejoja pa kalniem. Lai gan aitas tika aizsargātas, kad viņi gribēja gaļu, Džims vienkārši izgāja ar savu ieroci un atnesa mājās aitu vai briedi.
Es zināju, ka es nevaru palikt. Es biju atstājis Džeju nometnē un viņš mani gaidīja, bet es nolēmu pāris dienas pabūt par alu vīru.
Nākamajā dienā Džejs un es devāmies atkal ceļā. Mēs nonācām Santa Monikā, ļoti tuvu strautam. Saule tuvojās horizontam, kad šoferis apstājās pie stūra.
„Es jūs izlaidīšu šeit,” viņš teica. „Es griežos uz austrumiem.”
„Paldies par braucienu,” mēs abi teicām, izvilkām savas somas un aizvērām durvis.
„Kur mēs pavadīsim nakti?” Džejs jautāja. „Es negribu gulēt šeit uz ielas.”
„Pajautāsim, kur mēs varam dabūt lētu istabu,” es ieteicu.
„Man nav daudz naudas palicis,” Džejs iebilda.
„Man arī, bet varbūt mēs varam atrast kaut ko patiešām lētu.” Pie stūra daži ielas cilvēki sēdēja smēķējot un runājoties. Es viņiem tuvojos. „Vai šeit tuvumā ir vieta, kur nabadzīgi ļaudis var paēst un pārlaist nakti?”
Viens no viņiem norādīja lejā pa ielu. „Tur ir naktspatversme pāris kvartālus uz priekšu. Jūs tur varat palikt par trim dolāriem par nakti.”
„Jā,” cits teica, „un divus kvartālus no turienes ir misija, kur jūs varat par velti paēst. Viss, kas jums ir jādara, ir jāklausās viņu sludināšanā, un viņi jūs paēdinās. Tikai esiet tur astoņos no rīta. Tad viņi aizslēdz un aiztaisa durvis. Ja jūs neesat tur laicīgi, jūs paliekat ārā.”
„Paldies,” mēs teicām un sākām iet naktspatversmes virzienā.
Kokgriezums izskatījās nokvēpis, un vietām tapetes bija atkārušās. Mēs samaksājām mūsu trīs dolārus un mums iedeva pustīrus palagus un dvieli.
„Jūs varat iet uz 218. istabu,” ierēdnis teica, izsniedzot mūsu atslēgas. „Vannas istaba ir lejā pa koridori pa labi.” Vietai bija vecuma smaka – cigarešu, lēta vīna un urīna kombinācija. Vismaz palagi skaitījās tīri.
Nākamajā rītā nebija viegli piecelties, bet kopā ar divdesmit vai divdesmit pieciem citiem mēs sapulcējāmies misijas priekšā. Durvis atvērās tieši astoņos, un mēs visi ieplūdām iekšā. Džejs un es apsēdāmies beigās.
Misijas grupa sniedza jauku programmu un attiecās pret mums ar lielu laipnību un pacietību, neskatoties uz mūsu uzvedību, kas bija briesmīga. Smaidīgs plikpauris piecēlās un sniedza liecību, kamēr cilvēki man apkārt runāja un jokojās. Viens lamzaks skaļi atraugājās, un visi smējās. Bet, neskatoties uz to visu, plikpaurainais vīrs turpināja savu liecību, izstarojot patiesa prieka smaidu. Viens mums priekšējā rindā izvēmās uz grīdas, un viens no misijas darbiniekiem steidzās, lai to satīrītu, kamēr cits palīdzēja nabadziņam tikt līdz vannas istabai. Pēc liecināšanas plikpauris nodziedāja mums dziesmu. Visu šo laiku cilvēki gāja ārā – daži līdz nāvei nodzērušies, citi no noguruma un bada kā pamiruši. Dieva eņģeļi mūs noteikti uzlūkoja ar žēlumu.
Vienam no jaunajiem vīriešiem, kas piedalījās programmā, bija kompakts, muskuļots ķermenis kā Mr. Universam. Viņš varētu paņemt divus vai trīs nemieru cēlājus un sasist viņu galvas kopā. Tā vietā viņš piecēlās un sniedza skanīgu liecību, ko Jēzus Kristus ir izdarījis viņa labā. Beigās viņš aicināja arī mūs nodot sirdis Viņam. Es ievēroju viņa skumjas, kad neviens neatbildēja.
Kad programma beidzās, mēs iegājām aizmugurējā istabā, kur galdi bija apklāti ar baltiem galdautiem un viss izskatījās tīrs. Mēs stāvējām rindā, lai saņemtu ēdienu – lielu mājas sautējuma bļodu, dāsnu maizes porciju un kafijas tasi. Viņi mums pat iedeva saldo – ķiršu pīrāgu!
Es to nekādi nevarēju saprast. Šeit mēs bijām netīri, neveikli un rupji, tomēr viņi pret mums izturējās ar cieņu it kā mēs būtu piedienīgi cilvēki. Kaut kā tas negāja kopā ar to, kas man bija stāstīts par kristietību.
Mēs dzirdējām par citu vietu, kur pasniedz bezmaksas maltītes – Hare Krišna templi. Kādā dienā mēs nolēmām to izmēģināt. Arī tur bija jāapmeklē viņu dievkalpojums – divu stundu garumā. Daži cilvēki apgalvoja, ka tā bija viltus reliģija, un tā patiešām būtiski atšķīrās no jebkura kristīgā dievkalpojuma, ko es jebkad biju apmeklējis. Vīrieši bija nodzinuši savus matus, atstājot tikai mazu astīti aizmugurē. Viņu safrāna talārs bija nokāries un plandošs. Sievietes arī valkāja nokārušos, plandošus tērpus sārtā, zilā un violetā krāsā. Kamēr basģitāra un bungas spēlēja monotonu ritmu, cilvēki šūpojās un lēkāja ritmā, kratīja savus tamburīnus, māja ar savām rokām un leca gaisā. Kamēr viņi to darīja, visi skandēja monotonu dziesmu: „Hare Krišna, Hare Krišna, Krišna, Krišna, Hare, Hare; Hare Rama, Hare Rama, Rama, Rama, Hare, Hare...”
Es nekavējoties redzēju, ka cilvēki tika nohipnotizēti. Es pietiekoši biju bijis šovbiznesā, lai to atpazītu. Hipnoze izmanto noteiktu redzes un dzirdes nervu īpašības. Biežs ritms noved cilvēku hipnotiskā stāvoklī. Kad atkal un atkal tiek atkārtota vienveidīga frāze, prāts veido zemapziņas domu. Pēc laika prāts ir tā piepildīts ar šīm tukšajām, neīstajām domām, ka tas izdzēš reālās dzīves raizes un neapmierinātību, dodot viltus miera sajūtu - zināmu eiforiju. Šis iekšējais miers tiek uzskatīts par Dievu. Zem šī lāsta cilvēki laimīgi atdod savu īpašumu un naudu.
Kad es redzēju, kas notiek, es aizgāju uz tualeti un tur paliku lielāko dievkalpojuma daļu, it īpaši skandināšanu. Kad es iznācu, es ieraudzīju, ka Džejam tas patika, un es sāku uztraukties par viņu. Pēc jogurta maltītes, kurš man ne visai patika, es satvēru Džeju un mēs izgājām ārā.
Pavasara brīvdienas bija beigušās pirms vairākām dienām, un šeit mēs bijām, pavisam otrā valsts pusē, prom no skolas.
„Mums labāk atgriezties skolā, ja mēs tur vēl iesim,” es teicu.
„Kas par steigu?” Džejs protestēja. „Šīs ir pavasara brīvdienas, atceries?”
„Jā, bet es atceros arī, ka brīvlaiks beidzās pirms divām nedēļām, un paies vēl kāda nedēļa, kamēr mēs tiksim atpakaļ. Nāc. Iesim.”
