Manā sirdī radās arvien pieaugoša vēlme pēc sadraudzības ar citiem ticīgajiem, un es sāku apmeklēt dažas no draudzēm pilsētā. Viena vieta, ko man patika apmeklēt, bija saukta Jozua māja. Tā bija vairāk kā kristīga māja. Īpašnieks Homrs uzaicināja cilvēkus kā viesus vai rezidentus. Viņš vadīja dievkalpojumus un stundas, kurās mācīja ielas cilvēkiem par Dievu. Viņam bija arī darba programma, kurā rezidenti piedalījās. Mēs dziedājām dziesmas, lūdzām un sniedzām savas liecības. Pievilcīgu meiteņu grupa starp apmeklētājiem paaugstināja manu interesi par šo vietu, bet neviena no viņām nebija ieinteresēta netīrā hipijā, kas zināja tik maz par kristīgo dzīvi. Lai gan man tur patika kristīga sadraudzība, tā nebija kā draudze. Homrs apmeklēja Vasarsvētku draudzi un iedrošināja mūs darīt to pašu.
Es apciemoju šo draudzi, un arī dažas citas. Dažas no tām bija harizmātu, un locekļi runāja mēlēs. Es apmeklēju vietu, ko sauca par Ticības centru, un arī mācījos ar mormoņiem un Jehovas lieciniekiem. Es atklāju, ka vairums draudžu mācīja, ka viņas bija patiesās draudzes un citas bija nepareizas. Viens mācītājs teica, „Ja tu nerunā mēlēs, tev nav Svētā Gara kristības.”
Alā es papētīju šo tēmu un uzzināju, ka runāšana mēlēs bija viena no daudzajām dāvanām, kas tiek dotas tiem, ko Gars izvēlas. Dažiem Viņš dod vienu dāvanu, citiem Viņš deva citas dāvanas, bet šeit es varēju atklāt, ka cilvēkam nav jārunā mēlēs, lai būtu Svētais Gars. Gara auglis nebija mēles, bet mīlestība, prieks, miers utt. Es arī ievēroju, ka tad, kad Svētais Gars tika izliets Vasarsvētkos, apustuļi runāja reālās valodās, ko saprata viesojošies jūdi, kas runāja šajās valodās. Viņi ne tikai slavē Dievu kaut kādā debesu valodā, ko neviens nesaprot.
Es jutos neapmierināts par nesaskaņām starp kristiešiem un veidu, kā viņi dažkārt rīkojās - tik nekristīgi viens pret otru. Es to nevarēju saprast. Vai Bībele neteica: „Viena cerība, viena ticība, viena kristība”? Noteikti kaut kur Dievam bija patiesā draudze, bet kura tā bija? Es devos atpakaļ kalnos, lai pētītu un lūgtu pēc vadības.
Kādu vakaru es stāvēju savas alas priekšā, lūkojoties uz zvaigznēm.
Melnās velveta debesis mirdzēja ar gaismas punktiņiem, un debesis likās ļoti reālas un tuvas. „Cik liels ir Dievs, ka Viņš pakarina visas šīs zvaigznes izplatījumā!” Tad es domāju par dažādajām baznīcām, kas katra apgalvoja, ka ir patiesā. Es nokritu ceļos un lūdzu: „Kungs, Tu esi mani tālu vadījis, un es zinu, ka man vēl ir tāls ceļš ejams, bet kaut kur ir jābūt draudzei, kas pilnībā seko Bībelei. Man ir vienalga, kura draudze tā ir. Ja Tu man tikai parādīsi, es to pieņemšu.” Es paliku uz ceļiem vēl mirkli. Miers piepildīja manu sirdi, un atkal es zināju, ka Dievs bija dzirdējis manu lūgšanu.
Nākamajā dienā atnāca Glens. Lai gan viņš nesauca sevi par kristieti, viņš bija mans draugs, un manas sirds vilšanās iznāca ārā. „Ko lai es daru? Viena draudze saka vienu lietu, un cita draudze saka kaut ko citu, un visas apgalvo, ka tic Bībelei. Es lasu gandrīz visu Bībeli, bet dažreiz es to nesaprotu. Es nezinu, kura ir patiesā.” Glens uzreiz neko neteica. Izskatījās, ka viņš iet caur iekšēju konfliktu.
Dažas dienas vēlāk es gulēju uz sava guļamtīkla un lasīju, kad Glens atkal parādījās. Viņš man iedeva grāmatu.
„Kas tas ir?” es jautāju, izbrīnā skatoties uz vāku. Tur bija attēlotas divas rokas, kas turēja pasauli. Virsraksts teica: „Lielā Cīņa”.
„Izlasi to,” viņš vienkārši teica.
„Bet, kas tas ir?” es jautāju.
„Izlasi to,” viņš atkal teica. Viņš vienmēr bija dažu vārdu cilvēks. „Tam jāatbild uz dažiem taviem jautājumiem.”
„Labi, labi!” es teicu.
Kad Glens aizgāja, es pārskatīju grāmatu daudz rūpīgāk. Tai bija 678 lappuses, un es nekad savā dzīvē nebiju izlasījis uz pusi tik biezu grāmatu! Labi, es izlasīšu dažas lappuses, lai apmierinātu Glenu. Galu galā, nebija daudz ko citu darīt.
Es izlaidu ievadu un sāku ar 1. nodaļu. Rakstnieks attēloja Jeruzalemes ainavu, kā tā plešas pie Jēzus kājām. Stāsts mani uzreiz aizrāva. Lai gan nepazīstamā valoda man likās grūta ar manu ierobežoto izglītību, es gāju uz priekšu, apēdot lappusi pēc lappuses.
„Vau!” es domāju. „Lai kas šo grāmatu uzrakstīja, viņš runā ar autoritāti.” Rakstvietu citāti bija bagātīgi izbārstīti, un stāsts atdzīvojās, kad vārdi plūda.
„Kas to uzrakstīja?” es jautāju stundu vai divas vēlāk. Es apskatīju vāku un izlasīju autora vārdu: „Elena G. Vaita.”
„Pēc Bībeles šī ir visinteresantākā lieta, ko es esmu lasījis savā dzīvē,” es domāju. Beigās es aizvēru grāmatu. Guļot un lasot, es iemigu, bet ainas no lasītā ievijās manos sapņos. Kad es piecēlos, es jutu pamudinājumu lasīt vēl un vēl. Daudzas dienas es pavadīju pēcpusdienas ar grāmatu.
Kad nākamo reizi es redzēju Glenu, es jautāju, „Kas ir šī Elena Vaita?”
„Daži cilvēki tic, ka viņa ir praviete.”
„Tas ir tas, ko es domāju,” es teicu. „Ir skaidrs, ka Dievs ir caur viņu runājis. Es gribētu kādreiz viņu satikt un parunāties.”
„Tu nokavēji,” Glens pasmaidīja. „Viņa nomira 1915. gadā.”
„Ak,” es nobēdājos, bet turpināju lasīt, un beigās visa Bībele sagāja kopā un kļuva saprotama. Mana jaunā grāmata runāja par sabatu, par cilvēkiem pēc nāves, un par cīņu starp velnu un Kristu, un kā draudze cieta Tumšajos Viduslaikos.
Es parasti lasīju, guļot savā guļamtīklā zem vīģes koka, un šūpojos, atgrūžot savu kāju pret akmeni. Tā bija visērtākā vieta lasīšanai. Tur bija daudz ēnu, un vējiņš vienmēr pūta lejā uz kanjonu. Es nedaudz palasīju, ieniru dīķī atvēsināties, nedaudz pasnaudu un tad lasīju tālāk. Es apdomāju nodaļas, un bieži sapņoju par to, ko es biju mācījies. Grāmata pārņēma visu manu domāšanu un paplašināja manu iespaidu par Dievu un Bībeli.
Es vairākas reizes domāju, ka es nekad nevarēšu pabeigt tādu lielu grāmatu, bet katru reizi, kad es gandrīz padevos, es jutu balsi, kas mani mudināja: „Turpini, tu vari to izdarīt.” Pēc pāris nedēļām es nonācu pie beigu rindkopas, un tā saviļņoja manu dvēseli:
„Lielā cīņa ir beigusies. Grēka un grēcinieku vairs nav. Viss universs ir tīrs. Harmonijas un prieka pulss puksts caur bezgalīgo radību. No Viņa, kas radīja visu, plūst dzīvība un gaisma, un prieks visās neierobežotā Visuma jomās. No sīkākā atoma līdz lielākajai pasaulei visas lietas, dzīvās un nedzīvās, savā neapēnotajā skaistumā un pilnīgajā priekā paziņo, ka Dievs ir mīlestība. (Elena Vaita, Lielā cīņa, 678. lpp.)
„Vāu!” es izsaucos gan no prieka, ka pabeidzu garu grāmatu, bet vairāk par Dieva galīgo uzvaru pār sātanu un grēku. Tas bija tik daudz, ka es gandrīz nevarēju panest.
Es aizgāju pa kanjonu un atgriezu grāmatu Glenam. „Vai tev ir vēl līdzīgas grāmatas?” es jautāju.
„Protams, daudz tādu,” viņš teica. Viņš bija uzaudzis kristīgā mājā, un viņa vecāki viņam sūtīja kristīgo literatūru, cerot atmodināt viņa interesi. Nākamajos mēnešos es izlasīju „Laikmetu ilgas”, „Ceļš pie Kristus”, „Sentēvi un pravieši” un „Daniēls un Atklāsmes grāmata”. Es pilnīgi baudīju Bībeli un šīs iedvesmojošās grāmatas.
Viena lieta mani satrauca, un tas bija šī septītās dienas sabata jautājums. Manā prātā bija nelielas šaubas pēc Bībeles un visu šo grāmatu lasīšanas, ka sestdiena bija sabats, bet es negribēju to pieņemt. Man likās, ka es jau tā esmu pietiekoši atšķirīgs. Es negribēju lietas pasliktināt, ievērojot sestdienu, kad visi ievēroja svētdienu. Bez tam nebija kristīgu draudžu, kas pulcējās sestdienās. Es nolēmu, ka es atradīšu apkārtceļu. Protams, maniem svētdienu ievērojošajiem draugiem bija labi iemesli viņu uzskatiem. Es nolēmu pajautāt desmit mācītājiem, bet tad es saņēmu vienpadsmit atbildes.
Viens mācītājs teica: „Likums ir atcelts. Mums nav jāievēro sabats.”
„Nu gan,” es teicu, „vai tas nozīmē, ka mums nav jāievēro desmit baušļi?”
„Ak, nē. Mēs ievērojam pārējos deviņus,” viņš piebilda.
„Vai jūs domājat, ka mums ir jāaizmirst tas, ko Dievs ir teicis, lai mēs atcerētos? Tas nav loģiski!”
Cits mācītājs teica: „Mēs ejam uz baznīcu svētdienās, jo tā ir diena, kad Jēzus augšāmcēlās, un tas ir jaunais sabats.”
„Tas izklausās labi, bet man ir jāzina, kur atrast rakstvietu Bībelē, kas saka, ka mums ir jāievēro jaunais bauslis – nedēļas pirmā diena,” es atbildēju. „Ja jūs man varat parādīt to Bībelē, es ar prieku pievienošos jūsu draudzei.”
„Labi, labi, pateikšu šādā veidā,” viņš neērti izlocījās. „Mums nav baušļa. Mums ir tikai tradīcija.”
Bet es negribēju tradīciju. Jēzus teica: „Jūs atmetat Dieva baušļus, lai jūs varētu ievērot savas tradīcijas.” (Marka 7:9). Es gribēju Bībeles autoritāti šādām pārmaiņām.
Nākamais mācītājs bija visradošākais no visiem. Viņš to izskaidroja šādā veidā: „Jozua dienās, kad saule apstājās, un Ecehiēla dienās, kad Dievs pagrieza tumsu atpakaļ par desmit grādiem, mēs zaudējām dienu, un sestdiena kļuva par svētdienu.”
„Ā, skaidrs. Vai tu domā, kad Jēzus bija šeit, Viņš īstenībā neievēroja septīto dienu, bet pirmo dienu?” es jautāju.
Mācītājs izskatījās apjucis. „Labi, es neesmu pārliecināts par to,” viņš atzina.
Es atšķīru un vēlreiz izlasīju radīšanas stāstu. Pēkšņi es ievēroju kaut ko, ko es pirms tam nebiju redzējis, un tas izšķīra jautājumu. Dievs svētīja septīto dienu pirms pasaulē bija grēks. Tas nozīmē, ka sabats bija pilnīgs, tāpat kā pasaule, ko Dievs radīja, bija pilnīga. Kāpēc Dievs lai maina kaut ko pilnīgu?
Bez tam, Dievs uzrakstīja desmit baušļus uz akmens, un jūs nerakstiet uz akmens kaut ko, ko jūs plānojat izdzēst vai izmainīt! Es nolēmu, ka kristietis nav kristiešu sekotājs, bet Kristus sekotājs. Jēzus pielūdza septītajā dienā katru nedēļu un nekad neatzīmēja pirmo nedēļas dienu, tāpēc es sekošu tikai Jēzum.
Bet es vēl biju norūpējies. Kur lai es eju, lai atrastu cilvēkus, kas mācīja visus desmit baušļus?
Es aizgāju pie Glena un paskatījos viņam acīs. „Saki man, vai ir draudze, kur cilvēki tic šīm lietām?” es jautāju.
„Jā. Visās vietās,” viņš atbildēja.
„Patiešām? Kā sauc draudzi?”
„Septītās dienas adventistu draudze,” viņš teica.
„Septītās dienas kāda draudze? Es nekad neesmu dzirdējis par tādu. ‘Septītās dienas’ daļu es varu atšifrēt, bet ko nozīmē ‘adventisti’?” es izbrīnīts jautāju.
„Vārds advent nozīmē kaut kā nākšana vai ierašanās. Adventisti ir cilvēki, kas gaida Kristus otro nākšanu.”
Es pie sevis domāju: „Man ir jābūt adventistam. Es ticu Kristus otrajai nākšanai.” Es skaļi teicu: „Kā tas nākas, ka tu tik daudz par to zini?”
Glens izskatījās nedaudz samulsis. „Es uzaugu ar Bībeli un šīm grāmatām, un es apmeklēju draudzi kopš dzimšanas.”
„Vai tas nozīmē, ka tu zini visu par to, bet tu nedari neko no tā?” es pārsteigumā jautāju. „Tas ir neticami.” Es domāju par visām reizēm, kad mēs kopā smēķējām „zālīti” un dzērām. Es nevarēju saprast, kā kāds varētu zināt visu par Dievu un Viņa lielo mīlestību un upuri cilvēku labā, un tomēr, liekas, to ignorēt.
„Aiziesim uz draudzi šajā sestdienā!” es entuziasma pilns teicu. Man ir jāredz šie brīnišķīgie ļaudis.
„Es nezinu, Dag. Es nedomāju, ka es esmu tam gatavs. Tu aizej un tad pastāstīsi man par to.”
Glens nelikās entuziasma pilns kā es, jo viņš zināja, ko es piedzīvošu. Savā prātā es iztēlojos neparastu, mazu, baltu baznīcu ar krustu uz torņa smailes. Cilvēki, protams, būtu svētie, kas būtu tik svēti, ka viņu pēdas knapi skartu grīdu. Viņi visi smaidītu, nestu Bībeles un dziedātu.
Tajā sabatā es agri piecēlos, uzvilku savu netīro tērpu un savas ceļotāja kurpes bez zeķēm. Es izķemmēju savu garos matus, bet šoreiz es tos nesasēju astē, lai gan tie sniedzās līdz maniem pleciem. Es nenoskuvos. Es nolīdzināju mazo bārdiņu, kas auga tikai zem zoda. Ar Bībeli rokās un lielām gaidām sirdī es devos ceļā.
Es atradu ielu un devos uz adresi, ko Glens man bija iedevis, bet mazas lauku draudzes vietā es atradu lielu, modernu celtni attīstītā apkārtnē. Autostāvvieta bija piepildīta galvenokārt ar glaunām mašīnām. Es steidzos iekšā. Sarkanais paklājs zem manām kājām bija plīša. Visiem cilvēkiem bija labi uzvalki, un sievietes valkāja dārgas kleitas un greznas frizūras. Es nebiju lasījis neko par to, kā kristiešiem ir jāģērbjas un pēkšņi jutos kā no laivas izmests. Galvas pagriezās manā virzienā, un es esmu pārliecināts, ka viņi prātoja, vai es neesmu sajaucis adresi. Cilvēks pie durvīm paspieda man roku un teica: „Es priecājos, ka tu esi šeit.” Bet man likās, ka viņš tēlo. Es visu dzīvi biju šovbiznesā, un es varēju pateikt, kad kāds tēlo. Lai vai kā, es iegāju un man norādīja vietu, kur apsēsties draudzes aizmugurē.
Notika interesanta programma, un man patika misijas stāsts. Kad pienāca laiks pārrunāt sabatskolas materiālu, es devos ar citiem lejā uz telpu, kur krēsli bija salikti lielā aplī. Neviens nerunāja ar mani, lai gan daži patiesi uzsmaidīja. Es apsēdos krēslā, un arī citi apsēdās, bet, lai gan zāle bija pilna, krēsli abās pusēs man bija tukši.
Pēc dažiem sasveicināšanās vārdiem vadītājs atvēra Bībeli un sabatskolas materiālu. „Šodienas tēma ir 490 dienu pravietojos Daniela 9. nodaļā,” viņš sāka.
„Lieliski!” es domāju. Es tikko par to lasīju Ūrija Smita grāmatā „Daniēls un Atklāsmes grāmata”! Pēc dažām sagatavošanās piezīmēm viņš jautāja: „Kad 490 dienu pravietojums sākās?”
Pēkšņi es jutos īstajā vietā. Es zināju, par ko runā vadītājs! Es gandrīz uzsprāgu, es biju tik nepacietīgs izšaut atbildi, bet es domāju, ka tas nebūs piemēroti viesim runāt. Es paskatījos uz izskatīgajiem cilvēkiem aplī. Skolotājs gaidīja, bet neviens nerunāja. Viņi tikai skatījās uz grīdu un durvīm, un sienām, bet neviens neatbildēja. Es vairāk to nevarēju izturēt. Es pacēlu roku.
„Jā?” skolotājs teica ar uzrauktām uzacīm.
„457. pirms Kristus,” es teicu ar sausu muti. Es nebiju bijis tik lielā pūlī ilgu laiku.
„Taisnība!” skolotājs atbildēja ar pārsteigumu. „Un, kad periods beidzās?” viņš jautāja pēc dažām minūtēm.
Šoreiz visi skatījās uz hipiju. Tā kā bija redzams, ka visi gaida manu atbildi, es runāju: „34. pēc Kristus.”
„Taisnība atkal.” Šoreiz skolotājs neizskatījās tik pārsteigts, bet es nevarēju saprast, kāpēc neviens cits nezināja atbildes. Vai tā nebija viņu draudze un viņu reliģija? Varbūt viņi bija tikai pieklājīgi un atturīgi, vai arī viņi visi bija viesi tāpat kā es.
Es biju nedaudz vīlies par šo pirmo sabatu, galvenokārt siltuma un sadraudzības trūkuma dēļ. Citas draudzes bija tik draudzīgas, manis dēļ pat sacentās. Es domāju, vai cilvēku attieksme adventistu draudzē būtu tāda pati, ja viņi zinātu, ka mans tēvs bija multimiljonārs. Varbūt es sagaidīju pārāk daudz.
Es apmeklēju draudzi vēl pāris reizes, bet izskatījās, ka es neiederos, tā nu es ievēroju sabatu, cik vien labi pratu sestdienās, un gāju uz draudzi svētdienās, lai baudītu kristīgu sadraudzību.
Es turpināju liecināt par savu jaunatrasto ticību katram, kas atnāca uz manu alu, un dažreiz tur bija diezgan liela sanāksme. Glens bija pārsteigts par spīti pats sev. „Es nezinu, vai man tas tev ir jāstāsta vai nē, Dag,” viņš kādu dienu teica, „bet, kad tu stāsti cilvēkiem par Dievu, tava seja kļūst gaišāka.”
Mana ticība auga katru dienu. Jo vairāk es to lietoju, jo stiprāka tā kļuva. Es bieži runāju ar draugu, kura vārds arī bija Dags. Viņš spēlēja ģitāru, un es spēlēju flautu, un mēs kopā diedelējām naudu uz ielas. Mana jaunā pieredze kā kristietim bija tik aizraujoša, ka es nevarēju palikt mierā. Kādu dienu mēs pilsētā spēlējām savu instrumentus, lai vāktu naudu, bet neviens neapstājās un neiemeta mums naudu, tā nu mēs sākām runāt. Drīz saruna atkal pārgāja uz reliģiju.
„Jā, es ticu Dievam,” Dags teica, „bet es neticu Jēzum.”
„Es varu pierādīt, ka Jēzus ir,” es pārliecināts teicu.
„Un kā tu to darīsi?” viņš skeptiski jautāja.
„Cik daudz naudas mums ir vajadzīgs tagad?” es jautāju.
„Būtu jauki, ja mēs dabūtu katram pāris dolārus. Tad mēs varētu aiziet paēst,” viņš teica.
„Labi,” es teicu, „es tagad lūgšu Jēzu, un mēs dabūsim četrus dolārus.” Es noliecu savu galvu, un teicu: „Kungs, palīdzi mums dabūt četrus dolārus, lai mēs varētu nopirkt labu maltīti, un palīdzi Dagam zināt, ka Tu esi reāls. Es lūdzu Jēzus vārdā, āmen.”
Mēs atkal sākām spēlēt, un drīz sieviete, kas gāja garām, apstājās un klausījās. Kad mēs beidzām, es jautāju, vai viņai nav kāda lieka nauda.
„Nu,” viņa klusām domāja kādu brīdi, „parasti es nedaru šādas lietas, bet šodien ir mana dēla dzimšanas diena, un viņš ir apmēram jūsu vecuma.” Viņa meklēja savā naudas makā un izvilka kādu naudu. „Vai četri dolāri būs labi?” viņa jautāja. Es viņu iedrošināju, ka derēs. Kad viņa gāja prom, viņa noteikti brīnījās, kāpēc mans draugs bija pilnīgā šokā ar atvērtu muti.
Pēc kāda laika viņš pieņēma Jēzu Kristu kā savu Glābēju.
