Es pirmo reizi satiku Karīnu, kad mums abiem bija piecpadsmit gadu. Viņa un bariņš meiteņu nupat bija iznākušas no ballītes un stāvēja uz ielas stūra smejoties, skaļi runājot un stulbi uzvedoties. Es domāju: „Kas par stulbeņu baru. Pievilcīgas, bet muļķīgas.”
Viņai arī nepatika satikties ar tādiem kā es. Viņai labāk patika satikties ar vecākiem puišiem ar mašīnām.
Es viņu šad un tad satiku pilsētā pēc tam un atcerējos, kas viņa bija, bet manā dzīvē notika tik daudzas citas lietas. Tomēr pēc diviem gadiem, kad es tikko biju sācis lasīt Bībeli, mūsu ceļi atkal krustojās. Ar draugu Riko mēs bijām aizgājuši uz biljardu paslaistīties un nedaudz uzspēlēt, un es redzēju Karīnu ar citu meiteni pie galda otrā istabas galā. Izrādījās, ka tā otra meitene bija Riko draudzene, viņi iepazīstināja mani ar Karīnu, un tad aizgāja uz bāru, atstājot mūs divatā. Tā bija neveikla situācija. Neviens no mums to tā nebija plānojis.
„Vai vēlies vienu spēli?” es jautāju.
„Nē,” viņa teica.
„Labi, tad aiziesim kaut kur citur,” es ieteicu. Es pieturēju durvis, un mēs izgājām ārā un staigājām runājoties. Kad mēs nonācām pie dzērienu veikala, pret savu sirdsapziņu es iegāju un nopirku vīna pudeli. „Aiziesim uz parku un apsēdīsimies,” es teicu. „Es nopirku mums dzeramo.”
„Nē, paldies, Dag. Es vairs nedzeru,” viņa atbildēja.
„Ko tu domā, ka tu nedzer?” es neticīgi jautāju. „Visi dzer!” Bet viņa stāvēja nelokāma.
„Un es pieņemu, ka tu arī lasi Bībeli?” es jautāju, pa pusei sarkastiski.
Viņa apstājās un skatījās uz mani pārsteigumā. „Īstenībā - jā. Kā tu zināji?”
„Es nezinu. Saliekot divi un divi kopā, es minēju. Tas ir jautri,” es turpināju. „Es arī lasu Bībeli.” Mēs ilgi staigājām vēsajā tuksneša vakarā, runājot par Bībeli un reliģiju. Jo vairāk mēs runājām, jo vairāk atradām, par ko runāt.
Mēs satikām viens otru daudzas reizes pēc tam un pēc dažām nedēļām mēs apprecējāmies. Mēs ievācāmies pilsētā, bet mums nepatika pilsētas dzīve, tāpēc kādu dienu mēs salikām savu iedzīvi uz muguras un sākām stopēt uz ziemeļiem uz Kalifornijas krastu. Mēs īsti nezinājām, kurp mēs dodamies, tad nu izmantojām laiku pēc sava prāta. Dažreiz mēs aizmigām automaģistrāles malā, kur mūs pamodināja smidzinātājs piecos no rīta. Reiz mēs nogājām no ceļa un iegājām gulēt mežā. Kad pamodāmies, parka jātnieku policists stāvēja virs mums. „Man nav iebildumu, ka jūs šeit nakšņojat,” viņš teica, „bet jūs varbūt gribētu zināt, ka jūs guļat pie indīga ozola.”
Ukijā, Kalifornijā, mēs nostopējām kādu jaunu pāri. „Kurp jūs dodaties?” vadītājs jautāja.
„Mēs skaidri nezinām,” es teicu. „Mēs lūdzam, lai Dievs mums parāda. Kur jūs visi dodaties?”
Nedaudz pārsteigts vadītājs teica: „Vai jūs negribat braukt tur, kur mēs dzīvojam? Tas ir nekurienes vidū – maza pilsēta Kovelo. To ieskauj nacionālais mežs.”
„Hmmm. Vai tur ir kādas alas?”
„Droši vien,” jaunais cilvēks teica.
„Vai tur ir kāda baznīca?” Karīna jautāja.
„Tas ir vienīgais,” sieva atbildēja. „Pilsētā nav pat teātra.”
Karīna un es jutāmies pārliecināti doties uz Kovelo, un mēs ātri iemīlējām priežu klāto kalnu skaistumu. Mēs kādu brīdi dzīvojām alā nacionālajā parkā un meklējām zemi. Drīz mēs atradām vietu, ko mēs patiešām gribējām. Vienīgā problēma bija nauda. Vienīgais darbs, ko es varēju atrast, bija sezonas. Vasaras beigās mēs bijām spiesti atgriezties Palm Springā, lai es varētu nodrošināt mūsu augošo ģimeni, jo drīz mēs grasījāmies kļūt vecāki.
Es kādu laiku izmēģināju gadījuma darbus, bet nekas labs negadījās. Beigās es atradu darbu pārdot un piegādāt gaļu. Es uzreiz redzēju, ka es biju daļa no triju pušu vienošanās. Kāpēc gan neizņemt vidējo un pašam negūt peļņu?
Tēvs palīdzēja man nopirkt jauku, mazu lietotu VW. Man nekad nebija piederējusi automašīna, un es neko nezināju par to apkopi. Es domāju, ka eļļa gāja radiatorā, bet VW nebija radiatora. Es mācījos ātri!
Man bija uz sāna uzzīmēta zīme, Daga Bačelora liellopu gaļas vairumtirdzniecība. Pēc izdrukātām vizītkartēm un dažiem izveidotiem kontaktiem, es ieliku saldētavu mazā VW aizmugurē. Es nopirku liellopu, un draugs parādīja man, kā to sagriezt gabalos. Drīz man bija plaukstošs bizness – pārdot gaļu vairumtirdzniecībā. Bizness gāja no rokas.
Es iemācījos dažas interesantas lietas. Kādu dienu kliente jautāja, vai es nevarētu viņai sagādāt pirmklasīgu cūkgaļu. Es zināju par liellopa gaļas iedalījumu: pirmklasīga, atlasīta, laba un vidēja. Es biju redzējis dalījumu vistai, bet man bija šis tas jāpārbauda par cūkgaļu.
Es aizgāju pie sava drauga miesnieka. Kad viņš dzirdēja manu jautājumu, viņš smējās. „Lauksaimniecības departaments domā, ka cūkgaļu pat suņiem nevar dot. Viņi to neiedala. Tā mudž ar „vabolēm”. Viņi pat izdod bukletus, kuros teikts, lai jūs pārliecinieties, ka to rūpīgi apstrādājat, lai nogalinātu visas tricinellas kūniņas.”
„Fuij!” Viņš man radīja riebumu. Tad es atcerējos, ka biju kaut ko lasījis Bībelē par cūkgaļu. Daži mācītāji man teica, ka šie likumi ir novecojuši, bet mani tas nepārliecināja. Vai cilvēka organisms nereaģē uz apēsto pārtiku tāpat kā Izraēla laikā? Vai tas tāpat nav pakļauts baktērijām un parazītiem?
Es vēl kaut ko iemācījos no šīs pieredzes. Tā kā es pārdevu pirmklasīgu liellopu gaļu, es nolēmu, ka izmantošu savus produktus. Drīz es ēdu Ņujorkas bifšteku brokastīs, smalku bifšteku pusdienās un iecienīto fileju vakariņās. Bet tad es ievēroju, ka es visu laiku jutos noguris, bez enerģijas. Mana uzvedība arī mainījās. Naktīs es sēdēju, skatījos TV un ēdu litru saldējuma viens pats – jā, visu litru! Es jutu, ka mana garīgā dzīve bija paralizēta, un man bija mazāka vēlme pretoties kārdinājumiem. Mana alas cilvēka diēta – rīsi, pupas, maize un augļi – bija devuši man spēka un enerģijas sajūtu. Pirmo reizi es sapratu, kāda ir diētas ietekme uz manu fizisko, garīgo un morālo labsajūtu. Es nopelnīju labi gaļas biznesā, bet kaut kā mums ar Karīnu neizdevās sakrāt. Jo vairāk mēs nopelnījām, jo vairāk mēs iztērējām.
„Izmēģināsim Kovelo vēl vienu reizi,” es kādu dienu teicu. „Es ticu, ka šoreiz mums izdosies.” Mēs iemainījām savu VW pret vecu salauztu Ford pikapu. Saudzīgi nobraucot 1130 kilometrus, mēs ieradāmies Kovelo, un drīz mēs atradām 160 akrus skaistas, neattīstītas zemes, ko mēs varējām atļauties nopirkt. Mēs dzīvojām teltī, kamēr cēlām mazu koka būdiņu. Es uzsāku nelielu malkas biznesu.
Mēs sākām apmeklēt presbiterāņu baznīcu, bet es nevarēju aizmirst par sabatu un citām lietām, ko es biju mācījies. Pāri ielai no presbiterāņu baznīcas bija septītās dienas adventistu baznīca, un es domāju, vai šī draudze nebūtu draudzīgāka. Es biju saticis Djuanu, kam patika baznīcas un reliģija, tā kādā sestdienā mēs nolēmām apciemot adventistu baznīcu. Karīna nolēma palikt mājās ar Rahēli, mūsu mazulīti.
Manas tā rīta sajūtas bija cerību un baiļu sajaukums. „Ja nu viņi nav draudzīgi. Ja nu viņiem nepatīk, kā es izskatos. Labi, nav svarīgi. Ir sabats, un man ir tādas pašas tiesības kā viņiem tur būt!” Es izraku vecu kombinezonu un pavalkātu kreklu. Matus sasēju zirgastē.
Es uzsēdos uz motocikla un aizdārdināju pēc Djuana. Tajā laikā tas tika uzskatīts stilīgi valkāt noplīsušus, vecus, zilus džinsus, un Djuanam tie patiešām izskatījās „kruti”. Viena no viņa aizmugurējām džinsu kabatām bija atrauta, un viņa kailā āda atklāja faktu, ka viņš nevalkāja pat apakšveļu. Man gandrīz bija kauns par viņu, bet es neko neteicu.
Smaidīgs vīrietis gaidīja mūs durvīs un deva mums stingru rokasspiedienu. Viņš mūs laipni sagaidīja un aicināja iekšā, kur jauka, maza auguma, veca sieviete deva mums rokasspiedienu un lūdza mūs ierakstīties viesu grāmatā. Mēs iegājām baznīcā un apsēdāmies. Cilvēki joprojām ieradās, un mēs skatījāmies, kā viņi nāca. Tajā dienā es redzēju daudzus sirmgalvjus. Pāris ienāca un gāja uz sēdvietām mums priekšā, bet pirms viņi apsēdās, viņi abi pagriezās pret mums, iepazīstināja ar sevi un paspieda roku.
Svētruna tajā dienā likās spontāni laužamies no vecā mācītāja sirds. Viņš bija sirsnīgs un patiess, tas mani aizkustināja. Es dzēru dzīvības vārdus kā izslāpis vīrs izkaltušā tuksnesī. Pēc dievkalpojuma cilvēki pulcējās ap mums, apsveicot mūs un aicinot uz mājām pusdienās. Neviens nepievērsa uzmanību mūsu apģērbam, un es jutos nokaunējies. Djuans un es bijām tā pārņemti ar visiem aicinājumiem un uzmanību, ka īsti nezinājām, ko darīt. Beigās vecais mācītājs Džo Filips un viņa sieva guva virsroku pār pārējiem, un mēs devāmies uz mājām pie viņiem. Es esmu pārliecināts, ka šie laipnie cilvēki nekad neticēja, ka kādu dienu šis hipijs būs viņu mācītājs!
Mēs sēdējām pie veselīgas, vienkārši sagatavotas maltītes – veģetārs klaips, kartupeļi, divi vai trīs dārzeņi, mājās cepta pilngraudu maize, gurķu un citu svaigu dārzeņu salāti un ābolu pīrāgs! „Pašapkalpojieties,” mācītājs Džo aicināja. „Mana sieva ir labākais pavārs pilsētā, un jūs viņu sāpināsiet, ja neēdīsiet!” Djuans un es nesāpinājām viņu tajā dienā. Mēs iztukšojām visus traukus, kas bija uz galda. Mūsu namatēvs un namamāte abi bija pārsteigti un apmierināti.
Pēc pusdienām mācītājs Džo teica: „Dodamies uz viesistabu un studēsim Bībeli!” Man ideja patika, un drīz mana Bībele bija atvērta, un mēs diskutējām par Rakstiem ar mācītāju Filipu un viņa kundzi. Djuans aizmiga krēslā.
Nākamajā sabatā Karīna apmeklēja baznīcu kopā ar mani, un pēc tam mēs apmeklējām baznīcu katru sabatu un gājām uz pusdienām pie mācītāja ar kundzi. Mēs vienmēr pēcpusdienās studējām Bībeli. Tomēr mācītājs ar grūtībām tika līdz tēmai, kad es sapratu, ka tas ir kaut kas, ko es jau biju pats iemācījies. Kad mēs mācījāmies Daniela un Atklāsmes grāmatu, es zināju visus nagus un ragus un to laikus. Kādā dienā mācītājs Džo teica: „Dag, tu gandrīz esi gatavs kristībām.”
„Kā tu to domā, mācītāj, gandrīz? Es esmu gatavs,” es teicu. „Es ticu visam, ko šī baznīca māca.”
Viņš pretojās. „Kā ar smēķēšanu, Dag? Vai tu esi gatavs to atmest?”
Šoreiz bija man kārta svārstīties. „Es nezinu. Es neredzu, ka tur ir kāda saikne ar manu mīlestību uz Dievu. Es esmu atmetis visus savus patiešām sliktos netikumus – „zālītes” smēķēšanu un dzeršanu, un narkotikas, un zagšanu, un melošanu. Bet smēķēšana nav tik slikta. Es dienā izsmēķēju tikai pusi paciņas. Un es zinu, ka Dievs mīl mani un atbild uz manām lūgšanām.”
„Taisnība, Dag, Viņš tevi mīl,” mācītājs Džo teica pacietīgi. „Un Viņš tevi māca un vada soli pa solim. Bet, kamēr tu esi atkarīgs no cigaretēm, tu esi saistīts pie velna. Vai tu vari iedomāties kā Jēzus iepūstu dūmus kādam sejā, kamēr Viņš runā ar viņiem par Sava Tēva mīlestību?”
Es zināju, ka Jēzus bija mūsu piemērs, un doma, ka Viņš smēķētu cigareti, likās tik smieklīga, ka es smējos.
„Redzi,” mācītājs turpināja, „kad tu esi kristīts, tas parāda jaunpiedzimšanu, un Kungs nevēlas, lai Viņa bērni smēķētu. Vai ne, Dag?”
„Jā, ja to saliek tādā veidā,” es piekritu.
Es sāku domāt par cīņu atmest dzeršanu. Es strīdējos ar Kungu. „Bet Kungs, man patīk dzert. Tas ir jautri.”
Un Kungs teica: „Turpini un dzer, Dag.” Es nedomāju, ka Kungu apmierināja mana dzeršana. Viņš domāja, ka Viņš nepiespiedīs mani pārtraukt. Pamazām es redzēju visas galvassāpes, ko mana dzeršana izsauca. Es pamodos ieslodzījumā vai biju slims visu dienu un vēmu, vai piecēlos un atklāju, ka esmu padarījis sevi par muļķi un sagādāju raizes saviem tuvajiem. Reiz es avarēju ar mašīnu, kas man nepiederēja. Es dzirdēju, ka Kungs saka: „Dag, vai tu esi priecīgs?” Beidzot man pieleca, ka Dievs tikai vēlas, lai kristieši atsakās no tā, kas viņiem ir kaitīgs fiziski vai garīgi. Kad es beidzot to sapratu, es atmetu dzeršanu. Bet es zināju, ka ar smēķēšanu būs grūtāk.
Karīna atmeta paradumu salīdzinoši vieglāk. Dakteris paskaidroja, ka mūsu bērns piedzima neiznēsāts, jo viņa smēķēja. „Smēķēšana nodara pāri ne tikai tev,” viņš teica. „Tā nodara pāri arī bērnam.”
Kādu dienu viņa ienāca istabā un ieraudzīja cigareti, ko viņa bija atstājusi uz pelnu trauka malas. Dūmi plūda tieši virs guļošās Raheles. „Ko es daru?” Karīna iesaucās. „Ir slikti, ka es postu savas plaušas. Kā gan es varu postīt arī sava bērna plaušas?” Tajā dienā, kad es ienācu, viņa teica: „Dag, es gribu redzēt, cik ilgi es izturēšu bez smēķēšanas.” Un tas bija viss. Viņa nekad vairs nesmēķēja.
Karīna tika kristīta bez manis.
Dažiem cilvēkiem tas ir viegli, bet citiem cigaretes dēmons sper un kliedz pirms atlaiž. Es cīnījos ar sevi, mēģinot saņemt pietiekoši drosmes panākt lūzumu. Kādu dienu es teicu: „Rīt es pārtraukšu,” un aizmetu cigaretes, un mēģināju par tām aizmirst. Bet nākamajā dienā es tik ļoti gribēju cigaretes, ka manas rokas trīcēja. Es aizsteidzos uz veikalu un iegādājos jaunas. „Tā ir naudas izšķiešana,” es sev teicu. Es izsmēķēju pusi paciņas nākamajās stundās, bet mana sirdsapziņa visu laiku mani vajāja. „Labi, labi, es mēģināšu atkal.”
Cīņa ilga mēnešiem.
Es mīlēju adventistu baznīcu, jo tā uz kaut ko pastāvēja. Es zināju, ka es varētu pievienoties daudzām citām baznīcām, neatmetot smēķēšanu un dzeršanu, bet es zināju, ka, ja es gribēju pievienoties adventistu baznīcai, man ir jāņem mans krusts un jāseko Viņam. Viens no mācītāja Džo mīļākajiem teicieniem kļuva mans: „Ja tu nestāvi par kaut ko, tu nokritīsi visās lietās.” Es izmisīgi gribēju pievienoties, bet es vēl nevarēju.
Pēc dažām nedēļām, kad es braucu ar veco kravas automašīnu, es dzirdēju, ka riepa izlaiž gaisu. „Ak, nē! Vēl viena!” Tā bija otrā caurā riepa tajā dienā. Mana kravas automašīna bruka manu acu priekšā. Pēdējās divdesmit četrās stundās izkrita gaismas, automobiļa pakaļējais borts nokrita, un motors sāka dūmot.
Kad es pacēlu ar domkratu un nomainīju riepu, es domāju par jaunajiem Datsun 4X4 pikapiem, ko reklamēja. Kā es tādu gribēju! Es sāku sapņot. Ja man būtu nauda, es nopirktu tādu „kingkabu” savai ģimenei, auto ar pieciem ātrumiem, vinču priekšā un nolaižamu bortu, lai es varētu vest malku.
Es pieskrūvēju pēdējo uzgriezni, uzliku dekoratīvo disku un iedarbināju motoru, bet manas domas joprojām bija pie šīm Datsun mašīnām. Beigās es izdvesu: „Kungs, es pat atmestu smēķēšanu, ja Tu man iedotu šādu mašīnu!”
Es nekad nebiju apgalvojis, ka es dzirdētu Dieva balsi runājam uz mani balsī, lai gan es biju to daudzas reizes dzirdējis runājam uz manu sirdsapziņu, bet pēkšņi es dzirdēju, ka balss atbalsojās vecā pikapa kabīnē: „Tu atmestu smēķēšanu mašīnas dēļ, bet tu neatmestu smēķēšanu Manis dēļ?”
Es biju šokēts un sēdēju vairākas minūtes, gaidot citu balsi. Tad es domāju: „Jēzus nomira pie krusta manis dēļ, un Viņš tikai lūdz mani atmest lietas, kas man dara pāri, bet es negribu Viņa dēļ atmest smēķēšanu.” Man vajadzēja mašīnu. „Ak, Kungs, lūdzu, piedod man!” Es kliedzu. „Es tā nedomāju, un ar Tavu palīdzību es nekad vairs nesmēķēšu!”
Kad es nokļuvu mājās, es paņēmu savas cigaretes un izmetu tās āra tualetē, jo es zināju, ka es neiešu pēc tām uz turieni. Dieva žēlastībā es vairs nekad nesmēķēju. Pēc divām nedēļām es tiku kristīts.
Tieši pēc desmit gadiem Kungs deva man Datsun 4X4 ar vinču, „kingkabu” un pieciem ātrumiem. Es nelūdzu pat par automātiskajiem logiem un kruīza kontroli! Bet es brīnījos: „Kungs, kāpēc Tu gaidīji desmit gadus?”
Viņš man teica, ka šajā laikā es biju ietaupījis pietiekoši naudas no nesmēķēšanas, lai to nopirktu.
