Kopš es pieņēmu Jēzu alā, es runāju ar cilvēkiem par Dieva mīlestību. Es virzīju gandrīz katru sarunu uz reliģiju un ko Dievs ir darījis manā labā. Es runāju ar cilvēkiem garāžā, hipijiem, ielas cilvēkiem, stopētājiem, mūsu kaimiņiem – visiem.
Kad mācītājs baznīcā paziņoja neilgi pēc manām kristībām, ka pēc divām nedēļām sāksies evaņģelizācijas sērijas pasākumi, es domāju par visiem tiem cilvēkiem, ar kuriem es biju runājis, un daudzi no viņiem ilgojās pēc miera un laimes, ko es sajutu. Es nolēmu, ka es viņus uzaicināšu uz sapulcēm.
Vakarā, kad sanāksmes sākās, mūsu mazā baznīca bija pārpildīta. Es stāvēju durvīs un gaidīju draugus, ko es biju uzaicinājis. Daudzi mani kalnu kaimiņi apmeklēja šo pirmo sanāksmi un turpināja nākt katru vakaru. Kad bija pirmās kristības, desmit no divpadsmit kristītiem bija tie, ar ko es mācījos un ko uzaicināju. „Kāds prieks kalpot Dievam!” es domāju. „Tā ir laime, kam neseko paģiras.”
Kādu dienu mācītājs Džo man tuvojās. „Kāpēc tev mums nesludināt, Dag? Tava mīlestība pret Dievu un entuziasms aizsniedz cilvēku sirdis, un tev tajā ir jādalās no katedras.”
Pēkšņi jutos bikls. Man sludināt? „Ak nē, mācītāj! Es esmu sliktais zēns. Es nekad nevarētu būt mācītājs! Man nav izglītības, un es nezinu, ko teikt. Nē, paldies, mācītāj, es nevaru darīt.”
„Tev nav jābūt ar koledžas izglītību,” viņš uzstāja. „Vienkārši piecelies un stāsti cilvēkiem, ko Dievs ir darījis tavā labā. Tas ir viss, kas tev ir jādara.”
„Ak, es nedomāju, ka es varu,” es teicu iejūtīgi.
Mācītājs atlika tēmu, bet viņš bija iestādījis ideju manā prātā, un Svētais Gars to aplaistīja. Kad viņš atkal pievērsās jautājumam, es pretojos mazāk, un beigās es piekritu pamēģināt.
Ja es dzīvotu simts gadu, es tomēr nekad neaizmirstu šo pirmo „svētrunu”, ko es sludināju! Man pat nebija uzvalka, un es aizmirsu uzlikt kaklasaiti, bet ne jau mans apģērbs mani satrauca. Es nervozi sēdēju uz paaugstinājuma, gaidot patiesības mirkli. Manas rokas svīda un es jutu, ka sirds aizsita rīkli ciet. Kad es beidzot piecēlos, lai runātu, es noliku savu Bībeli sev priekšā un sagrābu katedras malas. Es biju priecīgs, ka ir kaut kas, aiz kā paslēpt savus trīcošos ceļus. Kad es atvēru savu muti runāt, balss, kas nāca ārā, neizklausījās kā mana. Es laizīju un šmaukstināju savas lūpas, jo mana mute bija tik sausa. Bet šie dārgie cilvēki! Dievs svētī viņu sirdis, viņi bija pati uzmanība! Mācītājs un viņa kundze Filipi sēdēja pirmajā rindā, un katru reizi, kad es izteicu apgalvojumu, viņi māja ar galvu un teica: „Āmen.” Cilvēku reakcija uz maniem vārgajiem vārdiem deva man iedrošinājumu turpināt un kaut kā es tiku cauri. Kad es sniedzu roku pie durvīm tajā dienā, daudziem bija asaras acīs, kad viņi teica, kāda svētība viņiem bija mana svētruna.
„Es? Svētība?” es domāju. Es ievēroju, ka vairāki no svētajiem, kas izteica komplimentus par svētrunu, valkāja dzirdes aparātus. Es domāju, ka tajā rītā tie bija salauzti.
Es runāju diezgan bieži pēc tam, un katru reizi tas likās nedaudz vieglāk.
„Dag, tev jāiet mācīties uz koledžu un jākļūst par mācītāju,” mācītājs Filips mudināja. „Kungs ir devis tev īpašu talantu šim darbam, un es zinu, cik ļoti tev patīk līdzdalīt evaņģēliju. Tu esi vajadzīgs Viņa darbam.”
Es pētīju vecā vīra seju. Es domāju pie sevis: „Ja es jebkad kļūšu par mācītāju, es gribētu būt kā tu.” Kāds viņš man bija iedvesma! Viņam es teicu: „Protams, mācītāj Džo, mēs lūgsim par to.”
Beigās es aizgāju uz skolu, lai apgūtu pāris priekšmetus. Mīļais, labais tēvs! Viņš vienmēr gribēja, lai es iegūstu izglītību, pat ja tā bija reliģiska. Tāpēc viņš bija priecīgs palīdzēt, un sešus mēnešus es apmeklēju Dienvidrietumu adventistu koledžu Keene, Teksasā. Tā bija vislabākā lieta, ko es jebkad esmu darījis. Es biju slaistījies tik daudz kā pusaudzis skolā, ka es pārliecināju sevi, ka es neesmu sevišķi gudrs, bet Dienvidrietumu koledžā es uzreiz dabūju A. Nu es zināju, ka es varētu kaut ko iemācīties, ja es gribētu.
Es bibliotēkā paņēmu grāmatu – Benjamina Franklina autobiogrāfija. Es biju pārsteigts, kad es lasīju, kā šis vīrs izstājās no skolas un aizbēga no mājām, bet viņš iemācījās runāt un rakstīt septiņās valodās! Viņš izgudroja bifokālās brilles, Franklina krāsni, pasta sistēmu, publiskās bibliotēkas un ugunsdzēsēju nodaļas. Viņš veica elektriskos atklājumus, uzsāka izdot laikrakstus un žurnālus, un bija pirmais Savienoto Valstu vēstnieks Francijā. Un viņš bija veģetārietis!
Es domāju: „Ja viņš varēja pats mācīties, es arī varu. Jēzus apsolīja, ka „Es varu visu Kristus spēkā.” ” Kopš es kļuvu par kristieti, es biju iemācījies daudzas lietas, par ko es pat nebiju sapņojis, ka es varētu darīt, ieskaitot spēlēt flautu, ģitāru, mutes harmonikas, klavieres un trompeti. Es biju iemācījies nedaudz runāt spāņu valodā un lidot ar lidmašīnu, un sērfot, un tajā laikā biju sācis mācīties dziedāt – lai gan mani draugi mani lūdza, lai es to pārtraucu!
Pēc koledžas es strādāju ar mācītāju Marvinu Mooru Teksasā. Viņš bija garš, draudzīgs puisis, kas izskatījās kā Abrahams Linkolns. Mēs kopā organizējām Atklāsmes grāmatas seminārus un izveidojām labu komandu, jo Kungs patiešām svētīja mūsu centienus, un daudzi tika kristīti. Vēlāk tajā gadā es tiku aicināts pievienoties slavenajai gospeļus dziedošajai grupai Heritage Singers – kā viņu slavēšanas sludinātājs. Es joprojām strādāju pie dziedāšanas!
Dievs zināja, ko Viņš dara, jo, kamēr es stāvēju auditorijas priekšā vakaru pēc vakara katrā Heritage Singers koncertā stāstot cilvēkiem, ko Dievs manā labā ir izdarījis un aicinot viņus sekot Jēzum, pēdējās izbailes no skatuves pazuda. Astoņpadsmit mēnešus runājot piecas reizes nedēļā ar uzviju kompensēja to, ko es biju palaidis garām formālās izglītības laikā.
