Kādu dienu, kad es biju Heritage Singers birojā, zvanīja telefons. „Šeit runā Lerojs Mors,” balss teica. „Es atbildu par septītās dienas adventistu vietējo amerikāņu darbu Ziemeļamerikā. Es esmu dzirdējis par taviem panākumiem evaņģelizācijā. Vai tu gribētu nākt uz La Vida misiju un strādāt Navajos?”
Es domāju par savām dienām starp indiāņiem, kad es dzīvoju ar savu onkuli Jaunmeksikā. Man patiešām patika šie cilvēki. Tomēr bija dažas lietas, ko es gribēju aizmirst.
„Atvainojos, Mora kungs,” es teicu. „Mūsu treileris ir piekrāmēts un drīz mēs dosimies uz Kaliforniju. Es strādāju ar Heritage Singers.”
„Es saprotu,” viņš iepauzēja. „Labi, tā kā tu jebkurā gadījumā brauc cauri Jaunmeksikai, kāpēc tev neapstāties La Vida misijā un vismaz paskatīties uz mums? Mēs dosim naktsmājas.”
„Paldies, Mora kungs,” es teicu. „Mēs apstāsimies, un es lūgšu par jūsu piedāvājumu. Sazināmies.”
Savā sirdī es jau biju pieņēmis lēmumu, ka mums tas neinteresē, bet Dievam bija citi plāni. Pat pirms mēs iebraucām misijā, mūsu treileris dīvaini sašūpojās un izdvesa neparastu skaņu. „Tā ir laba zīme, mēs jau gandrīz esam klāt,” es teicu Karīnai. „Kaut kāda ķibele ar treileri.”
Mēs ieradāmies misijā dažas minūtes vēlāk, un, kad mēs iebraucām pagalmā, treilera ritenis nokrita. Visās vietās, kur tas varēja saplīst šajā kopumā 3000 kilometru garajā ceļojumā, tas saplīsa misijas pagalmā!
„Tev ir vajadzīgs jauns riteņu gultņu komplekts,” viens no vīriem tur man teica. Viņš bija noņēmis riteni un parādīja man nodilušās detaļas.
„Cik laika tas prasīs?” es jautāju.
„Kādu laiciņu, es domāju,” vīrs atbildēja. „Šīs vienjūga garāžas daudz nenes. Viņiem noteikti ir jāpasūta no Albukverkes. Divas dienas vismaz.”
Es nopūtos. „Tas dod iespēju apskatīt šo vietu.” Kad Karīna un es redzējām Navajo cilvēku vajadzības, mēs zinājām, ka Dievs mūs šeit gribēja.
„Mēs paliksim,” es teicu Lerojam nedaudz vēlāk.
Misija bija nopirkusi vecu māju Vaterflovā, Jaunmeksikā, kas bija paredzēta mums par mājvietu. Viņi gribēja, lai mēs tur izveidojam draudzi, bet cilvēki, kas dzīvoja mājā, vēl nebija izvākušies un pat pabeiguši pakoties. Viņi atstāja vecās mēbeles, nevajadzīgās grabažas un mēslus. Viņi pat atstāja savus netīros brokastu šķīvjus uz galda. Mēneša laikā mēs to pārkrāsojām un sakārtojām un nebija slikti. Vismaz tā bija plaša.
Blakus atradās misijai piederoša mobilā māja, kas bija iznomāta indiāņu ģimenei. Pagalms bija piemēslots ar alus bundžām. Apkārtnē tuksneša ainavā bija redzams rets koks.
Darbs sākās lēnām. Mēs sākām pārveidot vecu hamburgeru novietni par sapulču vietu, un mums notika Atklāsmes grāmatas seminārs teltī. Kungs svētīja mūsu pūles, un darbs auga. Drīz vairāk nekā simts cilvēku pulcējās mazajā ēkā.
Misija bija tikai septiņdesmit jūdzes no mana tēvoča tirdzniecības vietas, un es bieži domāju par viņu un viņa ģimeni, un dažiem maniem citiem draugiem. Kādā dienā saplīsis pikaps ieripoja pagalmā, kur es strādāju. Mašīna nebija tik veca, bet sliktā formā. Indiānis atvēra durvis un lēnām izkliboja ārā. Viņam bija gari, šķiedraini mati, spīdīga, rētaina seja, iekritušas acis un liels vēders. Man likās, ka viņam bija piecdesmit gadi. Viņš atkliboja pie manis un aizdomīgi paskatījās apkārt.
„Vai tu pazīsti Dagu Batčeloru?” viņš jautāja.
Es biju pārsteigts dzirdēt savu vārdu. Es uzmanīgi paskatījos uz vīrieti, bet nevarēju viņu atpazīt. „Jā, es esmu Dags Batčelors,” es teicu, joprojām izbrīnīts.
Viņš kādu brīdi vilcinājās, rūpīgi uz mani paskatījās un tad viņa seja atplauka. „Dag! Dag!” viņš kliedza. „Atceries mani? Es esmu Kens!” Viņš pienāca pie manis un apkampa mani ar lielu lāča kampienu. Es apkampu viņu, joprojām neesot pārliecināts, kas šis vīrietis bija.
„Kens?” es jautāju.
„Jā! Kens Platero. Atceries? Mēs braucām kopā ar motocikliem, kad tu dzīvoji ar savu onkuli.”
Pēkšņi man nāca apskaidrība. Viņš bija mans pudeles brālis, ko es pārliecināju aizvest mani uz bāru. Viņš toreiz teica: „Dzeršana ir problēma.”
„Tas esi tu! Es tevi nepazinu!” es teicu. „Ir pagājis ilgs laiks – apmēram desmit gadi.”
„Tā apmēram. Es dzirdēju no tava onkuļa, ka tu esi šeit. Viņš saka, ka tu tagad esi kristietis. Vai tā ir?”
„Tā ir, Ken. Es esmu septītās dienas adventists.”
„Es esmu tik priecīgs,” viņš runāja no savas dvēseles dziļumiem. „Man ir vajadzīgs Dievs manā dzīvē. Man ir vienas problēmas!” Rūpju grumbas vagoja viņa pieri, un, kad viņš nopūtās, es varēju pateikt, ka viņa skumjas bija dziļas.
„Kādas problēmas?” es jautāju.
„Mana sieva mani pamet. Man ir problēmas ar likumu, un mana dzīve ir juceklis.” Viņš bija tik bēdīgs. „Man ir vajadzīgs Kungs.”
„Es saprotu, kā tu jūties,” es teicu. „Es esmu grēcinieku šefs. Lūgsim par to.” Kens un es zemojāmies uz ceļiem pagalmā, un es lūdzu par viņu un viņa ģimeni. Asaras straumēm plūda no viņa sejas, kad mēs piecēlāmies. Viņš paņēma manu roku abās savās. „Es nākšu uz jūsu draudzi. Es gribu, lai jūs turpiniet lūgt par mani un manu ģimeni.”
„Es tevi gaidīšu, Ken. Un tu vienmēr būsi manās lūgšanās,” es viņu iedrošināju.
„Tu esi mans vislabākais draugs,” viņš teica, kad viņš rāpās atpakaļ savā mašīnā.
Kad viņš aizbrauca, es domāju: „Nē, Ken. Es esmu bijis tavs sliktākais ienaidnieks. Es tevi uzvedu uz nepareiza ceļa. Ak, Dievs, ko es esmu izdarījis?” es kliedzu. „Es sagrāvu cilvēka dzīvi ar savu slikto piemēru, kad es biju jauns un dumjš!”
Es vairs neredzēju Kenu. Es cerēju, ka viņš atnāks uz mūsu sanāksmēm, bet viņš nekad neatnāca. Es mēģināju uzzināt, kur viņš dzīvoja, bet neizdevās. Varbūt es nepietiekoši centos. Atmiņas bija sāpīgas. „Kungs,” es lūdzu, „ja ir kaut kas, ko es varu darīt, lai atpirktu savu lielo ļaunumu, lūdzu, parādi man, kas tas ir!”
Kamēr es lūdzu, es stāvēju mobilās mājas priekšā, kas bija blakus manai mājai. Kas bija ļaudis, kas tur dzīvoja? Karīna un es zinājām, ka viņiem bija trīs bērni, un ka viņi bija inteliģenti, glīti cilvēki. Vēlāk mēs uzzinājām, ka viņu vārdi bija Toms un Alise Bedžeji. Viņai bija labs darbs kā datora operatorei, kā arī citas biroja iemaņas. Viņš bija bijis Vjetnamā, brīvi runāja gan Navajo, gan angliski un bija augsti kvalificēts elektriķis. Bet dienā, kad es stāvēju dārzā un lūdzu, viņi bija noslēpumaini cilvēki.
Es mēģināju viņiem tuvoties un būt labs kaimiņš. Karīna bija uzcepusi maizi un citus gardumus un aiznesusi pie durvīm. Alise atvēra durvīs spraugu un smaidīja, un laipni pieņēma, un tad aizvēra durvis. Mēs vienmēr mājām un runājām ar viņiem, kad viņus redzējām, bet viņi palika atturīgi. Mēs prātojām, kur ir problēma.
Tad kādu nakti es dzirdēju izmisīgu klauvējienu pie durvīm. Durvju zvans atkārtoti zvanīja, un klauvējieni atkārtojās, kamēr es tiku līdz durvīm. Es ātri atvēru, un tur stāvēja vienpadsmitgadīgā Treisija, vecākā no trijiem kaimiņu bērniem. Viņas acis bija bailēs plati ieplestas. „Nāciet ātri!” viņa lūdzās. „Mans tēvs nogalinās manu mammu!”
Es vilcinājos pāris sekundes, kamēr mans prāts skrēja. Brīdi es domāju, ka man ir jāizsauc policija un nav jājaucas kaimiņu darīšanās, bet, ja es to darītu, es nekad viņus neaizsniegtu ar evaņģēliju. Es atbultēju durvis un skrēju pāri pagalmam pie viņu durvīm un sāku skaļi klauvēt. Iekšā es varēju dzirdēt belzienus un kliedzienus, un kaušanos. Es ātri sapratu, ka neviens durvis neatvērs, tāpēc es atgrūdu tās vaļā un iesteidzos iekšā.
Vīrietis stāvēja guļamistabā, atspiedies pret sienu, elsodams un bez elpas, blenžot uz savu sievu. Viņa sēdēja uz grīdas, turot savu asiņojošo degunu un muti, šņukstot un stenot. Viņas brūnais vaigs bija saskrāpēts un uzpampis. Viņš nepaskatījās manā virzienā, kad es ienācu istabā. Viņš turpināja blenzt uz viņu, lādoties angliski un Navajo. Viņš vicināja dūri pret viņu. Viņa iekliedzās un sarāvās viņa priekšā. Viņš sašūpojās atkal un trāpīja garām. Es sapratu, ka viņš tikai mēģināja viņu iebiedēt, nevis iesist. Alkohola smaka telpā bija spēcīga.
Es nevarēju vienkārši tur stāvēt un skatīties, tāpēc es iestājos starp viņiem un palīdzēju viņai piecelties.
„Ak, mācītājs atnācis, lai izglābtu tevi?” viņš ņurdēja.
„Izbeidz,” es teicu, „atstāj viņu vienu!”
„A, kas tevi uzaicināja?” viņš atrūca. „Ej prom!”
Es neizkustējos. „Es tikai mēģinu palīdzēt,” es mierīgi teicu. „Es varēju izsaukt policiju, bet es to neizdarīju. Tā nerisina problēmas. Ja tu viņu tik ļoti ienīsti, atstāj, bet nesit viņu.”
„Tā ir viņas vaina!” viņš kliedza. Tad viņi sāka kliegt apvainojumus viens uz otru, un viņš sāka šūpoties uz viņas pusi atkal.
Man ir tikai 59 kg, bet Tomam bija 61 kg, tomēr es sagrābu viņu ar pilnu Nelsonu, ar savām rokām zem viņa padusēm, un mani pirksti cieši apņēma viņa kakla aizmuguri. Kad viņa redzēja, ka viņš nevarēja izbēgt, viņa uzbruka viņam un sāka raut viņa matus.
„Izbeidz!” es kliedzu. Es metu Tomu pret vienu sienu un Alisi pret otru – tas nebija tik grūti, jo viņi abi bija pusiereibuši – un nostājos starp viņiem. Mūsu krūtis cilājās, kad mēs tur stāvējām. Divi jaunākie bērni ierāvās stūrī, klusi raudot.
Kad mūsu sirds ritms palēninājās un mēs sākām elpot normāli, es teicu: „Apsēdīsimies un pārrunāsim visu kā saprātīgi cilvēki.”
Viņi iekliboja viesistabā un apsēdās. Viņi abi bija apģērbušies, lai ietu uz balli. Viņi daudz nerunāja, bet es nolēmu neiet prom, kamēr viens no viņiem aizies. Pāris minūtēs Alise piecēlās un izgāja ar bērniem.
Tas izgaismoja viņu noslēpumu. Karīna un es drīz uzzinājām, ka šī bija bēdīgi slavena ģimene šajā apkaimē. Tā bija gadiem. Toms bija garš, pievilcīgs un mačo. Alise bija pievilcīga un flirtējoša, un viņi abi dzēra. Viņi bija greizsirdīgi viens uz otru, un kad viņi dzēra, izcēlās kautiņi.
Es domāju, ko darīt. Vai man ziņot misijai, lai viņus izliek? Ja es tā darītu, es zaudētu visas cerības jebkad viņus iegūt Kristum. Ko Jēzus darītu? Es nolēmu, ka Viņš būtu viņu draugs. „Labi, Kungs, es mēģināšu,” es pie sevis domāju.
Kad Tomam radās problēmas par ieroča izvilkšanu pret cilvēku, kas viņu apvainoja, es aizgāju ar viņu uz tiesu. Kad viņu apcietināja, es palīdzēju viņam izkļūt brīvībā.
Karīna iedraudzējās ar Alisi un bērniem. Viņa cepa cepumus viņiem un šad un tad uzrīkoja mazu ballīti. Dažreiz, kad tur bija nemieri, Alise un bērni, bet dažreiz tikai bērni meklēja drošību mūsu mājās. Pagalmā ieradās divas vai trīs policijas mašīnas, degot sarkanām un zilām gaismām, kamēr oficieri aizgāja izšķirt kautiņu.
Kādu vakaru, kad es biju prom evaņģelizācijā, Karīna sēdēja savā gultā un lasīja. Pēkšņi atsprāga durvis un Alise ieskrēja lādēdamās. Viņa paskatījās uz Karīnu un teica: „Es atvainojos!” un skrēja cauri. Pēc brīža ieskrēja Toms, dzenoties viņai pakaļ ar slotu. Karīna pat nepiecēlās no gultas. Mēs bijām pieraduši pie šīs uzvedības. Pasaule šķita visbriesmīgākā vieta viņu dzeršanas un skandālu dēļ.
Toms mēdza nedzert dažas nedēļas, dabūt darbu, labi nopelnīt. Tad viņš sāka „plostot”. Viņš ne tikai iztērēja visu naudu, bet arī darīja destruktīvas lietas. Reiz viņš avarēja ar savu jauno auto. Citreiz viņš kaut ko iemeta viņu lielekrāna TV, un tas saplaisāja.
Bieži, kad Toms bija skaidrā, es gāju pie viņa un runāju ar viņu par Dieva mīlestību. Sākumā viņš bija piesardzīgs, bet es turpināju būt draudzīgs un apciemot. Viņš zināja, ka viņi mums rūp, un viņš sāka ieklausīties. Viņam bija interese par garīgām lietām. Viņš bija lasījis kristīgas grāmatas un pat bija gājis uz baznīcu. Daži baptistu draugi bija viņam mācījuši dažas lietas, ko nozīmē būt kristietim, bet viņam bija jāiemācās, ko nozīmē sekot Jēzum, cik svarīga ir Bībeles pētīšana un personīga lūgšanu dzīve, kā mums ir jāmāca savi bērni un jālūdz ar viņiem. Tās viņam bija jaunas lietas.
Mēs plānojām jaunu Atklāsmes grāmatas semināru, un es cerēju, ka es varētu aizvest Tomu un viņa ģimeni. Kādu dienu es ar viņu runāju. „Tom,” es teicu, „tu esi man parādā.”
„Kā tu to domā?”
„Es esmu gājis uz tiesu ar tevi, es tevi aizstāvēju. Es atvairīju policiju, un es biju labs kaimiņš. Es kaut ko vēlos no tevis.”
„Labi, Dag, ko tu vēlies?” viņš jautāja.
„Es vēlos, lai tu atnāc uz šīm sanāksmēm, ko es vadīšu,” es teicu. „Mēs pētīsim Atklāsmes grāmatu, un tev patiks.”
„Ak nē, Dag. Es nevaru.”
„Kāpēc ne?” es pretojos. „Atnāc tikai uz pirmajiem pāris vakariem. Ja tev nepatiks, tad varēsi pārtraukt.”
„Ok, es atnākšu,” viņš teica.
„Vai apsoli?” es jautāju.
„Apsolu.”
Es zināju, ka man viņš ir jāatved, kamēr viņš ir skaidrā.
Citas draudzes neiedrošināja. „Tu nekur tālu netiksi ar Navajo,” viņi brīdināja. „Tu būsi laimīgs, ja atnāks piecdesmit. Drīzāk desmit vai piecpadsmit.”
„Uzliksim mūsu mērķi – simts,” es teicu savai mazajai draudzei. „Dieva roka nav palikusi īsāka. Viņš var mūs svētīt.” Tā mēs lūdzām par simtu.
Pirmajā vakarā mums bija 375, ieskaitot bērnus! Ģimnāzija bija piepildīta. „Tā ir visiespaidīgākā lieta, ko es esmu redzējis starp indiāņiem,” Lerojs Mors mums teica. „Tas ir neticami kā pēkšņi visi šie cilvēki vēlas dzirdēt evaņģēliju!”
Mūsu lielākais pārsteigums bija, kad ieradās Toms un Alise ar saviem trim bērniem. Cilvēki plūda iekšā, un mūsu darbinieki bija appludināti ar cilvēkiem, mēģinot visus reģistrēt.
„Vai es varu palīdzēt?” Alise jautāja Karīnai, kas intensīvi strādāja.
„Protams!” Karīna pateicīgi teica, atbrīvojot vietu Alisei pie galda.
Kad sanāksmes turpinājās, bija interesanti redzēt, kādas izmaiņas notika šajā ģimenē. Alise sāka smaidīt. Tad bērni sāka smaidīt. Toms un Alise, un pat Treisija, viņu vecākais bērns, aktīvi piedalījās jautājumu un atbilžu diskusijās.
Viņi apsēdās pie priekšējā galda, un es skatījos, kā viņi pētīja, domāja un uzrakstīja atbildes. Kad mums bija diskusijas, viņi cēla savas rokas, un dažreiz vienkārši nosauca savas atbildes.
Sanāksmes mums notika sešus vakarus nedēļā sešas nedēļas. Kādu vakaru Toms nebija savā vietā, kad es sāku sludināt. Mana sirds bija smaga, un es iekšēji kliedzu, „Ak Kungs, neļauj viņam dzert!” Kad viņš ienāca pēc pāris minūtēm un apsēdās ar savu ģimeni, es jutos atvieglots.
Es sāku ievērot izmaiņas arī viņu ģimenes dzīvē. Kādu dienu es skatījos pa logu. Toms un Alise uzlasīja alus bundžas un lika tās plastmasas maisos. Tad viņi tīrīja pagalmu. Pēc dažām dienām mēs ar Karīnu skatījāmies un redzējām, ka visa ģimene rok zemi un veido dārzu. Toms un Alise laistīja viens otru ar šļūteni. Bērni skrēja pretī tēvam un kliedza: „Mūs arī!” Toms pagrieza šļūteni pret viņiem, un drīz visi bija samirkuši, un smiekli pildīja gaisu.
Kādas pārmaiņas! Pirms Atklāsmes grāmatas semināra es nekad nebiju redzējis, ka bērni smaida vecāku klātbūtnē, vēl mazāk smejās. Īstenībā viņi pat nespēlējās savā pagalmā. Viņi nāca uz mūsu māju spēlēties.
Kādu sabatu viņi mūs pārsteidza, atnākot uz sabatskolu un draudzi. Kāda pārsteidzoša ģimene – gaumīgi saģērbušies, katrs labi izskatās, sākot no Toma un Alises līdz jaunākajam bērnam.
Atklāsmes grāmatas semināra beigās gandrīz simts cilvēku norādīja, ka viņi tic un vēlas tikt kristīti. Mūs brīdināja, lai neesam steidzīgi, kristot Navajos. „Viņi ir jauki cilvēki un vēlas izpatikt,” Lerojs mums teica. „Pārliecinieties, ka viņi kristās, jo ir Svētā Gara pārliecināti, nevis cenšas kādam izpatikt.”
Tā mēs rūpīgi visus apciemojām pirms kristībām, un tas prasīja laiku. Pa šo laiku mēs turpinājām noturēt draudzes sanāksmes, un Toms un Alise uzticīgi apmeklēja katru sabatu dievkalpojumu. Kādu dienu mans tulks neieradās. Ko darīt? Es slikti runāju Navajos un daudzi vecākie Navajos nerunāja angliski.
„Es tulkošu,” Toms pieteicās un tulkoja. Man sariesās asaras acīs, kad es redzēju, ka cilvēki noliecās uz priekšu savos sēdekļos, lai viņi neizlaistu kādu vārdu un redzētu Toma dedzīgo seju, kad viņš stāvēja klases priekšā. Viņš ne tikai tulkoja, viņš mācīja. Es nezinu, kas bija laimīgāks – Toms vai es. Pēc dažiem mēnešiem Toms un Alise tika kristīti, un likās, ka visa pasaule bija kļuvusi labāka no tā, ko evaņģēlijs bija izdarījis šai vienai ģimenei!
