Dzīvošana alā sāka palikt vienmuļa, jo nekas jauns nenotika. Dabas varenības ielenkumā manas domas sāka pievērsties Dievam. Es ilgojos pēc patiesa iekšējā miera un tāpēc es jau no paša iesākuma biju nonācis šajā vietā. Tagad es pavadīju daudz laika pie filozofijas un austrumu reliģiju grāmatām. Austrumu reliģijas mani mācīja meditēt, skatīties dziļāk iekšienē, jo tur es atradīšu Dievu. Bet jo vairāk es ieskatījos iekšienē, jo neapmierinātāks es kļuvu, jo es zināju, ka manā iekšējā pasaulē ir tikai liels sajukums.
Mans prāts bija aizspriedumains pret kristīgo reliģiju manu jūdu radinieku dēļ, kuri, protams, neatzina Jēzu par Mesiju. Man tika mācīts, ka kristietība ir izraisījusi visus karus Eiropas vēsturē – krustnešu gājienus un masu slepkavošanu tumšajos viduslaikos, kā arī karus Īrijā starp katoļiem un protestantiem.
Viena lieta, ko es par Jēzu Kristu biju dzirdējis tomēr mani intriģēja. Man bija kļūdaini stāstīts, ka Viņš esot mācījis reinkarnāciju. Es nolēmu to izpētīt. Es pat mēģināju atrast pamatojumu pret tiem, kas saucās Jēzus sekotāji un mēdza ar mani strīdēties.
Kādu dienu es noņēmu Bībeli no akmens plaukta un noslaucīju putekļus. Tur bija rakstīts „Svētā Bībele, karaļa Džeimsa versija”.
Es brīnījos, kas gan varētu būt karaļa Džeimsa „jaunava”, jo, kaut gan biju pabeidzis devīto klasi, es tomēr nebiju veikls lasītājs, un es izlasīju vārdu nepareizi. (angļu vārdi „version” – versija, un „virgin” – jaunava, - tulk. piezīme). Atvēris Bībeles vāku, es atradu ar roku izdarītu ierakstu: „No jauna dzimis 12. jūlijā 1972. gadā. Šī ir mana lūgšana, lai tas, kas atrod šo Bībeli, to lasa un iegūst mieru un prieku, kādu es esmu atradis.” Zem tā bija mana labvēļa paraksts.
„Nu labi,” es nodomāju. „Es meklēju mieru, jā! Bet es šaubos, ka es to atradīšu šeit.” Neskatoties uz to, es apsēdos savā krēslā un sāku lasīt. Ikkatrā reizē, kad es nonācu pie vārda „brāļi” (angļu – brethen), es domāju, ka tur teikts „elpošana” (angļu – breathing). „Tam jābūt kādam garīgam terminam,” es domāju. Jūs varētu būt pārsteigti, cik daudz „elpošanas” viņi izdarīja Apustuļu darbu grāmatā.
Kaut gan man radīja grūtības karaļa Džeimsa tulkojuma novecojusī valoda, stāstījums saistīja manu uzmanību. Šķiet, ka dievišķā klātbūtne stāvēja man blakus un teica man, ka tā ir patiesība. Man patika stāsts par Ādamu un Ievu, un es vēlējos kaut varētu tam noticēt, jo tas palīdzētu man pašam labāk justies par sevi. Ja Dievs ir radījis pirmo vīrieti un sievieti, tad tas mani padarītu par Dieva dēla pēcnācēju, nevis kādas amēbas vai pērtiķa pēcnācēju. Kad es lasīju tālāk. Es pārdzīvoju šos agros notikumus. Mani skumdināja tas, ka Ādams un Ieva nepaklausīja Dievam un viņiem bija jāatstāj Ēdenes dārzs.
Stāsts par plūdiem saistīja manu iztēli. Ja ūdens pārklāja visu zemi, tad nav jābrīnās, ka es atradu jūras iemītnieku fosilijas 2km augstumā, kad dzīvoju Jaunmeksikā. Tas arī izskaidroja, kāpēc mana kanjona sienas bija tik nogludinātas simtiem pēdu augstumā. Katastrofālie plūdi, kas atkāpjoties nesa sev līdzi tonnām nogulumu bija saprotamāks izskaidrojums nekā tas viss, ko man skolā mācīja.
Kad mans krēsls man kļuva pārāk ciets, es piecēlos, aizgāju uz savu guļamtīklu un turpināju lasīšanu. Kad izsalkums sāka man kutināt vēderu, es negribīgi noliku Bībeli un sagatavoju sev maltīti. Tad es apsēdos pie sava „galda” (otrādi apgāzta spaiņa), noliku Bībeli uz ceļiem, un turpināju lasīt ēdot.
Jēkabs man atgādināja kaut ko man līdzīgu. Viņa viltīgais triks radīja viņam problēmas mājās un lika viņam bēgt, lai glābtu dzīvību. Es pārdomāju par visām tām reizēm, kad es biju aizbēdzis no mājām. Tā daļa, kad viņš beidzot atgriezās pie sava tēva gandrīz saraudināja mani.
Es lasīju un pārlasīju Desmit baušļus. Tie šķita tik perfekts likumu komplekts. Es ievēroju, ka ceturtais bauslis sacīja svētīt septīto dienu, un tā es paskatījos uz vecu kalendāru savā guļamistabas alā. „Vai tik tā nav sestdiena?” es brīnījos. Tad es izlasīju baušļus vēl trešo reizi. „Ja tik vien cilvēki dzīvotu pēc šiem likumiem, cik gan citādāka būtu mūsu pasaule!” es nodomāju.
Man sāka apnikt, kad es biju nonācis līdz 2. Mozus grāmatas otrajai daļai ar visiem tiem grūti izrunājamiem vārdiem, un es beidzot noliku Bībeli malā. Bet mans prāts turpināja kavēties pie lasītajiem stāstiem, un es sāku apzināties, ka Dievs ir ieinteresēts cilvēces dzīvē.
Kādu dienu es sastapos ar vienu Jēzus sekotāju pilsētā un tā vietā, lai izvairītos no viņa, kā es to mēdzu darīt, es pastāstīju viņam, ka esmu sācis lasīt Bībeli. „Bet stāsti ir beigušies,” es bēdīgi sacīju. „Un tālāk ir tikai vārdi un skaitļi, kas atkārtojas. Vai tur nav vēl kādi labi stāsti?”
„Jā, ir, Bībele ir pilna ar tiem,” viņš atbildēja. „Kāpēc tev nepamēģināt Jauno Derību? Matejs, Marks, Lūkass un Jānis. Tie visi ir par Jēzu Kristu.”
„Es neesmu pārliecināts, ka es ticu Jēzum Kristum,” es lēni sacīju.
Viņš nestrīdējās. „Tā ir tava darīšana.”
Es nolēmu, ka es pamēģināšu Jauno Derību. Matejs iesāka ar ciltsrakstiem, un es sāku domāt, ka esmu kļūdījies, bet es drīz no tā tiku ārā un priecājos, ka tālāk stāstam ir kaut kāds sižets. Es tiešām biju diezgan piesardzīgs, kad es sāku Mateja evaņģēliju, bet tā vietā, lai lasītu par Jēzu kā viltīgu šarlatānu, kas meklē godu tikai sev, es atklāju, ka Viņš ir bijis sirsnīgs, spēcīgs, rūpīgs un piedodošs vīrs, kas gāja apkārt, mācot cilvēkus, dziedinot tos un pat uzmodinot no nāves.
Es sajutu dievišķu klātbūtni pārliecinām mani, ka tā ir patiesība, bet arī sātans staigāja apkārt, iedvešot šaubas. „Tu pat nezini, vai tāda persona ir eksistējusi. Varbūt, ka Viņš ir tikai gudru rakstnieku fantāzija!” viņš čukstēja.
Nu varbūt, bet es tomēr pārbaudīšu, ko es varu noskaidrot. Es apmeklēju bibliotēku Palm Springā. Es uzzināju, ka Jēzus bija ne tikai vēsturiska persona, Viņš bija tik svarīgs, ka visa vēsture tiek skaitīta no Viņa dzimšanas datuma.
Es pabeidzu lasīt Mateja evaņģēliju un sāku Marka, kas stāstīja līdzīgu stāstu, bet likās, ka tur ir vairāk darbības. Man patiešām patika Lūkasa evaņģēlijs, sevišķi stāsts par pazudušo dēlu. Es sajutu, ka es esmu tas dumpīgais dēls, kam vajadzīgs atgriezties pie sava Debesu Tēva.
Lūkass stāstīja arī par labo samarieti. Es domāju par visiem cilvēkiem, kas man bija pabraukuši garām, kas es biju ļoti nomākts un stopēju. Tad tas kristietis apstājās līdzīgi kā samarietis un palīdzēja man. Es sāku saskatīt kristietību jaunā gaismā un visas pārējās reliģijas salīdzinājumā nobālēja. Tā vietā, lai mācītu skatīties sevī iekšienē, lai atrastu spēku, kristietība mācīja skatīties uz Jēzu. Viņš man dos mieru un piedošanu, ko es tā meklēju.
Jāņa evaņģēlijs ar tā dziļo atklāsmi par Dievu un Viņa mīlestību mani sevišķi saistīja un es varēju just, kā Jēzus mani velk pie sevis.
Līdz ar laiku, kad biju pabeidzis četrus evaņģēlijus, es apzinājos, ka man ir jāizlemj, ko darīt ar Jēzu. Es apzinājos, ka Viņš patiešām dzīvoja, bet - kas Viņš bija? Es varēju saskatīt trīs iespējas. Vai nu Viņš bija trakais, vai Viņš bija melis, vai Viņš bija tas, uz ko Viņš pretendēja – Dieva Dēls.
Es no visas sirds gribēju zināt patiesību. Tas man neienāca prātā, ka varu lūgt pēc vadības, bet esmu pārliecināts, ka Dievs saprata manas sirds ilgas un palīdzēja man to pārdomāt.
„Vai iespējams, ka Viņš bija trakais?” es jautāju sev.
Es pārdomāju par daudziem gadījumiem, kad Viņš tikai ar dažiem vārdiem apklusināja savus ienaidniekus. Es padomāju par Viņa vārdu spēku, piemēram, Kalna svētrunā, un kā Viņš spēja lasīt cilvēku siržu domas un nodomus. Nē, es nolēmu, Viņš nebija trakais. Viņš bija brīnišķīgs.
„Vai Viņš bija melis un viltnieks?”
Es padomāju par nesavtīgo kalpošanu Viņa dzīvē, kā Viņš gāja apkārt dziedinādams slimos, uzceldams mirušos un izdzīdams ļaunos garus. Viņš veltīja visu savu dzīvi, lai paustu patiesību un stāvētu pretī liekulībai. Ja Viņš būtu melis, Viņš viegli varētu sameloties tiesā un izbēgt no nāves. Es pats biju briesmīgs melis un es viegli varētu atpazīt citu meli. Nē, Viņš nebija melis.
Līdz ar to palika tikai viens secinājums.
Jēzum jābūt tam, par ko Viņš pats pretendēja būt – Dievs kļuva par miesu un nāca uz Zemes, lai dzīvotu starp mums. Kad es to pilnībā aptvēru, es nokritu uz ceļiem tieši tur, kur biju uz savas alas grīdas. „Kungs Jēzu!” es skaļi kliedzu. „Es ticu, ka Tu esi Dieva Dēls un mans Glābējs. Es ticu, ka Tu esi samaksājis par maniem grēkiem. Es vēlos, lai Tu ienāktu manā dzīvē un parādītu man, kā man Tev sekot.”
Sātans centās man atņemt drosmi šajā solī, ko spēru. Es skaidri jutu labā un ļaunā cīņu savā sirdī.
„Ko tu dari?” sātans jautāja. „Tu jau šeit dzīvo pārāk ilgi. Te nu tu esi, sarunādamies pats ar sevi. Jebkurā gadījumā, tu esi bezcerīgs grēcinieks. Atceries tikai visas ļaunās lietas, ko tu esi darījis! Tu esi aizgājis pārāk tālu.”
„Bet ko gan es vēl varu zaudēt, izņemot savu grēku un vainas apziņu?” es atbildēju. „Jēzu, es zinu, ka esmu darījis ļoti daudz zemiskas un muļķīgas lietas. Man ļoti žēl. Vai Tu, lūdzu, piedosi visas tās? Un vai Tu, lūdzu, mani izmainīsi?”
Es paliku uz ceļiem vēl mazliet ilgāk. Es nejutu zibeni ne kaut ko citu dramatisku, bet kaut kādā veidā es zināju, ka Dievs ir dzirdējis manu lūgšanu un piedevis manus grēkus. Mana sirds sāka piepildīties ar vispilnīgāko mieru, kādu es jebkad biju piedzīvojis. Lēnām es piecēlos kājās un paskatījos apkārt. Visa pasaule šķita daudz skaistāka. Ūdenskrituma mūzika, skaidrais ūdens manā baseinā, šalcošie koki un zilās debesis – kādu brīnišķīgu pasauli Dievs radījis, kur cilvēkiem dzīvot! Mana sirds dziedāja un es ilgojos dalīties ar kādu savā laimē.
Es neatmetu smēķēšanu tajā dienā. Es neatmetu alkohola dzeršanu, ne arī zālītes pīpēšanu. Dievs nepārpludināja mani, atklājot uzreiz visas tās izmaiņas, kādas man vajadzēja izdarīt savā dzīvē, bet Viņš mani pieņēma, un es zināju, ka piederu Kristum. Svētais Gars pārliecināja mani par maniem grēkiem, uzrādot man tos vienu pēc otra, man pieaugot Viņa žēlastībā.
Pāris dienas vēlāk kāds baptistu zēns nāca garām manai alai pārgājienā un apstājās, lai parunātos. Nekavējoties mūsu saruna ievirzījās par reliģiju. Un es viņam pastāstīju par to, kā biju pieņēmis Jēzu par savu Glābēju. „Tas ir lieliski, Dag! Es tā priecājos par tevi,” viņš sirsnīgi sacīja, „bet tu vēl neesi kristīts, vai ne?”
„Kā? Nē,” es lēnām atzinos. „Es pat neesmu domājis par to. Kur tas ir teikts, ka tas vajadzīgs?” Viņš paņēma manu Bībeli un ātri atšķīra Mateja evaņģēliju. „Te tas ir, Mateja 28:19: „Ejiet pa visu pasauli un māciet visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā.””
„Labi, man šķiet, tas ir pietiekami skaidri,” es atzinu, „bet kā es varu tikt kristīts? Es pat nezinu nevienu mācītāju.”
„Tā nav problēma,” viņš sacīja. „Te ir ūdens. Es tevi kristīšu.”
„Nu, pag...” es vilcinājos. „Nu labi! Ja tas ir tas, kas man jādara, tad darīsim to. Es paņemšu kaut ko ar ko noslaucīties.” Es paņēmu divus dvieļus no plaukta un noklāju tos uz zemes pie baseina. Mēs abi elsām, kad iekāpām ledus aukstajā ūdenī.
„Turies pie manas kreisās delnas,” viņš sacīja. Es to sagrābu ar abām savām rokām. Viņš pacēla savu labo roku pār manu galvu un svinīgi sacīja: „Brāli Dag, pamatojoties uz tavu ticību Jēzum Kristum kā Dieva Dēlam, es tevi kristu Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā. Āmen.” Viņš nolaida mani ūdenī un tad izcēla ārā. Mēs abi izkāpām no tā ledainā ūdens, bet es jutos kā ekstāzē, kad slaucījāmies.
Mana ekstāze gan bija īsa. Vēlāk tajā dienā es aizgāju uz pilsētu, lai nosvinētu savas kristības ar pāris alus pudelēm. Kaut kas man iekšienē sacīja: „Nē, Dag, kristieši nelieto šādus dzērienus.”
„Bet vai tad Jēzus nedzēra vīnu?” es spriedu. „Vai tad Viņš nepārvērta ūdeni vīnā?” Man nebija mācīts, ka Bībelē vārds „vīns” bieži nozīmē „vīnogu sula”. Dažreiz, kad tas bija raudzēts, tas tika saukts „jaukts vīns” jeb „stiprs dzēriens”. Vēlāk es patiešām atklāju, ka Bībele māca, ka vīns ir muļķīgs un ļauns (skat. Sal. pam. 20:1).
Es biju lietojis daudz dažādu narkotiku savā dzīvē, tajā skaitā LSD, hašišu, kokaīnu, THC, PCP un dažādas citas, bet neviena no narkotikām neradīja lielāku atkarību un nebija bīstamāka kā alkohols. Vairāk kā pusi no nāves gadījumiem uz automaģistrālēm ir izraisījis alkohols, un vairāk kā puse no ļaudīm cietumos, slimnīcās un psihiatriskās iestādēs atrodas tur alkohola dēļ.
Es nebiju plānojis piedzerties tajā dienā, bet pēc vienas alus pudeles mans gribasspēks bija tā novājināts, ka es sāku dzert vēl kopā ar draugu, un pirms saule norietēja manā kristību dienā, es jau biju arestēts par nekārtību celšanu sabiedriskā vietā.
Mans baptistu draugs bija palaidis garām svarīgo nākošo pantu. „Ejiet un māciet visas tautas, kristīdami tās Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā, mācīdami tām ievērot visu, ko Es jums esmu pavēlējis.” Viņš nebija mācījis man, kā dzīvot kristieša dzīvi. Bet, aizbildinot viņu, man jāsaka, ka jauna kristieša apmācīšana aizņem daudz laika, bet viņš tikai tajā dienā gāja garām manai alai. Dievs viņu lietoja, lai nostādītu mani uz kristieša ceļa. Vēlāk citi kristieši mani mācīja, kā dzīvot kristieša dzīvi.
Es jutos nokaunējies, kad mani atbrīvoja no cietuma nākošajā dienā, bet kaut kā es zināju, ka Dievs man piedos, un es turpināju lasīt un lūgt. Es sāku vērot apstiprinošas zīmes, ka Kungs bija ar mani. Es lasīju Rakstos: „Pateicieties vienmēr.” Es turēju Dievu pie vārda. Ja es atsitu galvu vai kā citādi sevi ievainoju, es sacīju: „Paldies, Tev Kungs.” Es negribēju atļaut velnam likt man lādēties, un es zināju, ka es nevaru vienlaicīgi pateikties Dievam un lādēties.
Es jutos vīlies, ka Glenam, šķiet, neinteresēja mana jaunā laime. Es nevarēju izprast viņa attieksmi, bet es neļāvu tam nomākt manu garu. Mans entuziasms pieauga ar katru dienu un es sāku lūgt Dievam, lai dod man iespēju liecināt par Viņu. „Bet tas droši vien pat Dievam ir pārāk grūti,” es nodomāju. „Te jau augšā neviena nav, izņemot Glenu, un viņš negrib klausīties.”
Maz es nojautu, kas Dievam bija padomā man – un arī Glenam! Es toreiz vēl nezināju, ka Glens īstenībā interesējās par garīgām lietām un dažus gadus vēlāk nodeva savu dzīvi Dievam.
