Es atkal devos ceļā. Milzīgs sarkansudrabots traktors rūkdams pabrauca man garām. Es skaitīju līdz trīs un pagriezu savu muguru pret auksto, ledaino vēja pūsmu. Vējš svilpoja gar manu kaklu, un es nodrebinājos jau simto reizi. Paskatījos uz pulksteni un turpināju soļot. Ejot bija siltāks nekā vienkārši stāvot un balsojot mašīnas.
„Gandrīz jau astoņas stundas šajā nožēlojamā vietā un izskatās, ka atkal sāks snigt,” es murmināju pie sevis mazās Oklahama pilsētas nomalē. Mans vēders rāvās čokurā, bet es to ignorēju un pagriezos pret zilo kadiljaku ar izstieptu roku. Šoferis pat nepaskatījās uz manu pusi. Sabāzu rokas atpakaļ kabatās un turpināju soļot.
Tumšas domas maisījās manā ietiepīgajā galvā, un es tikko spēju noticēt, ka vēl vakardien biju siltā zālē Virdžīnijā, dzēru, spēlēju azartspēles ar draugiem un piedalījos stulbās derībās. Jo vairāk dzēru, jo sliktāk spēlēju un drīz pazaudēju visu savu naudu. Tagad es varēju dunkāt sevi. „Kāpēc es nepataupīju naudu ēdienam? Kāds muļķis es esmu bijis!” Vai es varu uzdrošināties tagad runāt ar Dievu? Es nebiju neko daudz trenējies lūgšanā, bet es zināju, ka Dievs var lasīt domas, un tā es lūdzu savā sirdī.
„Dievs, es zinu, ka esmu bijis pēdējais nelietis. Piedod man par visiem tiem cilvēkiem, ko esmu sāpinājis, un, lūdzu, sūti man kādu automašīnu, kas mani paņemtu un iedotu kaut ko ēst un mazliet naudas. Un, kamēr Tu vēl mani dzirdi, lūdzu, dod man transportu līdz pat Kalifornijai – ar kādu normālu cilvēku.”
Pirmo reizi, kad stopēju, man bija tikai pieci gadi. Kopš tā laika man ir bijuši vairāki nepatīkami piedzīvojumi ar stopēšanu. Viens vīrs, kas smēķēja zālīti, sāka braukt pa nepareizo ceļa pusi pretī dzīvai satiksmei. Vienā citā reizē pāris bija piedzērušies un mētājās no vienas uz otru ceļa pusi. Beidzot es viņiem sacīju: „Man te jāizkāpj,” kaut gan tā nebija. Es tomēr gribēju izdzīvot. Kādā citā reizē mani paņēma viens vīrs ar savu draudzeni, kas arī bija dzēruši. Viņš gribēja izrādīties, izslēdzot gaismas un rādot, ka spēj braukt tumsā. Dažreiz homoseksuālisti ir mani paņēmuši un gribējuši noslēgt ar mani vienošanos savās interesēs. Reiz es braucu kopā ar noziedznieku, kaut gan tajā brīdī es to neapzinājos. Viņu apstādināja policija, uzlika roku dzelžus un aizveda, bet es paliku tukšā mašīnā bez atslēgām. Tāpēc, lūgdamies Dievam, es prasīju kādu normālu cilvēku. Es tik tikko biju pabeidzis savu lūgšanu, kad balts furgons piebrauca un apstājās.
„Uz kurieni dodies?” šoferis jautri vaicāja.
„Uz Kaliforniju,” atbildēju.
„Slava Dievam! Tieši uz turieni es braucu. Lec iekšā,” viņš aicināja.
„Ak, jā, Jēzus dēļ!” es nodomāju pie sevis un iekāpu aizmugures sēdeklī. Es biju tik priecīgs, ka pilnīgi aizmirsu par lūgšanu, ko nesen biju izteicis.
Pēc pāris teikumiem par auksto laiku mans labdaris palūkojās manā virzienā. „Es varu minēt, ka tu esi bijis kaut kur ciemos uz Ziemassvētkiem un tagad dodies mājup,” viņš sacīja.
„Nē, es līdz šim dzīvoju Floridā, bet tagad dodos uz Kaliforniju, lai tur dzīvotu,” es noteicu nevērīgi. ”Un kā jūs?” Es nebiju gatavs apspriest savus plānus ar svešinieku.
„Nu, es braucu sameklēt savu draugu Dienvidkalifornijā. Bet saki man, lūdzu...” viņš novērsa skatu no ceļa un cieši paskatījās uz mani, „vai tu esi kristietis?”
Viņa jautājums mani samulsināja. Es uzskatīju sevi par ļoti reliģiozu. Es varēju runāt par Dievu, meditāciju, reinkarnāciju, garīgo zinātni, Jaunā Laikmeta kustību, par ķermeņa pārdabiskām spējām staigāt pa sienām, es biju pētījis daudzas austrumu reliģijas. Bet, kad viņš man jautāja, vai esmu kristietis, es nezināju, ko teikt. Vai viņš man jautāja, vai es ticu Bībelei, vai es ticu, ka jāmīl citi cilvēki? Gandrīz visas reliģijas māca, ka jāmīl citus.
Redzēdams manu apmulsumu, viņš pielaboja: „Vai tu tici Jēzum Kristum?”
Atkal es nezināju, kā atbildēt. Es nezināju, vai stāsts par Jēzu bija teika vai pasaka, vai varbūt Viņš bija vienkārši jauks skolotājs. Drīz jau mēs sākām diskutēt par Jēzu, Bībeli un reliģiju. Šķiet, ka viņš man sludināja visu ceļu līdz Kalifornijai. Kolorādo ceļi bija ledaini. Automašīnas slīdēja nost no ceļa visapkārt mums. Man jāsaka, ka viņš nebija tik nobijies kā es. Viņš vienkārši skaļā balsī lūdza Dievu un turpināja braukt. Mēs reizēm mazliet paslīdējām, bet nekad nenoslīdējām no ceļa. Tas mani iespaidoja.
Viņš nopirka mums ēdamo un samaksāja par moteļa istabu. Vēlāk viņš paņēma vēl vienu stopētāju. Šis jaunais cilvēks izrādījās kristietis. Es jutos mazliet atdalīts, klausoties viņu sarunā. Kad viņš izlaida šo jauno cilvēku ārā, viņš tam iedeva 300 dolārus.
Kad mēs tuvojāmies Kalifornijai, viņš man jautāja: „Uz kurieni tieši Kalifornijā tu dodies?” Un kaut gan es ne visai labi vērtēju viņa sludināšanu, man tomēr bija siltas jūtas pret šo cilvēku, kurš pret mani bija tik labs, un es viņu pārsteidzu ar savu atbildi. „Es dodos uz kalniem Palm Springs tuvumā. Es esmu nolēmis dzīvot alā San Džakinto kalnos.”
Es varēju just, kā paceļas izbrīnā viņa uzacis, kad viņš man jautāja. „Ar ko kopā tu dzīvosi?”
„Es nedzīvošu kopā ar kādu citu. Es dzīvošu viens pats.”
„Par ko tu runā? Tev nevar būt vairāk kā septiņpadsmit gadu.” Viņš izklausījās vairāk izbrīnīts nekā tiesājošs.
„Man ir sešpadsmit,” es viņam pateicu. „Lai nu kā, es jau gadiem esmu patstāvīgs. Ar mani viss būs kārtībā.”
Viņš aizveda mani tieši līdz kanjona sākumam un sniedza man 40 dolārus. Kad viņš jau brauca prom, pēkšņi es attapos. Hei! Dievs taču man iedeva visas četras lietas, ko es Viņam tajā dienā Oklahomā lūdzu: braucienu uz Kaliforniju, ēdienu un naudu – nu labi, gandrīz visas četras. Es nebiju īsti pārliecināts, vai šis vīrietis bija normāls!
