Kad vien skolā es iekļuvu kādās nepatikšanās, mamma centās mani izņemt no tās skolas un sameklēt man kādu citu. Un tā deviņu gadu laikā es biju apmeklējis 14 skolas. Ja vien mani vecāki būtu apzinājušies, ka mana sliktā uzvedība bija kliedziens pēc mīlestības un uzmanības, cik gan citāda būtu bijusi dzīve!. Bet katram no viņiem izvēlētais mērķis bija tik svarīgs, ka bērnam vienkārši neatlika laika. Šķiet, ka es biju nolemts bezkontroles problēmu dzīvei. Jo vairāk skolas es apmeklēju, jo mazāk es mācījos. Es pat jutu, ka man ir vajadzīga disciplīna un dzīves kārtība.
Kādu dienu mammu apciemoja viņas draudzene Millija un stāstīja par saviem dēliem, kuri mācījās militārajā akadēmija Ņujorkā. „Es viņus rīt dodos apciemot. Vai negribat kopā ar jūsu zēniem atbraukt līdzi un apskatīt šo skolu?” viņa piedāvāja. Mēs ar brāli labprāt piekritām.
Es vēl atcerējos, kā piecu gadu vecumā biju apmeklējis Black Fox militāro akadēmiju Kalifornijā. Tajā skolā es biju jaunākais kadets. Manas atmiņas par to bija diezgan patīkamas un tāpēc es gribēju apciemot arī šo skolu Ņujorkā.
„Tā ir labākā militārā skola valstī,” Millija lielījās, „Cilvēki savus bērnus sūta uz turieni no visas pasaules.”
Pat savos labākajos sapņos es nevarēju iztēloties šādu skolu. Ziloņkaula krāsas akmeņu ēkas no visām pusēm ieskautas ar plašiem zaļiem zālājiem, kas izrotāti ar krāšņām puķu dobēm. Milzīgs futbola laukums vienā skolas galā, kā arī citi sporta laukumi. Telpās iekšā bija vislielākais peldbaseins, kādu jebkad esmu redzējis. Bet visintriģējošākā bija milzīgā vingrošanas zāle. Vienā galā uz paklājiem bija cīņu treniņi, citā galā divas komandas spēlēja jautru basketbola spēli. Tad pavērās kādas citas telpas durvis un es redzēju kā zēni cilā svarus, dauza boksa maisus, spēlē galda tenisu un nodarbojas ar visiem brīnišķīgajiem sporta veidiem, kādus tik biju dzirdējis. To visu nevarēja salīdzināt ne ar vienu skolu, kādu līdz šim biju apmeklējis. Sevišķi iespaidīgi bija redzēt kadetus perfekti soļojam parādes laukumā savos elegantajos formas tērpos.
Kaut gan es biju ļoti palaidnīgs, es nebiju dumjš. Es ļoti labi sapratu, ka tas, ko redzēju, bija disciplīnas, kārtības un paklausības rezultāts. Manī iekšā kaut kas kliedza pēc tādas dzīves kārtības.
„Mammu, es gribu iet šajā skolā!” es sacīju mājupceļā. „Man visu laiku ir problēmas, es arī neko neiemācos, bet tāda skola ir tas, kas man vajadzīgs.”
„Nezinu, Dag,” mamma sacīja. „Tā ir ļoti dārga skola, un es neesmu pārliecināta, ka tu iederēsies tik stingrā programmā. Tev visu laiku būs jāpaklausa pavēlēm. Tā ir militārā skola.” Es nevaru vainot viņu par to, ka viņa bija tik skeptiska. Līdz šim es neko labu no sevis nebiju parādījis. Kāpēc gan lai tagad kaut kas mainītos?
Sēžot vakarā pie televizora kopā ar mammu, ēdot saldējumu un smēķējot zālīti, militārās akadēmijas domas pie manis atgriezās, un es sāku vēlreiz par to runāt. „Lūdzu, mamm, pajautā tētim, ko viņš domā. Varbūt, ka šī ir mana pēdējā iespēja laboties.”
„Pajautā arī par mani,” Falkons piebilda, „varbūt mēs abi varam tur iet.”
Pēkšņi mammas seja iemirdzējās un es sapratu, ka viņai ir kāda ideja. „Es zinu, pajautāsim ar šķīvīša griešanu.” Mamma nepiederēja pie kādas reliģiskās ticības, bet viņa nodarbojās ar okultismu. Daudzi viņas draugi šova biznesā bija aizrāvušies ar astroloģiju, zīlēšanu un garu seansiem. Mamma aizgāja uz pieliekamo telpu, paņēma griežamo šķīvīti un mēs tam uzdevām visādus jautājumus. Uzlikuši savus pirkstus, mēs ar nepacietību gaidījām atbildi: „Vai Dagam iet uz militāro skolu?” Lēnām tas griezās riņķī un apstājās pie vārda „jā”. Tas viss man nelikās nemaz tik pārdabiski, es pie tā jau biju pieradis. „Vai Falkonam jāiet uz militāro skolu?” bija nākošais jautājums. Tas mazliet griezās riņķī, tad lēnām apstājās pie vārda „nē”.
Tajā pašā vakarā mamma pa telefonu runāja ar tēti, un viņš piekrita dot man vēl vienu iespēju un finansēt šo jauno pasākumu.
Tā es ievācos kopmītnēs tieši pēc jaunā gada. Es rūpīgi novietoju savus piederumus atvilktnēs un pakarināju savus kreklus un mēteļus skapī. Viņiem tas patiks, kad viņi redzēs, cik esmu kārtīgs, es noteicu pie sevis.
Man pat prātā neienāca, kā es kļūdījos. Bija vieta katrai lietai un katrai lietai bija jābūt savā vietā. Bija likumi par to, kur karināt drēbes un kādā kārtībā, un likumi par to, kur un kā jāglabā grāmatas. Bija likums arī par to, kādā formā salocīt apakšveļu un kurā atvilktnē tā jānovieto.
Jauniņie ienācēji bija pakļauti izsmieklam katrā situācijā. Mūs bieži zālē apstādināja kāds, kurš bija strīpainā apģērbā. Mums prasīja stāvēt miera stājā un ar nopietnām sejām atkārtot frāzi: „Jauniņais ir sabiedrības padibenes, ser.” Ja tu to nepateici perfekti, tev tas bija jāatkārto. Par laimi tas bieži neatkārtojās.
Mūsu diena sākās agri – 6.00 no rīta. 6.30 bija jābūt parādes laukumā, līdz tam visam jābūt kārtībā. Ziemā pēc dušas ar slapjiem matiem skrienot uz parādi, mati sasala. Ja tu kavēji vienu sekundi, tu biji nokavējis un tam bija attiecīgas sekas.
Tad mēs steidzāmies tīrīt savas istabas. Ja pārbaudē tika konstatēta kāda nepilnība, tad viss tika sajaukts un bija jāsāk no jauna. Bet tas nevarēja būt par aizbildinājumu nākošās darbības kavēšanai. Mēs soļojām uz maltītēm un atpakaļ.
Viņi nekad nevilcinājās pielietot miesas sodus. Es labi atceros pirmo reizi, kad man pavēlēja pārliekties pār solu. Oficieris paņēma savu armijas siksnu ar metāla sprādzi un tā uzdeva pa manu sēžamvietu, ka sols pārlūza divos gabalos un es tam aizlidoju līdzi. Es sāpēs iekliedzos, bet visa klase eksplodēja smieklos. Man bija tikai vienpadsmit gadi, bet skolotājs sacīja: „Tu esi vīrietis, vai ne?” Un tā es drīz iemācījos neraudāt, nezvanīt uz mājām un nesūdzēties ne par ko, jo citādi mani vienkārši izsmietu ārā no šīs skolas.
Ne jau vienmēr sita ar siksnu. Citreiz aiz matiem vilka apkārt klasei. Kaut gan visi šie zēni bija no bagātām ģimenēm oficieri neauklējās ne ar vienu.
Viņi prasīja, lai es svētdienās apmeklētu baznīcu.
„Es nevaru,” es viņiem sacīju, „ja es apmeklētu jūdu dievkalpojumus, mans tētis būtu traks no dusmām, bet ja es apmeklētu protestantu dievkalpojumus, mana mamma tam būtu pretī.” Viņiem tas nepatika, bet tur viņi nekā nevarēja darīt. Es staigāju gan uz vieniem gan otriem dievkalpojumiem. Vienu svētdienu es apmeklēju katoļu baznīcu, bet man nepatika, ka priesteris, vadot dievkalpojumu, smēķēja cigaretes, un tā es tur vairs negāju.
Iespaids, kāds man bija par Dievu, nebija visai skaists. Katoļu un protestantu dievkalpojumos viņu mācības būtība bija: „Ja tu esi labs, tad nonāksi debesīs, ja slikts, tad pielūko! Dievam ir moku kambaris, ko sauc par elli, un tur tad tu degsi un nežēlīgi mocīsies visu mūžību.” Man nelikās visai godīgi no Dieva puses, ka Viņš tā bezgalīgi ilgi mocītu savus radījumus par grēkiem, ko viņi sastrādājuši īsā dzīves laikā. Arī tas likās bezjēdzīgi, ka Viņš bez tiesas iemestu cilvēku ellē. Es domāju, ka Dievs ir nežēlīgs un nesapratu, kā jebkurš var Viņu mīlēt. Vēlāk dzīvē es ar atvieglojumu uzzināju, ka šis elles attēls neatbilst Bībeles patiesībai.
Tajā vasarā Falkons un es devāmies uz nometni Karību salās. Tur mēs nodarbojāmies ar dažādiem ūdens sportiem – niršanu, ūdens slēpošanu un citām jautrām lietām. Man iekoda indīgs zirneklis un infekcijas dēļ es gandrīz zaudēju kāju. Tad es mēģināju nozagt buru laivu un aizbraukt uz kādu vientuļu salu. Bet visādā citādā ziņā tā bija normāla vasara. Kaut gan es tik ļoti izbaudīju brīvību, es tomēr biju gatavs uz vēl vienu gadu atgriezties militārajā akadēmijā.
Otrais gads ļoti maz līdzinājās pirmajam. Es tiku paaugstināts par seržantu. Katrai kompānijai bija tikai viens seržants un man griezās galva no lepnuma, kad es skatījos uz sava formas tērpa jaunajām strīpām. Tagad es devu pavēles jaunajiem kadetiem. Es drukāju liecības, izsniedzu dokumentus un darīju vēl visādus nepieciešamus darbus. Tas ļoti patika manam brīvajam garam. Tagad man bija likumīgs attaisnojums kavēties un es varēju iet, kur gribēju. Galvenais, ka es jutos labi un arī savu darbu es darīju labi.
Kā ambiciozu vecāku dēlam man bija dabīga tieksme sacensties. Mūsu istaba vairākas reizes uzvarēja kārtības konkursos. Es arī ieguvu medaļas sportā – cīņas mākslā, futbolā, peldēšanā, niršanā. Arī manas atzīmes strauji kāpa uz augšu. Pirmo reizi dzīvē es biju labs skolnieks. Tas gads vienmēr ir palicis manā atmiņā kā viens no laimīgākajiem manā skolas laikā. Esmu pārliecināts, ka es būtu palicis par galīgu lamzaku, ja nebūtu šīs militārās skolas dresūra.
Bet tā kā mūsu skolā bija tikai zēni, mēs diezgan daudz domājām par meitenēm. Pat astoņu un deviņu gadu vecie daudz runāja par viņām. Esmu pārliecināts, viņi vēl īsti neinteresējās par meitenēm, bet izlikās, jo tas bija stilīgi. Beidzot es nolēmu, ka meitenes man ir vissvarīgākās, un tajā skolā nebija nevienas. Un tāpēc es izvēlējos vairs neapmeklēt šo skolu. Nākošajā gadā es iešu tur, kur ir meitenes.
