Es pavadīju divas dienas Palm Springas cietumā ar vienīgo barību taukos vārītiem pīrādziņiem un kafiju, un tad mani pārcēla uz Riversaidas Jauniešu centru (labs nosaukums jauniešu cietumam). Pagāja divas dienas, kamēr es beidzu „skatīt atklāsmes” un beidzot apjēgt, ka man ir bijis slikts „ceļojums”.
Es nespēju iedomāties, ko viņi ar mani darīs jauniešu zālē. Es domāju par visu to jezgu, ko biju sarīkojis tētim Floridā. Es nevarēju vainot viņu par to, ka viņš mani vairāk negribēja redzēt. Pavisam maz es ko sapratu no tā, ka pat laikā, kamēr es sēdēju cietumā, viņš visādā ziņā strādāja manā labā, cenzdamies atrast kādu atrisinājumu manai problēmai. Atgriešanās pie mammas bija ārpus jautājuma. Es spēju iedomāties tikai vienu risinājumu – tikt vaļā no šī aresta un atgriezties savā alā.
Kopā ar savu istaba biedru, kuram arī bija vārds Dags, sākām plānot. Mums atradās dažas sērkociņu kastītes, un viens no mums sāka kausēt plastmasas apmales loga stikliem, kamēr otrs uzmanīja sargus. Mēs ar uzvarošu klusumu raudzījāmies viens uz otru, kad pēdējā apmale padevās un stiklu varēja viegli izņemt. Es paskatījos ārā, tur neviena nebija, bet mēs izdzirdām balsis, kas tuvojās mūsu telpai. Es steidzīgi ieliku stiklu atpakaļ savā vietā. Mēs uzlūkojām savu darbu ar apmierinājumu. Nekādas aizdomīgas zīmes par savu darbu mēs nebijām atstājuši, un nevienam pat prātā nevarēja ienākt, ka stikls bijis izņemts. Mēs nolēmām pagaidīt īsto brīdi.
Pirms mums radās izdevība īstenot atlikušo plāna daļu, oficieris nāca un atslēdza durvis. „Duglas Bačelor!”
„Jā!” es atsaucos.
„Nāc man līdzi,” viņš pavēlēja. „Mēs tevi atbrīvojam pateicoties tava onkuļa Harija Bačelora no Jaunmeksikas aizbildniecībai.”
Es tik tikko spēju noticēt savām ausīm. Onkulis Harijs vadīja indiāņu tirdzniecības posteni Navajo rezervātā. Viņš un tante Nita bija divi paši jaukākie cilvēki, kādus es jebkad biju pazinis. Viņi mīlēja navojiešus un neekspluatēja viņus kā daži citi indiāņu tirgoņi. Viņa godīgums un patiesums bija augsti novērtēts starp indiāņiem, viņš arī viņiem palīdzēja visos iespējamos veidos. Viņš nesauca sevi par kristieti, bet viņš dzīvoja kā tāds.
„Tavs onkulis tevi savāks lidostā,” oficieris sacīja.
Es sajutu atvieglojumu. „Onkulis Harijs nenožēlos,” es apņēmos. „Es būšu vislabākais palīgs, kāds viņam jebkad bijis.”
Sākumā es patiešām palīdzēju. Onkulis Harijs un tante Nita izturējās pret mani kā pret pašu dēlu. Mans brālēns Donijs bija manā vecumā, un mēs satikām labi. Es jutu visas ģimenes mīlestību un patiesas rūpes par manu labklājību. Pirmo reizi pēc militārās skolas es jutos labi.
Manam tēvocim bija divi veikali, un es strādāju vienā no tiem Kimbito Jaunmeksikā. Es krāmēju plauktus, slaucīju grīdu un uzturēju vietu kārtībā. „Ņem visu, kas tev vajadzīgs, Dag,” onkulis mēdza sacīt. Viņš tiešām neiebilda, ka es ņēmu cigaretes. Viņš pats smēķēja un viņam nebija nekas pretī, ka es to daru. Es pats sev sagatavoju sviestmaizi, kad vien vēlējos un munīciju, kad kopā ar Doniju gājām praktizēties šaušanā.
Man patika navojieši, īpaši meitenes. Daži no jaunajiem cilvēkiem izrādīja interesi par mācībām un došanos prom no rezervāta, bet tie bija tikai daži izņēmumi. Kādu dienu jauns, izskatīgs, astoņpadsmitgadīgs puisis ienāca veikalā. Es varēju pateikt pēc viņa spožajām acīm un inteliģentās sarunas, ka viņš nebija parasts jaunietis. „Es nekad jūs agrāk neesmu redzējis,” es sacīju, gaidot viņa atbildi. „No kurienes jūs esat? Kā jūs sauc?”
„Mans vārds ir Kens Platero. Es dzīvoju šeit rezervātā, bet es apmeklēju koledžu Vašingtonā.” Viņš diezgan kautrīgi pasmaidīja. „Es esmu mājās pavasara brīvdienās,” viņš paskaidroja.
Tas mani iespaidoja. „Zēn, tev jābūt gudram!” es teicu. „Vai tavs vecais ir bagāts?”
„Neēē, man ir stipendija,” viņš atteica un paņēma savu somu.
„Tu varētu piekāpt pie manis, kad veikals būs slēgts, un mēs varētu kopā pabraukāt ar motocikliem,” es uzaicināju. Viņam patika mana brīvā izturēšanās, un es apbrīnoju viņa inteliģentumu un labo izskatu.
Es neapzinājos, cik liela problēma starp indiāņiem bija alkohols. Viņi kļuva par alkoholiķiem ātrāk kā citi cilvēki. Mans tēvocis stāstīja, ka viņš nezinot nevienu indiāni, kurš varētu nedaudz iedzert, aiztaisīt pudeli un nolikt to nost. „Viņi dzer, kamēr viņiem ir nauda un kamēr ir, ko dzert,” viņš stāstīja.
Dažas dienas pēc tam, kad biju saticis Kenu, mēs devāmies pabraukāt. Ignorējot mana tēvoča padomu, es izteicu muļķīgu piedāvājumu, ko kopš tā laika vienmēr nožēloju. „Aiziesim uz bāru un paņemsim dzeramo,” es sacīju. Es gribēju iedzert un es nedomāju par sekām.
Kena sejas izteiksme izmainījās. Viņš nolaida acis kā nokaunējies, bet viņš sacīja: „Nu nē, Dag. Dzeršana ir slikta. Es negribu tajā piedalīties.”
Par nelaimi es uzstāju: „Nu beidz, Ken. Ar vienu iedzeršanu nekas nenotiks. Bez tam, es neesmu pietiekami vecs, lai to varētu nopirkt.” Man vēl nebija pat septiņpadsmit.
„Nē, Dag. Es negribu iesākt ar to. Dzeršana rada problēmas. Visiem, kas dzer, ir problēmas.”
Es varēju redzēt, kā viņš cīnījās. Viņa veselais saprāts sacīja „Nē!”, bet viņa dabiskā tieksme izpatikt teica „Jā!” Beidzot viņš padevās. Es iedevu viņam naudu, mēs uzkāpām uz saviem mopēdiem un devāmies uz bāru. Viņš iegāja tajā un pēc dažām minūtēm atgriezās ar sešām alus paciņām. Es tās aizbāzu aiz jakas, mēs izbraucām ārpus pilsētas un pa abiem izdzērām.
Pēc vienas vai divām dienām mēs to atkārtojām, bet nu vairs pierunāšana no manas puses neaizņēma tik daudz laika. Pirms nedēļa bija beigusies mēs bijām ne tikai vairākas reizes apmeklējuši bāru, bet es viņam biju iemācījis, kā pašam gatavot alu ar raugu un sīrupu. Nabaga Kens! Viņš vairs nekad neatgriezās koledžā.
Es arvien mazāk laika pavadīju strādājot veikalā, bet vairāk braucot ar mopēdu, dzerot, skrienot pakaļ meitenēm un taisot jaunas problēmas. Jo vairāk es izgāju no kontroles, jo nelaimīgāks es kļuvu.
Beidzot tēvocis Harijs pasauca mani pie sevis aprunāties. „Dag,” viņš nopietni sacīja. „Ja tu gribi būt mūsu ģimenes daļa, tev arī pienācīgi jāuzvedas. Citādi tev jāiet prom.” Es nekad nebiju redzējis savu tēvoci tik bēdīgu, un es jutos briesmīgi. Dažas dienas vēlāk es pārdevu savu rokas pulksteni par 20 dolāriem, nopirku jaunu mugursomu un stopēju atpakaļ uz savu alu Kalifornijā.
Es apstājos Palm Springā un nopirku pārtiku pirms došanās uz alu. Es tik tikko biju izgājis no tirgus, kad dzirdēju kādu mani saucam.
„Čau, Dag!”
Es apgriezos un tur stāvēja Džims, cieši uz mani skatīdamies. Tas bija tas pats Džims, kas man bija parādījis savu alu Takvic kanjonā, kad man bija piecpadsmit.
„Vai tiešām tas esi tu, Bačelor?” viņš neticīgi purināja galvu.
„Jā, tas pats,” es apstiprināju. „Es tikko kā atgriezos no indiāņu rezervāta Jaunmeksikā.”
Acīmredzot Džims bija kaut ko par mani dzirdējis no tiem draugiem, kas mani iepazīstināja ar zālīšu tējas vārīšanu. „Mēs visi domājām, ka tu esi miris,” viņš teica ar smīnu. „Mēs neesam tevi redzējuši pēc tās zālīšu balles tavā alā. Mēs meklējām tevi vairākas dienas un beidzot atmetām cerības atrast. Es priecājos, ka vēl joprojām esi.”
„Pateicos,” es nomurmināju. Viss notikums atkal atplaiksnīja manā atmiņā, un es jutos apmulsis un nokaunējies par to, kāds muļķis esmu bijis. „Kā tad citiem izgāja?” es jautāju ar vilcināšanos.
„Ne pārāk labi,” Džims teica. „Marks staigāja pa kaut kādām karstām oglēm un tā apdedzināja savas pēdas, ka nokļuva slimnīcā, bet nu tagad jau ir ārā.” Izskatījās, ka viņš negrib turpināt.
„Kā Bredam? Kas ar viņu notika?” es uzstāju.
Džims nokāra galvu. Pēc ilgas pauzes, viņš sacīja: „Neviens īsti nezina. Stīvens stāstīja, ka pēc tam, kad citi čaļi izgājuši no alas, viņš izstiepies uz grīdas un aizmidzis. Kad viņš nākošajā rītā pamodies, neviena vairs nav bijis. Breds, iespējams, ir kaut kur kanjona dibenā.”
Nav nekāds brīnums, ka viņi domāja, ka arī es esmu miris. Es drūmi atcerējos savu mežonīgo ceļojumu pa kalniem tajā naktī, un atkal brīnījos, kā es no turienes iznācu dzīvs.
Tajā dienā ejot pa savu kalnu taku uz savu alu es nodarbojos ar nopietnām pārdomām. Neskatoties uz to, kā es centos racionalizēt savas izjūtas, es nevarēju atbrīvoties no pārliecības, ka es ar savu aplamo rīcību daru pāri ne tikai pats sev, bet sāpinu arī citus ap sevi. Vai mana muļķība maksāja Breda dzīvību? Tajā kalna ceļā uz manu alu vainas apziņa sāka mani nospiest smagāk nekā mugursoma manos plecos.
Beidzot sasniedzu trešo ieleju. Atstājis taku, es pagriezos uz savu alu un pēkšņi sastingu izbijies. Es gandrīz uzskrēju virsū kādam jaunam cilvēkam. Momenta pārsteigumā mēs abi stāvējām un skatījāmies viens uz otru.
„Nu kas!” beidzot teicu. „Mani sauc Dags.”
„Es esmu Glens,” viņš atbildēja. Mēs pamājām viens otram.
„Ko tu dari te?” jautāju
„Es dzīvoju te.”
„Kurā vietā?”
„Tur mana ala,” viņš mulsi atbildēja un ar īkšķi rādīja pār plecu kaut kur aizmugurē.
„Vai tu pazīsti Džimu un Saniju?” es jautāju.
„Jāaa.”
Pie sevi es nodomāju: „Vai kaut kas nav kārtībā ar šo čalīti? Vai viņš nezina, kā sarunāties?”
Acīmredzot viņam patika tikai viens jautājums vienā reizē.
„Nu, es esmu atgriezies atpakaļ šeit dzīvot. Mana vieta ir tā lielā ala zem akmens.” Es norādīju uz savu vareno klinti augšup.
Es rūpīgi viņu pētīju runājot. Viņš bija neliela auguma vīrs ar rugainu bārdu un caururbjošām, brūnām acīm. Kaut gan viņš izskatījās apmērām 25 gadu vecs viņa gaišbrūnie mati uz galvas virsas bija pavisam plāni. Dzīvojot dabā, viņa āda bija kļuvusi tumša. Kaut kas pie viņa rakstura mani intriģēja. Viņa nevēlēšanās runāt radīja iespaidu, ka viņam ir kāds noslēpums, un es gribēju zināt, kas tas ir. Vēlāk es uzzināju, ka viņa vecāki ir bijuši medicīnas misionāri Indijā. Cilvēki un skolas Indijā tik ļoti atšķīrās no Amerikas, ka amerikāņiem atgriežoties Amerikā bija vajadzīgs adaptācijas periods. Viņš nevarēja iejusties starp Amerikas bērniem un turējās savrup. Neskatoties uz viņa lielisko intelektu un talantiem, viņš nebija precējies. Tagad šķita, ka viņš gribēja aizbēgt no dzīves.
Izrādījās, ka mēs divi bijām vienīgie šīs ielejas iedzīvotāji mēnešiem ilgi. Viņam patika mans runīgums, un mani savukārt pievilka viņa noslēpumainā klusēšana. Taču šobrīd mēs atsveicinājāmies un apsolījāmies atkal drīz sastapties.
Kad es atgriezos savā alā, es nebiju pārsteigts, ka mani pārtikas krājumi bija nozuduši. Galu galā es biju projām Jaunmeksikā trīs mēnešus, un mani draugi domāja, ka esmu miris. Kas mani pārsteidza, bija tas, ka Bībele vēl arvien atradās turpat, kur es to biju nolicis. Balss sacīja: „Ņem to, Dag, un lasi,” bet es apslāpēju balsi un nolēmu lasīt vēlāk. Vispirms man atkal bija jāiekārto sava dzīves vieta.
Es dungoju pie sevis, novietojot jaunos pārtikas krājumus. Strauta mūzika čaloja kā laimīgi bērni savā starpā. Saule spīdēja augstu virs galvas, lēns vējiņš čukstēja starp kokiem un kaņepju putniņš jautri dziedāja. Es biju mājās!
Kādā pēcpusdienā, kad es sēdēju alā un rullēju cigareti, es izdzirdu klusu „Mjau”.
Es sēdēju pavisam klusi un pašķiebu galvu, lai klausītos.
„Mjau.”
Tas patiešām izklausījās pēc kaķa. Tur bija lūši un kalnu lauvas apkārtnē, bet šis izklausījās pēc parasta kaķa. Es brīnījos, kā gan kaķēns ir nokļuvis šeit - šajos vientuļajos kalnos. Tad es to ieraudzīju. Tas bija visskaistākais melnbaltais persiešu kaķis, kādu jebkad biju redzējis, un tas, lēkdams pār akmeņiem un strautu tuvojās man.
„No kurienes tu uzradies?” es prasīju.
Es nekad neuzzināju atbildi uz šo jautājumu, bet uz nākošo pusotru gadu „Svešinieks” kļuva par pastāvīgu iemītnieku manā alā. Viņš bija mežonīgs mednieks un lielāko daļu pats sev sagādāja barību, ķerot vāveres, putnus un, protams, peles. Neviens no šiem radījumiem ilgi nemitinājās manā alā pēc „Svešinieka” ierašanās.
Dažreiz naktī, kad viņš bija pabeidzis medības, viņš ielīda manā guļamistabas alā un ar ķepu maigi pabakstīja manu degunu, kamēr es pacēlu segu. Tad viņš aizlīda pie manām kājām, saritinājās un murrāja. Es atzīšos, ka tā man bija ļoti relaksējoša sajūta, bet reiz, kad viņš bija zaudējis strīdu ar skunksu, man vajadzēja viņu uz nedēļu padzīt.
Es pavadīju daudzas laimīgas stundas pētot savu kanjonu, kamēr es to zināju kā savu kabatu. No pavasara līdz rudenim pārgājienu entuziasti nedēļas nogalēs bieži apstājās pie manis, prasot ceļu vai vienkārši lai atpūstos un parunātos.
Vienu dienu mēs ar Glenu gājām no kanjona uz pilsētu, kad pēkšņi izdzirdējām kādus vaidus. Paskatījušies uz tuvāko klinšu dzegu, mēs ieraudzījām jaunu vīrieti sēžam uz klints malas, vaidam un drebam. Asinis tecēja no viņa kakla un pār seju. Viņa drēbes bija saplēstas un ķermenis klāts ar skrambām, zilumiem un sakaltušām asinīm. Mēs steidzāmies lejup pie viņa.
„Kas notika?” es izdvesu. Viņš turpināja vaidēt un locīties uz priekšu un atpakaļ, bet neko neatbildēja. Acīmredzot viņš bija šoka stāvoklī un neaptvēra mūsu klātbūtni.
Glens paskatījās augšup. „Izskatās, ka viņš ir no turienes nokritis.” Viņš norādīja uz klints malu 30 metrus virs mums. „Es nesaprotu, kā šis kritiens viņu nenogalināja.”
„Labāk ejam pēc palīdzības,” es teicu.
Es pieliecos pie šī cilvēka auss. „Mēs būsim atpakaļ, zēn. Tikai turies!” Mēs ar Glenu turpinājām ceļu uz Palm Springu, un es esmu pārliecināts, ka mēs tajā dienā uzstādījām rekordu.
Mēs piezvanījām glābšanas dienestam. „Steidzami,” es elsu. „Tur ir smagi ievainots cilvēks Takvic kanjonā. Viņš ir nokritis no kalnu takas. Viņš ir ļoti savainots!”
Pēc dažiem steidzīgiem jautājumiem un atbildēm viņi pasacīja man, ka tūlīt izsūtīs divu vīru komandu ar helikopteru. Mēs steidzāmies atpakaļ uz kalnu taku, lai būtu pie ievainotā vīra un ar karogu un signāliem norādītu helikopteram ceļu.
Pilots atrada vietu, kur novietoties, un divi vīri centās nolaisties ar vajadzīgo aprīkojumu, kamēr motors turpināja darboties.
Mēs ar Glenu stāvējām un skatījāmies. Glābēji ātri novietoja ievainoto uz nestuvēm.
Nebija nevienas līdzenas vietas, kur helikopteram piezemēties, bet prasmīgais pilots manevrēja uz vienas klints maliņas. Un mēs visi četri uzstiepām nestuves ar ievainoto augšā. Nabaga cietējs vaidēja katrreiz, kad mūsu kājas paslīdēja. Kad mēs tuvojamies bīstamajai klints malai, es sāku interesēties arī pats par savu drošību. Rotējošais propellers kūla gaisu ap mums un putekļi, un kaktusu bumbas griezās visapkārt. Bija viegli redzams, ka, ja gadījumā nelielā klints mala, uz kuras balstījās helikopters, nolūztu, tā kristu uz mums un pārvērstu mūs par hamburgeriem. Bet drīz jau mēs ievainoto bijām novietojuši drošībā, milzīgais putns pacēlās un rūkdams devās uz slimnīcu.
Vēlāk es sastapu helikoptera pilotu pilsētā un uzzināju, ka jaunais cilvēks pirms sava kritiena bija piedzēries. „Viņam palaimējās, ka jūs nācāt garām,” sacīja pilots.
Šī izpalīdzība glābšanas operācijā man deva labu pašsajūtu. Tas ievadīja manu draudzību ar Riversaidas glābšanas komandu. Pazudušie un ievainotie gājēji bija diezgan parasta parādība tajos klinšainajos kalnos. Daudzreiz helikoptera komanda lidoja zemu virs manas alas un jautāja, vai neesmu redzējis kādu ceļotāju. Es atbildēju ar žestiem vai mājot ar sarkanu dvieli. Kaut gan es biju likuma pārkāpējs, jo tā vieta bija indiāņu rezervāts, tomēr neviens mani netraucēja, pateicoties manai sadarbībai ar glābšanas komandu.
Lielākā daļa to, kas nokrita kalnos, bija vai nu dzēruši alkoholu vai lietojuši narkotikas. Ne visi gadījumi beidzās laimīgi. Uzmanīgi ejot pa šauro klints taku, vērojot katru savu soli, gājēji reizēm aizmirsa par smago mugursomu, kurai arī vajadzēja savu vietu. Šad un tad mugursoma atsitās pret pārkārušos klinti un cilvēks zaudēja līdzsvaru un nokrita lejā kanjonā.
Daži gājēji centās padzerties no avota lejā, kas beidzās ar liktenīgu kritienu. Arī trīs baseinu sērija trešajā ielejā viņus kārdināja. Lai aizsniegtu pirmo baseinu, viņiem vajadzēja slīdēt lejup pa ļoti stāvu gandrīz vertikālu sienu. Tālāk lejā nāca otrais baseins zem stāvas klints. Kad viņi redzēja trešo baseinu, viņi turpināja ceļojumu lejup. Bet ko viņi nevarēja redzēt, bija 30 metru augsts ūdenskritums zem trešā baseina. Kad viņi bija sasnieguši šo punktu, viņi bija lamatās. Bez speciāla aprīkojuma tur vairs nebija izejas. Cenšanās kāpt atpakaļ līdzinātos bites mēģinājumam izrāpties no stikla glāzes. Daži nomira no neizturamas pārpūles, citi no čūskas kodiena, citi no bada, viens vecāks vīrs nomira ar sirdstrieku, kad iekrita aukstajā baseina ūdenī.
Kad es gāju iepirkties pilsētā, mani pārsteidza cilvēki, kas rakājās pa atkritumu tvertnēm tirgus malā. „Ko jūs darāt?” es jautāju, kad pirmo reizi viņus redzēju.
„Ā, mēs esam dārgumu meklētāji. Veikali izmet ārā daudzas noderīgas lietas, īpaši banānus.”
„Fui!” es pie sevis nodomāju. „Es nekad neņemtu barību no tādas pretīgas vietas. Tiem cilvēkiem nav nekādas pašcieņas.”
Katru reizi, kad es gāju uz pilsētu, es redzēju šos atkritumu meklētājus. Beidzot mana ziņkārība pievilka mani tuvāk atkritumu tvertnēm. Drīz es arī ievēroju dažas noderīgas lietas. Pirms es to paspēju aptvert, es jau rakājos atkritumos. Pie maniem labākajiem atradumiem piederēja banāni, kas veikaliem pārdošanai bija pārāk nogatavojušies, bet lieliski noderēja manai banānu maizei. Pie maiznīcas mēs atradām daudz maižu un picu. Tā vietā, lai tās pārdotu kā dienu vecas, viņi tās izmeta, un tā mēs vienmēr atradām labu pārtikas papildinājumu. Vēlāk, kad es kļuvu par kristieti, es domāju, ka grēks ir kā rakāšanās atkritumos. Sākumā tas liekas pretīgs un nepatīkams, bet, kad tu tam pietuvojies un pierodi, tas jau kļūst pievilcīgāks, kamēr beidzot tu esi tajā iekšā.
Es drīz sadraudzējos ar ielas ļaudīm Palm Springā. Nevienam no viņiem nebija normālu vārdu kā Bobs un Džims. Viņiem visiem bija iesaukas, piemēram, Trakais Dans, Dzelzceļš, Pakas Žurka. Vienā dienā Riko ķircināja mani kopā ar saviem draugiem. „Tu esi alu cilvēks,” viņš teica. „Mēs nevaram tevi saukt vienkārši par Dagu. Mēs tevi sauksim par Duhugu. Jap.”
„Es gan labāk gribu būt Dags vai varbūt „alu cilvēks”, bet tikai ne Duhugs,” es iebildu.
Tā viņi mani iesauca par Alu Cilvēku, un šis vārds man ir vēl arvien saglabājies starp maniem draugiem.
Ielas cilvēkiem piemīt kaut kas komisks. Mazais Rihijs, jauns, ļoti īsa auguma cilvēks, naktī labprāt gulēja Labās Gribas organizācijas lietoto drēbju kastē. Viņam patika tur gulēt, jo drēbes veidoja mīkstu, jauku guļamvietu. Bet reiz kādā agrā rītā kāds bija nolēmis noziedot savus vecos podus un pannas. Jūs varat iedomāties Rihija pārsteigumu, kad podi un pannas sāka krist uz viņa galvas. Un varat arī iedomāties, kad labdaris izdzirda kliedzienu no kastes: „Nu beidziet taču!”
Es varēju atskaņot plates, kad atgriezos alā, bet tās man drīz apnika un es sāku ilgoties pēc kaut kā dzīvāka. Kad mans brālis man atrakstīja un jautāja, ko es vēlos dzimšanas dienā, es lūdzu man uzdāvināt flautu.
Dažas nedēļas vēlāk pienāca sūtījums. Es ar nepacietību to atvēru, un tur gulēja skaista, jauna, sudrabaina Jamaha flauta glītā zila velveta kastē. Mācīšanās spēlēt izrādījās grūtāka, kā es to biju iedomājies, bet man bija pietiekami daudz laika un es varēju spēlēt pietiekami labi, lai cilvēki domātu, ka es kaut ko protu. Kad es gāju uz veikalu iepirkties, es ņēmu līdzi flautu. Es atradu labu vietu iepretī grāmatveikalam, kur arī citi hipiji mēdza uzturēties, apsēdos sakrustotām kājām un sāku spēlēt. Dažreiz garām gājēji apstājās un klausījās, un dažreiz arī atmeta kādu monētu. Kad domāju, ka esmu savācis pietiekami, devos uz tirgu, lai nopirktu to, kas atkritumu tvertnēs nebija atrodams.
