Pirms neilga laika es aizvedu savu ģimeni uz dienvidu Kaliforniju īsās brīvdienās. Mēs atradām jauku, nelielu viesnīcu Desert Hot Springā ar skaistu kalnu skatu, kas reiz bija manas mājas.
„Tēt, aizejam uz tavu alu.,” Miha, mans otrs bērns un vecākais dēls, vienmēr bija sajūsmā par alu stāstiem. Rahelei labāk patika iepirkšanās ar mammu, un Daniels, piecgadnieks, bija pārāk jauns šādam gājienam.
Nākamajā rītā agri Karīna aizveda mani un Mihu uz Palm Springu ar mūsu mugursomām. Kad mēs gājām caur pilsētu, es ievēroju, ka daudzas lietas ir mainījušās. Vecais gadatirgus bija slēgts un apšūts ar dēļiem. Mani vecie ielas draugi bija prom. Ticības centra baznīca, ko mēs mēdzām apmeklēt, bija pārcēlusies. Pat sākot iet pa kanjonu, lietas izskatījās savādākas.
Bija pagājuši astoņi gadi, kopš es gāju pa šo taku. Šajā laikā bija bijis ugunsgrēks San Džasiento kalnā, mērena zemestrīce un lieli plūdi šajā apkaimē. Koki, kas reiz bija ceļazīmes gar taku, tagad bija tikai nomelnējuši celmi. Daudzās vietās vecā taka bija noskalota un mainījusi vietu. Pat strauts bija mainījis savu gultni.
Lai gan Miham bija tikai septiņi gadi, viņš soļoja kā īsts karavīrs, nekad nesūdzoties par karstumu vai mazo mugursomu, ko viņš nesa.
Pusceļā augšup kalnos es norādīju uz priekšu. „Mēs apstāsimies tur pie Kvadrāta dīķa,” es teicu. „Tā ir lieliska vieta apstāties un ienirt, peldēt apkārt un atvēsināties.” Bet, kad mēs nonācām pie Kvadrāta dīķa, mēs atklājām, ka tas bija aizpildīts ar smiltīm. Mēs vienīgi varējām pa to pastaigāties un palīst zem ūdenskrituma līdzās.
Es sāku domāt, vai man ala joprojām ir tur. Ko es atradīšu?
Pēc apmēram divarpus stundu gājiena kalnup mēs sasniedzām ceļojuma augstāko punktu – vietu apmēram 1000 metrus virs Palm Springas ar panorāmas skatu uz visām tuksneša pilsētām. Mēs apsēdāmies uz apmēram desmit minūtēm, baudot jauko skatu. Iedzērām ūdeni.
Pēc neilgas atpūtas uzlikām somas atpakaļ plecos un sākām ceļojumu lejup uz trešo ieleju. Lietas sāka izskatīties daudz pazīstamākas, un man sirds sāka sisties ātrāk – vairāk no sajūsmas nekā no iešanas. Kad mēs apgājām kalnu grēdu un uzlūkojām trešo ieleju tieši mums priekšā, es apstājos uz brīdi, lai ieelpotu un baudītu skatu.
„Uz ko tu skaties, tēt?” Miha jautāja.
„Savu akmeni,” es maigi atbildēju.
Tajā brīdī mūs apņēma klintis, un mans izteiciens varēja izklausīties dīvaini cilvēkam, kas nevarēja redzēt to, ko redzējām mēs. Bet viena klints ielejā izcēlās kā basketbola bumba starp marmora bumbiņām. Es dzīvoju šī milzīgā laukakmens paēnī pusotru gadu. Simtiem reižu pēc kilometra kāpiena vientuļajos tuksneša kalnos viskarstākajā klimatā es apgāju ap šo kalnu grēdu un uzlūkoju „savu akmeni”. Man tas nozīmēja atpūtu un ēnu. Tas nozīmēja, ka mājas ir redzamas, kur ir pārtika un ūdens. Dažreiz šajos kalnos bija zemestrīces, lejā ar troksni nāca akmeņi un dubļi no visām pusēm, bet es nekad nebiju nobijies zem „sava akmens” apsardzības.
Pēc visiem šiem gadiem to redzēt neizmainītu - tas izsauca asaras manās acīs. „Nāc, Miha,” es teicu. „Mēs gandrīz esam klāt.” Es gribēju iet, pirms viņš ieraudzītu manas miklās acis.
Pēc desmit minūtēm mēs bijām ielejā, ejot gar Tahkvitz strautu. „Tur otrā pusē man bija sauna, Miha.” Es norādīju uz takas vienu pusi. „Es ugunī sakarsēju lielus akmeņus, tad ienesu tos ar liekšķeri plastmasas vigvamā, ievēru no iekšpuses durvis un uzlēju virsū karstu ūdeni. Pāris minūtēs es biju tā sakarsis, ka man bija jāskrien ārā un jāienirst lielajā dīķī, lūk, tur.”
Miha klausījās, izbrīnā iepletis acis.
Pēc pāris brīžiem mēs rāpāmies starp divām klintīm un pāri baļķim, kas atveda manas „alas pagalmā”. Maz kas bija mainījies. Dūmu nomelnotie griesti, mans akmens krēsls un pavards bija tie paši. Nedaudz smiltis no guļamistabas alas un kopējās grīdas bija aizskalotas, bet es joprojām jutos kā mājās.
Miha nevarēja noslēpt savu sajūsmu. Lai gan viņš bija noguris, viņš nolika savu somu un gāja pētīt. Es pāris minūtes atpūtos pirms izpakošanās un apmetnes izveides. Kad Miha atgriezās, mēs nopeldējāmies dīķī. Šajā gada laikā ūdens bija atsvaidzinoši vēss.
Mēs apsēdāmies rietošās saules staros izžūt. „Miha, drīz būs tumšs,” es teicu. „Savācam malku šīvakara ugunskuram.” Saulrieta laikā mums bija liela grēda malkas un mežonīga apetīte, tad nu mēs iekūrām ugunskuru un pagatavojām nedaudz savas pārtikas.
„Tēt,” Miha teica, kad viņš apēda pēdējo pupu karoti, „kur tu atradi to Bībeli, kas bija alā?”
Es norādīju uz alu. „Redzi to klintsradzi pie manas guļamistabas alas? Tā bija tur.”
„Kas ar to notika?”
„Neilgi pēc tam, kad es to sāku lasīt, es to nejauši iemetu strautā,” es teicu. „Pēc tam tā uzbrieda, un nebija viegli to lasīt, tāpēc mans draugs Glens man iedeva jaunu. Es nezinu, kas notika ar pirmo.”
Mums bija vakara lūgšana, tad piemetām ugunskuram vairāk žagaru. Vēl ilgi pēc ierāpšanās guļammaisā Miha turpināja uzdot jautājumus par dzīvi šajā mežonīgajā kanjonā.
Beigās viņš apkusa, un es zināju, ka viņš bija aizmidzis. Gaisma no ugunskura dejoja uz alas sienām, radot pazīstamus tēlus. Tad neliela ķengurveidīgā žurka pārlēca pāri pa alas grīdu, uz brīdi apstājās un paskatījās uz mani, it kā jautājot: „Kur tu esi bijis?” un tad aizleca prom. Es iebāzu roku mugursomā un meklēju Bībeli, ko es biju paņēmis līdzi. Es to atvēru uz nejaušību, un ugunskura gaismā es lasīju Mateja 7:24,25. Jēzus runāja: „Tāpēc ikviens, kas šos Manus vārdus dzird un dara, pielīdzināms gudram vīram, kas savu namu cēlis uz klints. Kad stiprs lietus lija un straumes nāca un vēji pūta un gāzās šim namam virsū, nams tomēr nesabruka; jo tas bija celts uz klints.”
Es domāju: „Cik daudzas reizes Bībelē Jēzus ir salīdzināts ar klinti. Viņš ir saukts par galveno Stūrakmeni, stipro Pamatu un Akmeni, kas izcirsts no klints. Pat Desmit Baušļi tika uzrakstīti uz akmens, lai parādītu, cik tie ir nemainīgi. Viens no maniem Kristus simboliem Jesajas 32:2 salīdzina Jēzu ar augstu klinti, kas dod ēnu iztvīkušai un izslāpušai zemei. Tāpat kā mans alas laukakmens ir pastāvējis lietū, vējā, ugunī un zemestrīcēs nemainīgs un neizkustināms, tāpat Jēzus vienmēr ir bijis man uzticams un mīlošs, sniedzot patvērumu no garīgā karstuma un aukstuma.”
Ar šīm laimīgajām domām es noliku Bībeli uz akmens un ierāpos guļammaisā. Es nezinu, vai zeme bija cietāka vai es biju kļuvis mīkstāks, bet pagāja laiks, līdz es iekārtojos. Bet drīz avota skaņā es iemigu.
Miham bija grūti otrā rītā piecelties. Viņa acis bija pa pusei atvērtas, un bija komiski skatīties, kā viņš lūkojās apkārt, mēģinot atcerēties, kur viņš atrodas un kā viņš te nokļuva. Viņa mati izskatījās tā, it kā viņš visu nakti tos būtu veidojis ar olu putotāju!
„Mums ir agri jāiziet lejup, lai satiktu mammu pilsētā,” es teicu, atverot brokastu bundžu.
„Bet, tēt, mēs tikko te nokļuvām.”
„Es zinu, dēls, bet mūsu brīvdienas ir gandrīz beigušās. Priecāsimies, ka mums bija iespēja apciemot šo alu.”
„Labi,” Miha teica ar nopūtu.
Pēc brokastīm, ātras peldes dīķī un īsas lūgšanas, mēs sapakojām mantas un pēdējo reizi ātri paskatījāmies apkārt. Kad es sāku iet pa alas pagalmu, Miha man sauca. „Tēt, tu atstāji savu Bībeli uz akmens tur!”
„Es zinu, dēls.”
Izskatījās, ka viņš saprata, un mēs sākām savu ceļojumu lejup pa kalniem.
„Tēt?” Miha runāja pēc ilga klusuma.
„Jā, dēls.”
„Vai tev nekad nepietrūkst dzīves šeit?”
Man nebija ilgi jādomā. „Jā, dēls, pietrūkst. Daudzējādā ziņā dzīve šeit bija daudz vieglāka. Šeit nebija sasprindzinājuma, nebija stresa.”
„Tēt, vai tu domā, ka tu kādreiz šeit atgriezīsies?”
„Nē, dēls, Dievs neaicināja mūs bēgt prom no pasaules. Jēzus teica, ka mums ir jāiet pasaulē un jāsludina evaņģēlijs.”
Mēs abi klusējām, ejot lejup pa taku. Es domāju savas domas, un savā bērnišķīgajā veidā, es zināju, ka Miha arī domāja savas domas. Es biju tik pateicīgs par visiem saviem bērniem, un es jutos īpaši tuvs Miham šajā rītā, kad mēs gājām kopā. Dievs man bija parādījis daudzas lietas par Savu mīlestību caur maniem bērniem, un Miha man iemācīja vienu no lielākajām stundām.
Kādu rītu pirms pieciem gadiem, kad mēs dzīvojām Kovelo, Karīna un es atradām viņu savā gultiņā kunkstot un truli skatoties griestos. Mēs zinājām, ka kaut kas nopietni nebija kārtībā, tāpēc Karīna paņēma viņu rokās un mēs steidzāmies uz tuvāko slimnīcu četrdesmit jūdžu attālumā. Mēs iesteidzāmies ātrās palīdzības istabā un pēc galvenajām pārbaudēm jaunais interns, kas tajā rītā dežūrēja, teica, ka viņam ir aizdomas, ka Miham ir muguras meningīts. Viņš teica, ka vienīgais veids, lai par to pārliecinātos, ir jāveic pārbaudi – muguras kaulu šķidrumam. Bija jāievieto septiņu centimetru adata starp Mihas muguras skriemeļiem. Mugurkauls, protams, ir pildīts ar nerviem.
Miha bija vecumā, kad viņš varēja tikai nedaudz runāt. Viņš prata teikt „Mammu,” „Tēti” un „banāns”. Es domāju, kas viņam notika prātā. Karīna izgāja no telpas sakot, ka nevar to izturēt. Es stāvēju aiz vairākām medmāsām, kas turēja manu mazuli uz sāna ar aplī izliektu muguru. Tas radīja Miham lielas sāpes, jo Miha sāka vaidēt. Bēdīgākais bija tas, ka interns atzinās, ka viņam nav lielas pieredzes veikt šo pārbaudi. Tā nu es skatījos ar lūstošu sirdi, kā trīs vai četras reizes jaunais dakteris dūra adatu mazā zēna mugurā. Tikai vecāki var saprast galvassāpes, skatoties, kā bērns cieš.
Miha skatījās uz mani un atkal, un atkal kliedza: „Tēti, tēti, tēti.”
Tas plēsa mani pušu. Es zinu, ka viņš brīnījās: „Kāpēc tu ļauj šiem cilvēkiem mani sāpināt? Vai tu mani vairs nemīli?” Un es zināju, ka viņa vecumā man nebija iespējams viņam to paskaidrot. Vienas no manām lielākajām bailēm bija, ka Miha var nomirt, domājot, ka es viņu nemīlu.
Izrādījās, ka viņam bija mugurkaula meningīts, bet Dieva žēlastībā un pēc desmit dienām slimnīcā viņš pilnībā atlaba. Bet pēc tam es nekad nevarēju lasīt stāstu par Jēzu pie krusta, saucot savam Tēvam: „Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu Mani esi pametis?” nedomājot par šo pieredzi. Man būtu daudz vieglāk pašam ciest nekā skatīties, kā viens no maniem bērniem cieš, un es zinu, ka mūsu Tēvs debesīs mīlēja Savu Dēlu Jēzu daudz vairāk, nekā es mīlu savus bērnus.
Kā Viņš to varēja izdarīt?
Mans vienīgais secinājums ir, ka Dievs un Kristus mīl mūs tik neprātīgi, ka viņi bija gatavi iet cauri šim briesmīgajam, smagajam pārbaudījumam par spīti sāpēm.
Tāpēc, es teicu Miham, Dievs ir aicinājis mani sludināt evaņģēliju. Es jūtu pamudinājumu stāstīt pasaulei par Dievu, kas mūs tik ļoti mīl. Tā ir mana lūgšana, ka tie, kas lasa šo stāstu, mācās no manas pieredzes, ka laime nenāk no mantas daudzuma. Es gāju grūto ceļu, lai saprastu, ka laime, ko piedāvā pasaule, nav reāla. Tie ir Lielie Meli. Bet prieks kalpot Dievam un kalpot līdzcilvēkiem ir īsts, un tas nenes paģiras.
Es zinu, jo es to visu izmēģināju!
