Tēvs atcēla visas biznesa tikšanās, lai ar mani varētu aizlidot uz Dženoju Itālijā, kur skola bija novietota dokā. Mums patiešām sagādāja prieku būt kopā šajā lidojumā, un es zināju, ka es viņam rūpu. Viņš pat man paplikšķināja pa muguru, kad mēs kopā uzkāpām uz kuģa. Palīdzējis man reģistrēties un uznest uz klāja mantas, viņš saspieda manu roku tā, ka mēs nodrebējām, un teica ardievas. „Labu veiksmi, dēls. Strādā cītīgi, un tiksimies Ziemassvētkos.”
„Labi, tēt,” es teicu. Kad viņš aizgāja, es noliku savas mantas un devos iepazīties.
Jau ātri es novērtēju jauniešus, kas veidoja šo skolu. Daudzi bija senatoru un politiķu dēli, kas tāpat kā es bija mežonīgi, bez savaldības, un drauds viņu tēvu reputācijai mājās. Ja viņi ir ārpus valsts, neviens nedzird par viņiem. Citi bija pārtikušu vecāku dēli, kuru vecāki negribēja noņemties ar jauniešu problēmām. Viņi vienkārši nodeva savu bērnu audzināšanas pienākumus skolai. Vairāki puiši nāca pie manis pirmajās dienās. „Vai tu atvedi kādas narkotikas?”
Tas, ko tētis bija stāstījis par skolu, bija taisnība tikai daļēji. Īstenībā mēs bijām cietumnieki. Mēs nedrīkstējām brāļoties ar meitenēm, un, protams, mums neļāva dzert, smēķēt un lietot narkotikas. Mums atņēma pases, kad mēs piebraucām krastā. Itālijā viņi varēja ieslēgt un aizmest atslēgu, ja viņi tevi noķēra bez pases, tāpēc mēs neuzdrošinājāmies izdarīt kaut ko, kas pievērstu uzmanību. Es nekad neniru, nebraucu ar ūdensslēpēm vai citādi nesportoju tajā laikā, kad es biju tur.
Skolas dabas zinību programma koncentrējās ap evolūcijas teoriju, un tos, kas ticēja radīšanai, uzskatīja par idiotiem. Klasē rādītās filmas parādīja Darvinu kā varoni.
„Dieva nav,” skolotāja mums teica. „Tev viss ir jādara pašam. Ja tev kādam ir jāuzkāpj virsū, lai sasniegtu savu mērķi, dari to. Ja tu to nedarīsi, kāds cits darīs.” Šī aukstā filozofija padarīja mani vēl vientuļāku un izolētāku kā jebkad.
Es joprojām meklēju Dievu caur austrumu reliģijām kā Šokti, un es negribēju, lai kāds man stāsta, kam man jātic, tāpēc es pavadīju arvien vairāk laika savā istabā meditējot un spēlējot koka flautu. Puiši mani par to izsmēja, bet es viņiem to ļāvu.
Visi studenti nāca no pārtikušām mājām, bet to nekad nevarētu pateikt pēc pārtikas, ar kuru mūs baroja. Saldie bija tik trūcīgi, ka Snikeru tāfelīte bija rets dārgums, un kļuva par mūsu barteri, lai nopirktu to, ko mēs gribam, viens no otra. Mums bija jāmaksā 2’500 itāļu liras par vienu tāfelīti, tas bija divas reizes vairāk nekā tas būtu mājās.
Kādā dienā puisis Ēriks ienāca manā kajītē. „Žēl, ka mums nav LSD, Dag,” viņš teica. „Es atdotu visu par nelielu marku.”
„Atvaino, man nav,” es viņam teicu, bet, kad viņš aizgāja, mans prāts turpināja strādāt. LSD tiek saukta par „marku”, jo tas ir mazs, regulārs kvadrāts apmēram 4mm katrā pusē. Es paņēmu plastmasas fotogrāfijas turētāju no sava maka un izgriezu divus mazus plastmasas kvadrātus. Galadarbs izskatījās kā divas LSD markas.
Kad es nākamreiz redzēju Ēriku, es teicu, „Tu neticēsi, bet es atradu pārīti marku.”
Viņa acis iemirdzējās. „Lieliski!” viņš teica entuziasma pilns. „Vai tu man vienu pārdosi? Par cik?”
„Labi, divas šokolādes tāfelītes,” es teicu.
„Norunāts,” viņš teica. „Man tās ir šeit, manā sienas skapī.”
„Pagaidi brīdi, Ērik. Es nezinu, vai tās vēl ir labas. Tās ilgi bija manā makā” (tas bija ilgi, protams).
„Ir labi,” viņš noraidīja manu piezīmi. „Es mēģināšu.” Mēs apmainījāmies, un es taisījos iet.
„Starp citu, tev tā ir jānorij,” es brīdināju. „Šis veids nešķīst mutē.” Ķiķinot es aizgāju uz savu istabu un apsēdos uz gultas malas. Es noplēsu papīru no pirmās tāfelītes un nokodu kumosu. Es lēnām košļāju. „Paies ilgs laiks, līdz viņš atklās, ka ēd manu maku.”
Lai gan es viņu biju apmuļķojis, mani mocīja vainas sajūta. „Labi,” es racionalizēju, „viņš to pašu būtu izdarījis man, ja viņš par to iedomātos.”
Nākamajā rītā viņš parādījās manās durvīs. „Nu viņš mani būs pieķēris,” es domāju.
Viņš aizvēra durvis aiz sevis, bet viņš neizskatījās dusmīgs. Viņš smaidīja. „Tu zini, tā marka...” viņš entuziasma pilns iesāka, „sākumā nekas nenotika, un es vienkārši aizgāju gulēt, bet tad es naktī pamodos. Kas tas bija par ceļojumu! Es ceļoju un biju halucinācijā visu nakti!”
Mans žoklis atkārās. Vēlāk, kad es atklāju Bībeles rakstvietu, „Dievs katram dod ticības mēru,” es domāju par Ēriku. Viņam bija ticība tam plastmasas gabaliņam!
Es biju dzirdējis, ka lapsu alās nav ateistu. Es redzēju, ka jūrā vētras laikā arī nav ateistu. Kādu vakaru mēs viegli pieskārāmies ievērojamai klintij Sardīnijas krastos, kad dažās stundās vieglais vējš pārvērtās par viesuli, un viļņi pārvērtās par lieliem ūdens kalniem divdesmit piecu līdz trīsdesmit pēdu augstumā. Priekšgals augstu pacēlās lielajos viļņos, kam sekoja straujš kritiens, šī augšup un lejup kustība izsauca to, ka jaunie jūrnieki pārkārās pār bortu un atdeva savas vakariņas jūrai. Daudzi nepaspēja līdz bortam, un klājs drīz vien bija noklāts ar slidenu vēmekļu kārtu.
„Ejiet prom no borta,” kapteinis kliedza. „Ja kāds pārkritīs pāri bortam, mēs pat nevarēsim atgriezties pēc jums. Jūs nomirsiet no šoka un aukstuma, pirms mēs jūs atradīsim šādā naktī. Mēs tikai atzīmēsim kartē un parādīsim jūsu vecākiem, kur jūs nomirāt.” Tie bija maldi, bet mēs nebijām droši.
Kad vētras trakums pieauga, viļņi lauzās pāri kuģa priekšgalam, nesot uz klāja tonnām ūdens, un kad kuģis pacēlās, lai sagaidītu nākamo vilni, ūdens sasita druskās visu, kas bija tā ceļā. Drīz glābšanas vestes, kastes un citi būvgruži šūpojās un rīvējās pa virspusi un novirpuļoja no klāja jūrā, kad ūdens steidzās no priekšgala uz pakaļgalu. Piepūstais glābšanas plosts, piestiprināts ar virvēm, bīstami kustējās, draudot pievienoties trakajam skrējienam.
„Ātri, puiši,” kapteinis sauca Ralfam un man, vienīgajiem diviem, kurus nebija nogāzusi jūras slimība. „Nodrošiniet glābšanas plostu, pirms nākamais vilnis to satriec.” Ralfs, kura miljonārs tēvs dzīvoja Virdžīnijā, bija garš, blonds fermeris – rupjš individuālists. Nākošais vilnis mums triecās virsū tieši tad, kad bijām sasnieguši plostu, iedzenot mūs ar galvu pa priekšu tajā. Mūsu papildus svars pārplēsa auklu un nometa mūs lejā uz klāja ūdenī. „Jē hoo!” fermeris kliedza, kad mēs lidojām, bet es redzēju, ka mēs tieši tuvojamies apmalei, un mana sirds gandrīz apstājās. Ja nu es nenoturos! Mēs tik pēkšņi apstājāmies, ka gandrīz pārlidojām pār malām, bet sagrābām apmali un izmisīgi iekārāmies. Kaut kā mēs noturējām plostu un pārdzīvojām šo krīzi. Bet pirms mēs varējām sevi apsveikt, vēl lielāks vilnis triecās pret kuģi, un liela grotbura pārplīsa, mūs bīstami savainojot. Ja mēs zaudētu savu priekšējo balstu, mēs aizslīdētu un izkristu pāri bortam.
Visi skrēja, slimi vai nē, kad viņi dzirdēja plīsienu. Bura sāka bīstami plandīties. Daudzas rokas bija vajadzīgas, lai to novilktu lejā, noņemtu no āķa un uzvilkt rezerves buru. Mēs cīnījāmies ar auklām, kamēr kuģis šūpojās, un ūdens šļācās gar mūsu kājām un mēģināja mūs nodzīt no klāja, bet beigās bura bija lejā un noāķēta. Es redzēju, ka lūpas kustās, un es zināju, ka daži mani ateisti draugi lūdza. Beidzot tika pievienota rezerves bura, gatava uzvilkšanai galvenajā mastā. Kādam būtu jāapsēžas uz sēdeklīša vai gredzena ap masta galu un tas jānostiprina. Citādi, laivai šūpojoties, gredzens iedurtos mastā un novērstu tā brīvu slīdēšanu.
„Mums ir vajadzīgs kāds, kas uzsēstos uz sēdeklīša,” kapteinis kliedza vējā. „Vai ir kāds brīvprātīgais?” Viņš skatījās apkārt ar lūdzošām acīm. Man nebija bail no augstuma, un es zināju, ka es to varēju izdarīt. Es joprojām biju diezgan stiprs pēc manām dienām militārajā skolā.
„Es iešu,” es pieteicos. Es nevarēju pretoties kārdinājumam izrādīties.
Es uzrāpos uz sēdeklīša, un puiši un vīri sāka vilkt vinču. Kad es biju apmēram divas trešdaļas no ceļa augšup, laiva sasvērās četrdesmit pēdas uz priekšu, un gredzens sāka griezties mastā, bija neiespējami to pacelt augstāk. Es rāvu no visa spēka, bet nebija iespējams noraut gredzenu no masta. Es dzirdēju kā virves nostiepjas, un biju nobijies, ka tās pārtrūks.
„Stop! Stop! Tas ir iesprūdis,” es kliedzu. Vējš aiznesa manus vārdus. Lai gan viņi bija tikai deviņus metrus zem manis, viņi nedzirdēja manus kliedzienus.
Visu laiku laiva bīstami šūpojās no vienas puses uz otru, garais masts šūpojās lielā lokā, gandrīz iegrimstot lielajos viļņos vienā pusē, tad triecot mani caur gaisu un iegremdējot mani viļņos otrā pusē. Es zināju, ka, ja tas šūposies vēl nedaudz tālāk, es nokritīšu no savas vietas un noslīkšu. Mana vienīgā cerība bija lekt no sēdeklīša uz tīklu, kas stiepās no vienas kuģa malas līdz novērošanas platformai. Ja es būtu augšā, es pa tiešo pārrāptos no masta uz tīklu, bet tā kā es biju tikai divas trešdaļas no augšupceļa, tīkls bija vairākus metrus prom no manis. Manas rokas trīcēja no piepūles izvilkt gredzenu, un es zināju, ka spēka ir atlicis maz. Es arī zināju - ja es lekšu, kad mēs būsim noliekušies pāri ūdenim, es viegli varētu netrāpīt tīklā, bet iekrist aukstajā jūrā, un tās būtu manas beigas.
„Ak, Dievs! Glāb mani, lūdzu,” es kliedzu. „Neļauj man nomirt!” Ātri paskatoties uz leju, es lecu. Paldies Dievam, laiks bija īstais. Es sagrābu tīklu ar rokām, izbāzu cauri kājas un iekāros. Atpūties minūti, es norāpos lejā.
Šoreiz kapteinis bija atklājis problēmu, un nolaida buru. Manas rokas un kājas joprojām trīcēja, kad es stāvēju un skatījos.
„Vai tu gribi mēģināt vēlreiz?” kapteinis jautāja.
„Nē!” es teicu. „Es eju uz savu kabīni.” Uzmanīgi pārkāpis pāri gruvešiem, kas pildīja koridori, es devos uz savu mītni. Es dzirdēju, kā citi puiši vaidēja un vemstījās savās kajītēs. Dīzeļdegvielas smaka un vēmekļi lika man rīstīties, kad es sasniedzu savas durvis. Es iebruku savā kojā un pieķēros gultas apmalei. „Es esmu laimīgs, ka esmu dzīvs!” es pie sevis domāju. Guļot es domāju, cik daudzas lūgšanas un apsolījumi bija nonākuši pie Dieva tajā naktī. Es arī domāju, cik daudzi no tiem, kas lūdza, patiešām izmainīs savu dzīvi, ja mēs pārdzīvosim vētru.
Kaut kā mēs tikām tai pāri. Kad mēs atkal iepeldējām mierīgos ūdeņos, dzīve turpinājās kā parasti. Visi uzvedās tā, it kā nekas nebūtu noticis. Visas lūgšanas un apsolījumi bija aizmirsti. Tajā dienā es iemācījos, kāpēc Dievs nedisciplinē ar bailēm. Kad briesmas ir pāri, cilvēki parasti atgriežas atpakaļ pie sava vecā ceļa.
Tāpēc, ka es ierados skolā vēlāk, sarga pienākumi jau bija nozīmēti citiem. Bija citi uzdevumi – berzt klāju, mazgāt traukus, ko es ienīdu. Beigās es sacēlos un atteicos apmeklēt programmas, iet uz nodarbībām vai darīt jebkādu darbu, kas man ir nozīmēts. Es tikai sēdēju savā istabā un meditēju. Pēc laika pie manām durvīm klauvēja kapteinis.
„Vaļā,” es kliedzu.
Viņš ienesās iekšā un sāka ārdīties. „Kas tā par uzvedību, Bačelor? Tu neapmeklē stundas. Tu nepildi savus pienākumus. Tu nedari neko, kas tev ir jādara. Vai tu nezini, ka tev ir jāpilda likumi kā visiem?”
„Kāpēc?” es jautāju. „Es ienīstu šo vietu. Es neprasīju, lai mani te atved, un es nevienam nevergošu!” Viņa dusmīgie vārdi mani neiebiedēja. Man bija zelta medaļa roku laušanā un es pratu kauties. Es nekad nezaudēju cīņā.
Kad viņš redzēja, ka viņš mani neiebiedēs, viņš mainīja taktiku. „Labi, Bačelor, ja tu nestrādā, tu neēdīsi!” viņš kliedza. Viņš apgriezās uz papēža un iznesās ārā. Es domāju, ko darīt, bet sarunāju ar istabas biedriem, lai viņi nes man ēdienu, un turpināju savu nepakļaušanos.
Morāle sāka brukt starp citiem studentiem. „Kāpēc man ir jābūt sardzē? Bačelors to nedara.” „Kāpēc man ir jāberž klājs? Bačelors to nedara.” Kapteinim nebija atbildes. Beidzoties viņa iztēlei, viņš atkal nāca pie manis. „Bačelor, kas man ir jādara, lai tu labi uzvestos? Tu grauj skolas morāli. Nepakļaušanās izplešas kā mēris.”
„Es nezinu,” es paraustīju plecus. „Kāds priekšlikums?”
„Ja tu apmeklēsi stundas un sadarbosies vēl pāris nedēļas, es pastāstīšu tavam tēvam, ka tu labi uzvedies un palaidīšu tevi mājās uz Ziemassvētkiem.”
Es dziļi ieelpoju un padomāju minūti. „Vienojušies,” es piekritu.
Viņš zināja, ka, ja es tikšu nost no kuģa, es nekad neatgriezīšos. Mēs to abi zinājām, bet nepieminējām. Protams, pirmā lieta, ko es izdarīju lidmašīnā uz mājām Ziemassvētkos bija pasūtīt alu un cigarešu paku. Kamēr citi studenti skatījās ar šausmām, es viņiem teicu, „Jūs nekad mani vairs neredzēsiet,” un tā arī bija.
Tēvs bija tik priecīgs par viltus ziņojumu par manu labo uzvedību, ka es nevarēju to sabojāt, pastāstot viņam patiesību. Tā vietā es pievienojos svētkiem un mēģināju aizmirst par skolu. Bet, kad bija laiks atgriezties, es atkal devos ceļā.
