1. nodaļa: Izgājiens ar troksni

 

Es sēdēju uz gultas savas mātes dzīvoklī Ņujorkā un raudāju. Es reti raudāju, bet šoreiz kaut kas bija par daudz. Es kaujos gandrīz katru dienu kopš skolas sākuma, es vienkārši nespēju sevi savaldīt.

Ja mamma būtu klāt, varbūt mēs varētu kaut ko pārrunāt, bet tajā vakarā viņa bija aizgājusi. Kopš vecāku šķiršanās viņa strādāja uz pilnu slodzi un maz laika veltīja man un brālim. Tagad arī mans brālis Falkons dzīvoja pie tēva Floridā, jo viņam bija nepieciešams siltāks klimats viņa slimības dēļ. Tā nu es sēdēju viens, bet man izmisīgi vajadzēja kādu, kas mani mīlētu, kam rūpētu, kas ar mani notiek.

Es domāju par savu skaisto māti. Viņai bija daudz draugu – aktieri, rakstnieki, dziedātāji. Viņas talants un izskats darīja viņu par karalieni katrās viesībās. Viņa bija pilnīgi saistīta šova biznesā. Viņas īstā karjera uzplauka, kad viņa sāka rakstīt dziesmas Elvijam Preslijam. Vasaras brīvlaikos viņa mēdza mani un brāli ņemt uz savu darbu, un mums patiešām bija interesanti baudīt „zvaigžņu” uzmanību.

Tomēr kaut kas šajos interesantajos un slavenajos cilvēkos bija ļoti dīvains un satraucošs. Kad es jau biju pietiekami vecs, lai saprastu, es ievēroju, ka liela daļa no viņiem bija homoseksuāļi, lietoja alkoholu un narkotikas un bija ļoti nelaimīgi. Es nekādi nevarēju saprast, kāpēc viņi tik ļoti strādā, sasniedz slavu, un tas viss viņus padara nožēlojamus.

Kad mamma rīkoja viesības mūsu dzīvoklī, viņi neko vairāk nedarīja kā sēdēja, pļāpāja un smēķēja zālīti, kā arī smējās par saviem stulbajiem jokiem. Viņi likās kaut kur ārpus realitātes, kā spoki peldēja savā pasaulē – dīvaini un vientuļi.

Vientuļi. Kā es ienīdu šo vārdu! Sēžot uz gultas malas es pārdomāju dienas notikumus – kautiņš, direktora un skolotāju rājieni. Kas es esmu? No kurienes es esmu? Kāpēc es esmu šeit? Tie man nebija jauni jautājumi. Es bieži skatījos spogulī un domāju – ja es esmu vēl viens evolūcijas posms, kaut kāds attīstīts mērkaķis, tad kāda jēga manai dzīvei?

Es nebaidījos mirt. Kad tu mirsti, tu vienkārši pārvērties par mēslojumu - tā man tika mācīts. Es vēlējos izrīt pudeli ar miega zālēm, atgulties un nekad vairs nepamosties. Cik vienkārši!

Es noslaucīju asaras, iegāju vannas istabā, atvēru zāļu skapīti un prātoju: „Kur gan varētu būt tās miega zāles?” Mamma ņēma tās dažreiz, kad nevarēja aizmigt, bet es nebiju ievērojis, no kuras pudeles. Es pārbaudīju vienu pēc otras, bet uz nevienas nebija skaidri rakstīts. Beidzot es atradu vienu ar uzrakstu: „Lietot pirms gulētiešanas. Valium.” Es paņēmu veselu sauju tablešu un sniedzos pēc ūdens glāzes, bet mana roka apstājās pusceļā. Un ja nu tās nav miega zāles? Ja nu tās ir kādas tabletes sievietēm? Ja nu tās mani vienkārši padara slimu? Es negribēju saslimt. Man jau tā bija pietiekami daudz sāpju un bēdu. Es gribēju mirt!

Tā nu es tur stāvēju domādams, ko darīt. Lēni pastiepu roku un iebēru tabletes atpakaļ pudelē. Citu dienu pameklēšu labāku veidu, kā sevi nogalināt.

To visu atceroties, es brīnos, kā es varēju būt tik akls pret savas mātes mīlestību un rūpēm. Viņa to centās parādīt savā īpatnējā veidā. Piemēram, viņa uzrakstīja mūziklu mūsu klasei un ielika mani galvenajā lomā. Viņa pie tā ļoti piestrādāja – gan pati sagatavoja kostīmus, gan vadīja mēģinājumus. Tas viņai daudz maksāja.

Manas mammas meitas uzvārds Taršis liecināja par viņas jūdeisko izcelsmi. Vecvecāki mēdza teikt, ka mēs esam rados Saulam no Tarzas, bet es domāju, ka viņi jokoja. Kad mēs pārvācāmies uz Ņujorku, mamma atklāja, ka puse no šova biznesa ļaudīm ir ebreji. Viņa lepojās, būdama jūdiete, bet viņa nekad neinteresējās par reliģiju.

Kad es dažas nedēļas pēc kautiņa saņēmu savu liecību, tad, protams, manas atzīmes bija šausmīgas. Kā gan es to varēju rādīt mammai?

Es zināju, ka viņa kliegs, būs uztraukta un iespējams pat raudās. Atkal manas domas pievērsās pašnāvībai. Varbūt es varu nolēkt no mūsu daudzstāvu mājas jumta? Es uzkāpu uz jumta, piegāju pie tā malējā nožogojuma un skatījos lejup. Sešpadsmit stāvi. Ielas trokšņi sasniedza manas ausis, cilvēki izskatījās kā skudras, visi kaut kur steidzās. „Kur viņi visi tā skrien? Kur steidzas? ” Es zināju, ka daudzi no viņiem steidzas iegūt vairāk naudas. 

Es domāju par savu tēvu. Viņš bija ļoti bagāts – multimiljonārs. Piedzimis ar sudraba karotīti mutē. Viņa tēvs nomira, kad viņam bija tikai septiņi gadi. Būdams vecākais no četriem dēliem, viņš darīja, ko varēja, lai atbalstītu ģimeni. Viņš pārdeva avīzes uz ielām un darīja katru gadījuma darbu, kas bija pa rokai, lai pabarotu izsalkušos brāļus mājās. Otrā pasaules kara laikā viņš dienēja gaisa flotē un ievāca iespējami daudz informācijas par lidmašīnām. Viņam bija ass prāts un labas biznesa prasmes. Drīz pēc kara viņš sāka būvēt pats savu impēriju. Ātri vien viņam jau piederēja divas lidmašīnas un vairākas gaisa satiksmes kompānijas. Viņam lidošana bija tik tuvu sirdij, ka viņš pat saviem dēliem deva lidmašīnu vārdus – Falkons un Duglass.

Lidošana un arī auto sacensības kļuva par mana tēva aizraušanos. Viņš tam veltīja visu savu nedaudzo brīvo laiku. Kad viņš izšķīrās no mammas un pārcēlās uz Floridu, viņš apmetās dzīvot uz tik ekskluzīvas salas, ka tai varēja piekļūt tikai ar speciālu licenci un pasi. Kad es viņu apciemoju, es priecājos, ka viņam bija kalpone un sulainis. Vismaz tie man sastādīja kompāniju. Tēvs gan nāca brokastot kopā ar mani, bet viņš parasti turēja avīzi starp mums. Ja es kaut ko jautāju, viņš reizēm nolaida avīzi un atbildēja, bet bieži vienkārši kaut ko norūca. Es biju pārāk jauns, lai saprastu, ka viņa aizņemtajā dzīves grafikā šīs dažas rīta minūtes bija viņa vienīgais brīvais laiks. Jā, viņam bija Lear lidmašīna, Rolls-Royce, drošības sargi, jahta. Bet nešķita, ka viņš ir laimīgs. Viņa dzīve bija tik intensīva, ka viņš bieži strādāja sešpadsmit stundas dienā sešas dienas nedēļā.

Viņš gan bija izaudzis baptistu ģimenē, bet reliģija viņam neinteresēja. Kad viņa pirmā sieva un puisēns gāja bojā lidmašīnas katastrofā, viņš zaudēja pēdējās ticības druskas un kļuva par noliedzēju – neticīgo.

Vēja pūsma atgrieza manas domas tagadnē. Tur es stāvēju pie jumta malas, cerēdams, ka nākošā vēja pūsma mani varētu nopūst lejā un man nebūtu pašam jāsaņem drosme lēcienam. Tā vilcinādamies, es atcerējos, ko biju lasījis dažas dienas atpakaļ avīzē par vīru, kas nokrita no astotā stāva. Viņš zaudēja roku un salauza mugurkaulu, bet viņš nenomira. Un ja nu es nenomirstu? Ja nu es kļūstu par kropli ar mūžīgām sāpēm? Es nodrebēju.

Vēl kaut kas mani aizkavēja. Tā bija mana ļoti lielā ziņkārība. Ja es šodien nomirstu, kā es uzzināšu, kas notiks rītdien? Labāk tomēr palikt dzīvam.

Labākā lieta par pašnāvību ir tā, ka tu to vienmēr vari atlikt. Dažus gadus vēlāk es tādā veidā pārliecināju mammu, kad viņa mani pasauca un teica, ka izlēmusi izdarīt pašnāvību. Tas viņai izglāba dzīvību.

Es nokāpu no jumta un apsēdos, lai padomātu. „Tu taču dzīvo tikai vienreiz! Grāb no dzīves visu, ko vien var.” Šī ideja man patika. Es grābšu visu jautrību un aizraušanos ar visu, ko tik vien atradīšu. Kad man tā visa pietiks, tad es darīšu kaut ko lielu. Kāpēc aiziet ar kaut kādu pinkšķēšanu – kā miega zālēm vai lēkšanu no jumta? Kāpēc neaiziet ar varenu troksni?!

 

 

 

2. nodaļa: Militārā skola

Kad vien skolā es iekļuvu kādās nepatikšanās, mamma centās mani izņemt no tās skolas un sameklēt man kādu citu. Un tā deviņu gadu laikā es biju apmeklējis 14 skolas. Ja vien mani vecāki būtu apzinājušies, ka mana sliktā uzvedība bija kliedziens pēc mīlestības un uzmanības, cik gan citāda būtu bijusi dzīve!. Bet katram no viņiem izvēlētais mērķis bija tik svarīgs, ka bērnam vienkārši neatlika laika. Šķiet, ka es biju nolemts bezkontroles problēmu dzīvei. Jo vairāk skolas es apmeklēju, jo mazāk es mācījos. Es pat jutu, ka man ir vajadzīga disciplīna un dzīves kārtība.

Kādu dienu mammu apciemoja viņas draudzene Millija un stāstīja par saviem dēliem, kuri mācījās militārajā akadēmija Ņujorkā. „Es viņus rīt dodos apciemot. Vai negribat kopā ar jūsu zēniem atbraukt līdzi un apskatīt šo skolu?” viņa piedāvāja. Mēs ar brāli labprāt piekritām.

Es vēl atcerējos, kā piecu gadu vecumā biju apmeklējis Black Fox militāro akadēmiju Kalifornijā. Tajā skolā es biju jaunākais kadets. Manas atmiņas par to bija diezgan patīkamas un tāpēc es gribēju apciemot arī šo skolu Ņujorkā.

„Tā ir labākā militārā skola valstī,” Millija lielījās, „Cilvēki savus bērnus sūta uz turieni no visas pasaules.”

Pat savos labākajos sapņos es nevarēju iztēloties šādu skolu. Ziloņkaula krāsas akmeņu ēkas no visām pusēm ieskautas ar plašiem zaļiem zālājiem, kas izrotāti ar krāšņām puķu dobēm. Milzīgs futbola laukums vienā skolas galā, kā arī citi sporta laukumi. Telpās iekšā bija vislielākais peldbaseins, kādu jebkad esmu redzējis. Bet visintriģējošākā bija milzīgā vingrošanas zāle. Vienā galā uz paklājiem bija cīņu treniņi, citā galā divas komandas spēlēja jautru basketbola spēli. Tad pavērās kādas citas telpas durvis un es redzēju kā zēni cilā svarus, dauza boksa maisus, spēlē galda tenisu un nodarbojas ar visiem brīnišķīgajiem sporta veidiem, kādus tik biju dzirdējis. To visu nevarēja salīdzināt ne ar vienu skolu, kādu līdz šim biju apmeklējis. Sevišķi iespaidīgi bija redzēt kadetus perfekti soļojam parādes laukumā savos elegantajos formas tērpos.

Kaut gan es biju ļoti palaidnīgs, es nebiju dumjš. Es ļoti labi sapratu, ka tas, ko redzēju, bija disciplīnas, kārtības un paklausības rezultāts. Manī iekšā kaut kas kliedza pēc tādas dzīves kārtības.

„Mammu, es gribu iet šajā skolā!” es sacīju mājupceļā. „Man visu laiku ir problēmas, es arī neko neiemācos, bet tāda skola ir tas, kas man vajadzīgs.”

„Nezinu, Dag,” mamma sacīja. „Tā ir ļoti dārga skola, un es neesmu pārliecināta, ka tu iederēsies tik stingrā programmā. Tev visu laiku būs jāpaklausa pavēlēm. Tā ir militārā skola.” Es nevaru vainot viņu par to, ka viņa bija tik skeptiska. Līdz šim es neko labu no sevis nebiju parādījis. Kāpēc gan lai tagad kaut kas mainītos?

Sēžot vakarā pie televizora kopā ar mammu, ēdot saldējumu un smēķējot zālīti, militārās akadēmijas domas pie manis atgriezās, un es sāku vēlreiz par to runāt. „Lūdzu, mamm, pajautā tētim, ko viņš domā. Varbūt, ka šī ir mana pēdējā iespēja laboties.”

„Pajautā arī par mani,” Falkons piebilda, „varbūt mēs abi varam tur iet.”

Pēkšņi mammas seja iemirdzējās un es sapratu, ka viņai ir kāda ideja. „Es zinu, pajautāsim ar šķīvīša griešanu.” Mamma nepiederēja pie kādas reliģiskās ticības, bet viņa nodarbojās ar okultismu. Daudzi viņas draugi šova biznesā bija aizrāvušies ar astroloģiju, zīlēšanu un garu seansiem. Mamma aizgāja uz pieliekamo telpu, paņēma griežamo šķīvīti un mēs tam uzdevām visādus jautājumus. Uzlikuši savus pirkstus, mēs ar nepacietību gaidījām atbildi: „Vai Dagam iet uz militāro skolu?” Lēnām tas griezās riņķī un apstājās pie vārda „jā”. Tas viss man nelikās nemaz tik pārdabiski, es pie tā jau biju pieradis. „Vai Falkonam jāiet uz militāro skolu?” bija nākošais jautājums. Tas mazliet griezās riņķī, tad lēnām apstājās pie vārda „nē”.

Tajā pašā vakarā mamma pa telefonu runāja ar tēti, un viņš piekrita dot man vēl vienu iespēju un finansēt šo jauno pasākumu.

Tā es ievācos kopmītnēs tieši pēc jaunā gada. Es rūpīgi novietoju savus piederumus atvilktnēs un pakarināju savus kreklus un mēteļus skapī. Viņiem tas patiks, kad viņi redzēs, cik esmu kārtīgs, es noteicu pie sevis.

Man pat prātā neienāca, kā es kļūdījos. Bija vieta katrai lietai un katrai lietai bija jābūt savā vietā. Bija likumi par to, kur karināt drēbes un kādā kārtībā, un likumi par to, kur un kā jāglabā grāmatas. Bija likums arī par to, kādā formā salocīt apakšveļu un kurā atvilktnē tā jānovieto.

Jauniņie ienācēji bija pakļauti izsmieklam katrā situācijā. Mūs bieži zālē apstādināja kāds, kurš bija strīpainā apģērbā. Mums prasīja stāvēt miera stājā un ar nopietnām sejām atkārtot frāzi: „Jauniņais ir sabiedrības padibenes, ser.” Ja tu to nepateici perfekti, tev tas bija jāatkārto. Par laimi tas bieži neatkārtojās.

Mūsu diena sākās agri – 6.00 no rīta. 6.30 bija jābūt parādes laukumā, līdz tam visam jābūt kārtībā. Ziemā pēc dušas ar slapjiem matiem skrienot uz parādi, mati sasala. Ja tu kavēji vienu sekundi, tu biji nokavējis un tam bija attiecīgas sekas.

Tad mēs steidzāmies tīrīt savas istabas. Ja pārbaudē tika konstatēta kāda nepilnība, tad viss tika sajaukts un bija jāsāk no jauna. Bet tas nevarēja būt par aizbildinājumu nākošās darbības kavēšanai. Mēs soļojām uz maltītēm un atpakaļ.

Viņi nekad nevilcinājās pielietot miesas sodus. Es labi atceros pirmo reizi, kad man pavēlēja pārliekties pār solu. Oficieris paņēma savu armijas siksnu ar metāla sprādzi un tā uzdeva pa manu sēžamvietu, ka sols pārlūza divos gabalos un es tam aizlidoju līdzi. Es sāpēs iekliedzos, bet visa klase eksplodēja smieklos. Man bija tikai vienpadsmit gadi, bet skolotājs sacīja: „Tu esi vīrietis, vai ne?” Un tā es drīz iemācījos neraudāt, nezvanīt uz mājām un nesūdzēties ne par ko, jo citādi mani vienkārši izsmietu ārā no šīs skolas.

Ne jau vienmēr sita ar siksnu. Citreiz aiz matiem vilka apkārt klasei. Kaut gan visi šie zēni bija no bagātām ģimenēm oficieri neauklējās ne ar vienu.

Viņi prasīja, lai es svētdienās apmeklētu baznīcu.

„Es nevaru,” es viņiem sacīju, „ja es apmeklētu jūdu dievkalpojumus, mans tētis būtu traks no dusmām, bet ja es apmeklētu protestantu dievkalpojumus, mana mamma tam būtu pretī.” Viņiem tas nepatika, bet tur viņi nekā nevarēja darīt. Es staigāju gan uz vieniem gan otriem dievkalpojumiem. Vienu svētdienu es apmeklēju katoļu baznīcu, bet man nepatika, ka priesteris, vadot dievkalpojumu, smēķēja cigaretes, un tā es tur vairs negāju.

Iespaids, kāds man bija par Dievu, nebija visai skaists. Katoļu un protestantu dievkalpojumos viņu mācības būtība bija: „Ja tu esi labs, tad nonāksi debesīs, ja slikts, tad pielūko! Dievam ir moku kambaris, ko sauc par elli, un tur tad tu degsi un nežēlīgi mocīsies visu mūžību.” Man nelikās visai godīgi no Dieva puses, ka Viņš tā bezgalīgi ilgi mocītu savus radījumus par grēkiem, ko viņi sastrādājuši īsā dzīves laikā. Arī tas likās bezjēdzīgi, ka Viņš bez tiesas iemestu cilvēku ellē. Es domāju, ka Dievs ir nežēlīgs un nesapratu, kā jebkurš var Viņu mīlēt. Vēlāk dzīvē es ar atvieglojumu uzzināju, ka šis elles attēls neatbilst Bībeles patiesībai.

Tajā vasarā Falkons un es devāmies uz nometni Karību salās. Tur mēs nodarbojāmies ar dažādiem ūdens sportiem – niršanu, ūdens slēpošanu un citām jautrām lietām. Man iekoda indīgs zirneklis un infekcijas dēļ es gandrīz zaudēju kāju. Tad es mēģināju nozagt buru laivu un aizbraukt uz kādu vientuļu salu. Bet visādā citādā ziņā tā bija normāla vasara. Kaut gan es tik ļoti izbaudīju brīvību, es tomēr biju gatavs uz vēl vienu gadu atgriezties militārajā akadēmijā.

Otrais gads ļoti maz līdzinājās pirmajam. Es tiku paaugstināts par seržantu. Katrai kompānijai bija tikai viens seržants un man griezās galva no lepnuma, kad es skatījos uz sava formas tērpa jaunajām strīpām. Tagad es devu pavēles jaunajiem kadetiem. Es drukāju liecības, izsniedzu dokumentus un darīju vēl visādus nepieciešamus darbus. Tas ļoti patika manam brīvajam garam. Tagad man bija likumīgs attaisnojums kavēties un es varēju iet, kur gribēju. Galvenais, ka es jutos labi un arī savu darbu es darīju labi.

Kā ambiciozu vecāku dēlam man bija dabīga tieksme sacensties. Mūsu istaba vairākas reizes uzvarēja kārtības konkursos. Es arī ieguvu medaļas sportā – cīņas mākslā, futbolā, peldēšanā, niršanā. Arī manas atzīmes strauji kāpa uz augšu. Pirmo reizi dzīvē es biju labs skolnieks. Tas gads vienmēr ir palicis manā atmiņā kā viens no laimīgākajiem manā skolas laikā. Esmu pārliecināts, ka es būtu palicis par galīgu lamzaku, ja nebūtu šīs militārās skolas dresūra.

Bet tā kā mūsu skolā bija tikai zēni, mēs diezgan daudz domājām par meitenēm. Pat astoņu un deviņu gadu vecie daudz runāja par viņām. Esmu pārliecināts, viņi vēl īsti neinteresējās par meitenēm, bet izlikās, jo tas bija stilīgi. Beidzot es nolēmu, ka meitenes man ir vissvarīgākās, un tajā skolā nebija nevienas. Un tāpēc es izvēlējos vairs neapmeklēt šo skolu. Nākošajā gadā es iešu tur, kur ir meitenes.

 

 

 

3. nodaļa: Dezertieris

Pēc jaukās vasaras ar niršanu, ūdensslēpošanu un meiteņu tvarstīšanu es atgriezos Ņujorkā. Mamma bija atradusi kādu privātskolu Bentleju, kuru apmeklēja vairumā jūdu bērnu. Meitenes ar sajūsmu uzņēma jebkuru no militārās skolas, un te es biju topā – fiziski spēcīgs, sportisks un pašpārliecināts. Zēni mani respektēja tāpēc, ka es pratu kauties. Bet šī mana jaukā pieņemšana izrādījās man par sliktu. Es tik izmisīgi tiecos pēc mīlestības un pieņemšanas, ka es nekavējoties iekritu sliktos ieradumos. Pirmkārt, es katru dienu zagu cigareti no mammas, lai es varētu vairāk izrādīties citu priekšā. Es pat ņēmu divas dienā, vienu ceļā uz skolu, otru mājupceļā. Un drīz jau es zagu naudu, lai pats varētu pirkt cigaretes.

Es biju gatavs darīt visu, ko draugi no manis sagaidīja. Reiz Maiami es pat nolēcu no tilta. Jo trakāk es uzvedos, jo vairāk ievērības es guvu. Manas atzīmes, protams, strauji kritās, līdz es biju pilnīgi ārpus kontroles un arī ļoti nelaimīgs.

Kādu dienu pēc skolas bariņš no mums pie autobusa pieturas smēķēja un sarunājās. Divas no meitenēm bija ļoti pievilcīgas, un es gribēju viņu priekšā izcelties. Un tā es sacīju: „Man šķiet, ka šī skola ir galīgā bedre. Te vispār nav nekā interesanta. Es domāju bēgt prom.”

Mazā, jaukā blondīnīte Lū izdvesa: „Ak, nē, Dag! Tu to nevari darīt! Kur tu iesi?”

Otra, izskatīgā krēmīgā brunete, jautāja: „Kā tu nopelnīsi naudu?”

„A, ko jūs! Viņš nekur neies, viņš tikai plātās,” Rods teica izaicinoši. Īstenībā viņš vienmēr mani apskauda par to uzmanību, ko es saņēmu. Pirms es to apzinājos, es jau biju sevi iegrūdis stūrī. Un vienīgā izeja no tā bija darīt, kā teicis, vai arī tikt izsmietam. Un tas, protams, nebija ciešami.

Tajā naktī gulēju un domāju, ko darīt. Zināju, kur mamma liek naudu, paņēmu 300 dolārus un ar autobusu devos ziemeļu virzienā. Aizgāju uz kalniem netālu no militārās akadēmijas un pavadīju tur dažas dienas. No savas apmešanās vietas redzēju akadēmijas ēkas, un kā man gribējās tur atgriezties! Katru dienu es kļuvu arvien vientuļāks līdz padevos un devos atpakaļ uz mājām. Vismaz tagad par mani neviens nevarēja smieties. Tagad, to atceroties, es brīnos, kā es varēju tādā veidā apbēdināt savus vecākus, bet, tā kā man šķita, ka neviens par mani nerūpējas, tad man arī bija vienalga.

Mana pirmā bēgšanas pieredze pastiprināja domu par īstu piedzīvojumu. Tā es sāku kalt jaunus plānus. Ar pāris draugiem mēs dosimies uz Meksiku, kur mēs varēsim darīt, ko vien gribam, un naudu pelnīsim ar smēķējamās zālītes audzināšanu. Viens draugs man īpaši patika. Dāvids Meclens no Indijas bija jautra rakstura, viņam bija pievilcīgs izskats un tik apburošs smaids, ka meitenes pie viņa lipa kā bites pie medus. Viņam arī es patiku manas trakulības un uzdrošināšanās dēļ. Mēs labi saderējām kopā. Mums vēl vajadzēja trešo personu, kas mums palīdzētu. Bet kurš gan? Mēs uzaicinājām Viktoru. Viņš bija sajūsmā par bēgšanas ideju.

„Tikai paņemiet savas pases,” es ieteicu, „lai mums nebūtu problēmas ar Meksikas valdību.”

„Kur mēs dabūsim sēklas, lai audzētu zālīti?” Viktors gribēja zināt.

„Nav problēmu,” es biju pārliecināts. „Man ir draugs, kurš man pārdos pietiekami daudz, lai uzsāktu veselu saimniecību. Vienīgā problēma tās dabūt iekšā valstī, lai mūs nenoķertu.” Mēs apspriedām dažādas idejas, bet beidzot vienojāmies par vienu. Mēs izgriezām caurumus Bībeles lapaspusēs un ievietojām tur sēklas. No sākuma tas šķita nesvēti, bet, tā kā maniem draugiem nebija iebildumu, es ātri apklusināju savu sirdsapziņu.

Mēs visu izplānojām ļoti rūpīgi un beidzot pienāca ceļā došanās diena. „Satiekamies dzelzceļa stacijā,” es teicu. „Apģērbieties tīri un kārtīgi. Viņi uzreiz mūs ievēros, ja mēs izskatīsimies kā bēgļi.”

Bet Viktors neklausījās. Kad mēs satikāmies, viņš bija uzvilcis vecu armijas mēteli, netīru mehāniķa cepuri un plankumainus zilus džinsus. Savas mantas viņš bija sasējis sainī uz muguras. Viņam tikpat labi varēja būt piekārts uzraksts: „Esmu bēglis.”

Mēs nopirkām biļetes un gaidījām vilcienu. Kamēr gaidījām, trīs policisti mums tuvojās. Es aizturēju elpu, bet viņi aizgāja garām man un Dāvidam un ielenca Viktoru. Viņi sāka viņam uzstādīt jautājumus. Mēs ar Dāvidu izlikāmies, ka viņu nepazīstam un kopā ar citiem pasažieriem iekāpām vilcienā. Atradām vietu un apsēdāmies.

„Lūk, ko nozīmē pareizi apģērbties! Viņi pat nepaskatījās uz mums,” Dāvids sajūsmināti priecājās. Pāris stundas mēs braucām un pļāpājām klusinātā balsī. Bet mūsu brīvība bija īsa. Pensilvānijas pilsētā vagonā iekāpa divi policisti un lēnām tuvojās mums. „Viņi meklē mūs,” es čukstēju Dāvidam. „Iesim ārā pa otrām durvīm.” Bet tur jau bija citi policisti, kas mūs sagaidīja. Viktors bija visu izstāstījis. Mēs jau drīz bijām vienā apcietinājuma telpā ar desmitgadīgu zēnu, kas ar beisbola nūju bija nogalinājis vecu sievieti, lai atņemtu naudu. Paskatoties vien uz viņu, man jau drebuļi skrēja pār kauliem. Cilvēks pusaudžu zālē izturējās pret mums ļoti laipni, bet baidos, ka es toreiz nenovērtēju viņa pūles. Būdams kristietis, viņš centās mums stāstīt par Dievu un Viņa mīlestību. Bet es no jūdu draugiem biju tik pilns ar aizspriedumiem pret kristietību, ka es negribēju dzirdēt, ko viņš saka.

Mēs bijām šajā pusaudžu apcietinājuma zālē divas dienas, kad durvis tika atslēgtas. Tur stāvēja divi labi ģērbušies detektīvi. „Savāciet savas mantas, puikas. Jūs lidosiet mājās. Jūsu mammas un daži oficieri jūs sagaidīs lidostā Ņujorkā. Tā kā necenšaties taisīt vēl kādus muļķīgus trikus.”

Lai kā, tomēr šajā situācijā es ar atvieglojumu uzelpoju. Man visai negribējās satikt mammu kopā ar detektīviem, bet gan jau kaut kā to pārdzīvošu.

Kad mēs iekāpām lidmašīnā, viņi mums atdeva naudu un citas personīgās lietas. Vouh! Tas bija tieši tas, kas mums vajadzīgs!

Ņujorkas lidostā apkalpotāji piestūma ratiņus ar kāpnēm pie lidmašīnas, atslēdza durvis un atvēra tās, un mēs varējām redzēt sagaidītājus. Mēs abi izgājām kopā ar visiem pārējiem pasažieriem, bet tā vietā, lai dotos uz lidostu, mēs pārlēcām dažām barikādēm un skrējām prom.

Mēs cerējām dzirdēt policijas svilpi un kaut ko, kas mūs aizkavētu, bet šķiet, ka neviens mūs pat neievēroja. Mēs nobalsojām taksometru un aizbraucām dažas jūdzes ziemeļu virzienā. Mēs ar satraukumu skatījāmies uz taksometra skaitītāju un palūdzām, lai mūs izlaiž pie dzelzceļa stacijas. Ar vilcienu būs lētāk. Mēs nolēmām doties uz Haverstravu, noīrēt tur telti un doties kalnos.

Haverstravā mēs nopirkām telti un vienu guļammaisu. Ātri satumsa, un, kad mēs gājām cauri kapsētai, es jutu, kā mana sirds dauzījās ausīs, kakls tirpa un mati cēlās stāvus.

Es biju audzināts ar dažādām pretrunām. No vienas puses man tika mācīts, ka nav Dieva, ka viss ir tikai bioloģiskā attīstība, un pēc nāves nav dzīves. Bet no otras puses tie paši cilvēki man stāstīja par mistisko garu pasauli. Dažreiz mūsu mājās bija garu izsaukšanas seansi. Tas viss kopā vēl ar daudzajām šausmu filmām, ko biju redzējis, nedeva šajā brīdi labu sajūtu. Es biju pārliecināts, ka mēs nevaram izdzīvot naktī ejot cauri kapsētai, īpaši vēl pilnmēness naktī. Es sagaidīju, ka kuru katru brīdi kāds spoks vai vampīrs izlēks no zemes un ieraus mūs iekšā. 

Es nebiju lasījis Salamana Mācītāja 9.nod. 5.pantu Bībelē, kas saka, „Dzīvie zina, ka viņiem jāmirst, bet nomirušie nezina neko” vai arī 10.pantu, kas saka, ka kapā nav nekādas zināšanas. Es arī nezināju, ka Jēzus ir sacījis, ka nomirušie guļ līdz augšāmcelšanai pasaules noslēgumā. Es izdvesu atvieglojuma nopūtu, kad mēs jau bijām drošā attālumā no kapakmeņiem.

Kad mēness pacēlās augstāk, mēs atradām taku, kas veda uz kalniem. Jo augstāk mēs kāpām, jo sniegs bija dziļāks, bet būdami pilsētas zēni, mēs neapzinājāmies, ka virsotnē būs pavisam dziļš sniegs un auksts. Mēs nonācām kādā nelielā laukumā pie kokiem, un es tur nometu telti. „Šī izskatās piemērota vieta,” es teicu.

„Jā,” Dāvids piekrita. „Te mūs neviens neatradīs, un es esmu pārguris un nosalis.”

Mēs uzcēlām telti. Mēness, kas spīdēja uz baltā sniega, deva mums pietiekami daudz gaismas. Kad pajumte bija virs mūsu galvām, tad domas pievērsās tukšajiem vēderiem. Kaut gan mūsu pirksti bija stīvi no aukstuma, mums tomēr izdevās atvērt konservu bundžu ar pupām un sasildīt to uz lodlampas.

„Es atstāšu lodlampu degam. Varbūt tā mazliet sasildīs telti.” Dāvids sacīja, pabeidzis ēst. Mēs abi ar pūlēm ielīdām savā vienīgajā guļammaisā un aizvilkām to iespējami cieši. Pamazām mēs sasilām un kaut gan gulēšana nebija ērta, savā pārgurumā mēs drīz iemigām.

Mēs bijām apgūlušies diezgan agri, bet pēc pāris stundām pamodāmies ūdens peļķē. Liesmas siltums kopā ar mūsu ķermeņu siltumu bija atkausējis sniegu zem telts, un mēs bijām izmirkuši līdz ādai. Mēs sastinguši izlīdām no guļammaisa un blenzām viens uz otru. Mūsu zobi klabēja un mitrās drēbes sasala uz mūsu ķermeņiem.

„Es nezinu, kā tu, bet es dodos prom no šejienes,” es sacīju Dāvidam.

„Es ar tevi,” viņš atbildēja. „Bet ko mēs darīsim ar telti un guļammaisu?”

„Atstāsim tos šeit,” es teicu. „Tie ir slapji un smagi, un es esmu pārāk nosalis. Ejam!”

Mēs klumburojām pa kalnu taku, uz kuras bija svaigi snidzis sniegs. Es nevaru atcerēties, ka es jebkad būtu bijis tik nosalis un nožēlojams. Beidzot mēs sasniedzām pilsētu un vienīgā vieta, kas vēl bija atvērta, bija neliels bārs un restorāns. Mēs ar cerību pilnu skatu lūkojāmies uz siltajiem, gaišajiem logiem.

„Ejam iekšā sasildīties,” es teicu. Mēs iegājām un stāvējām, skatīdamies apkārt. Mēs redzējām spēļu galdu telpas vienā galā un pāris apmeklētājus sēžam uz bāra krēsliem un ēdam hamburgerus un frī. Viņi skatījās uz mums. Esmu pārliecināts, ka mēs izskatījāmies līdzīgi sprāgušam kaķim, bet mēs bijām pārāk nosaluši un izsalkuši, lai par to uztrauktos. Mēs uzrāpāmies uz krēsliem un pasūtījām ēdienu. Man bija mazāk kā desmit dolāri kabatā, bet tas bija pietiekami ēdienam un vēl mazliet palika pāri. Es pasūtīju hamburgeru un dubultporciju frī. Es noriju hamburgeru, gandrīz nesakošļājot to. Drīz es pārtraucu drebināties un vēl labāk jutos, aizdedzis pāris cigaretes. Mēs sākām klusi savā starpā sarunāties.

„Šī ir jauka un silta vieta,” es sacīju Dāvidam. „Paliksim šeit. Es negribu iet ārā atkal tajā aukstumā.”

„Bet kā?” viņš jautāja. „Viņi drīz slēgs ciet un mums būs jāiet.”

„Uzspēlēsim totalizatoru,” es ierosināju. „Vai tev vēl ir palikusi nauda?”

„Mazliet,” viņš sacīja.

„Labi, spēlēsim, kamēr mums būs nauda. Tad kaut ko izdomāsim.” es teicu.

Mēs spēlējām totalizatoru un smēķējām cigaretes līdz slēgšanas laikam. Bet tad arī mūsu drēbes bija izžuvušas un pasaule jau izskatījās gaišāka. Īpašnieks pienāca pie mums. „Laiks slēgt, jaunie cilvēki. Jums jāiet prom,” viņš sacīja gandrīz kā atvainodamies. Mēs bezcerīgi skatījāmies viens uz otru.

„Mēs nevaram,” Dāvids murmināja. „Mums nav, kur iet.”

„Jā, mēs meklējam darbu,” es meloju. „Mūs atbrīvoja no darba Ņujorkā, un mums nav naudas viesnīcai.”

Izskatījās, ka īpašnieks nezina, ko sacīt. Pēc garas pauzes viņš teica: „Pagaidiet minūti.” Viņš aizgāja uz virtuvi, kur viņa sieva steidzās novākt lietas. Drīz viņš atgriezās.

„Vai gribat palikt pie mums uz dažām dienām? Mēs varam jums palīdzēt iekārtoties un dot arī nedaudz darba. Varbūt pa to laiku jūs varēsiet kaut ko atrast.” Mēs ar pateicību pieņēmām viņa piedāvājumu priecīgi par izredzēm uz siltām, sausām gultām un ēdienu.

Bet mūsu jaunā mājvieta ilga tikai dažas dienas. Viņi atklāja patiesību un paziņoja par mums kā bēgļiem. Policija mūs savāca un aizveda uz staciju, un nebija vērts censties viņus apmuļķot. Viņiem ar tādiem tipiem bija darīšana katru dienu. Viņi ātri vien noskaidroja, kas mēs esam, un paziņoja mūsu vecākiem. Dāvida mamma savāca viņu nākošajā dienā, un policists eskortēja mani atpakaļ uz Ņujorkas lidostu, kur mana mamma jau gaidīja.

„Paldies, oficier,” viņa sacīja. Es varēju redzēt, ka viņa tiešām bija sāpināta un dusmīga. „Kā tu man to varēji nodarīt, Dag?” viņa raudāja. „Es esmu darījusi visu, ko vien saprotu, tavā labā. Es to nevaru ilgāk izturēt. Tu tagad iesi dzīvot pie sava tēva! Es jau esmu tev nopirkusi biļeti. Tava lidmašīna atiet pēc stundas.”

Saspringts klusums valdīja starp mums, kad mēs gaidījām uz manu lidmašīnu. Man viņas bija žēl. Viņai bija saulesbrilles, bet es varēju redzēt, ka viņas acis bija sarkanas un pietūkušas. Mēs stīvi atvadījāmies viens no otra, un es iekāpu lidmašīnā. Iekritis savā krēslā un blenzdams ārā pa logu, es degu dusmās pret sevi un visu pasauli. Viena lieta, ko es neparko negribēju, bija – dzīvot pie sava tēva. Viņš bija pārāk stingrs.

Es ierados īgns un nomākts, un drīz jau jutos kā svešinieks sava tēva mājā. Es biju greizsirdīgs uz savu pamāti Betī un viņas dēlu. Viņa patiešām ļoti centās būt jauka pret mani, bet es viņai nedevu tādu iespēju. Es jutos tik nemīlēts un negribēts, ka es arī citiem dzīvi padarīju neciešamu. Betī beidzot iesniedza ultimātu manam tētim: „Vai nu viņš iet, vai es.” Neviens par to nelikās pārsteigts.

Tētis mani pārcēla uz viesnīcu, kas viņam piederēja, un katru dienu sūtīja mašīnu pēc manis. Pēc jaunajiem noteikumiem man bija pusdiena jāstrādā lidostā un pusdiena jāmācās skolā. Es jutos kā vergs savā dzīvē, un es to ienīdu.

Tētim sāka reizi nedēļā pienākt zvani no skolas direktora par to, ka esmu izsitis logu, nemācos un uzvedos neciešami. Tad tētis mani savāca, aizveda pusdienās un runāja. Man patika, kad viņš ar mani runāja. Es jutu, ka viņš par mani rūpējas, bet viņam bija grūti vārdos izteikt savas jūtas.

Bet vienu lietu viņš izteica skaidri. Viņš man sacīja, ka, ja es nepārtraukšu un nemainīšos, tad mana nākošā piestātne būs korekcijas skola, un es zināju, ka viņš arī tā domā. Es kādu laiku centos sadarboties, bet tad es to vairs nevarēju izturēt. Es atkal aizbēgu.

Bet diena vēl nebija beigusies, kad es jau nonācu nepatikšanās. Kopā ar draugu Džo mēs nolēmām izpeldēties okeānā. Nevienam no mums nebija peldkostīmi, un tā kā jau bija satumsis, mēs iegājām ūdenī pliki. Apmērām pēc pusstundas mēs paķērām savas drēbes un skrējām uz pludmales mājiņu saģērbties.

Durvis čīkstēja, kad mēs tās atgrūdām vaļā un atkal aizvērām ciet. Mēs steidzīgi meklējām kaut ko, ar ko noslaucīties. Mums bija jāsaģērbjas, pirms kāds ienāk skatīties, kas sacēlis tādu troksni. Mēs vēl neko nebijām atraduši, kad durvis atsprāga vaļā un ienāca divi policisti.

Mans kauns atzīties, ka tiku arestēts par nepiedienīgu izskatu, būdams kails. Es varēju nomirt no apkaunojuma, bet centos uzvesties bravurīgi. Viņi aizveda mūs uz policijas iecirkni un izprašņāja, mēģinādami noskaidrot, kas mēs esam. Bet es rūpīgi slēpu savu īsto identitāti. Es zināju, ka viņi mani aizvedīs pie tēva, un tas bija pēdējais, ko es vēlētos. Tā es teicu, ka mans vārds ir Ādams Fišers un ka esmu no Ņujorkas. Tā viņi mani turēja apcietinājumā kādu nedēļu.

Es sāku apdomāt, vai neesmu kļūdījies. Baltie zēni šajā cietumā bija mazākumā, bet melnie un kubieši bija diezgan nejauki pret mums. Bet es turējos pretī. Katru dienu mani izprašņāja, kamēr beidzot es netīšām pateicu skolas, kuru apmeklēju, īsto nosaukumu. Dažu stundu laikā viņi bija visu noskaidrojuši un izsauca manu tēvu.

Es, smagi pūzdams, kāpu viņa jaunajā Linkolnā. Viņš nesacīja ne vārda, kad mēs kopā braucām, bet es sapratu, ka viņš nezina, ko ar mani iesākt.

Mamma, kas bija vienmēr gatava izmēģināt kaut ko jaunu, apsprieda manu situāciju ar tēti. „Viņam vajag skolu, kur viņš var sevi izteikt,” viņa iebilda. „Es esmu atradusi skolu, kas saucās Pinehindža. Tā ir eksperimentāla brīvā skola Mainē. Viņu filozofija ir, ka bērni iemācīsies lietas, kas viņiem ir svarīgas. Tu zini, ka Dags nekad nemācīsies to, kas viņam neinteresē. Šī skola ir domāta tieši viņam.”

Kaut gan tētis deva priekšroku skolai ar stingru disciplīnu, viņš tomēr padevās. Galu galā viņa idejas jau tik un tā nedarbojās.

 

 

4. nodaļa: Beidzot brīvs!

Mamma bija sajūsmā par Pinehindžu. „Tev tā patiks, Dag! Tu vari izvēlēties mācību priekšmetus, kādus vēlies, un tur nav obligāto priekšmetu. Tu vari mācīties kad un ko tu vēlies. Tā tiek saukta „brīvā skola”.”

Tas izklausījās lieliski. Īstenībā tā bija vēl brīvāka nekā mēs iedomājāmies. Skolotāji bija hipiji, un bija tikai trīs likumi skolā, kurus visi ignorēja: „Nē - narkotikām, nē -seksam un nē - kautiņiem.”

Kopmītnes bija kopīgas puišiem un meitenēm, un arī istabas tiem, kas vēlējās. Bija apmēram četrdesmit studentu vecumā no astoņiem līdz astoņpadsmit gadiem.

Varēja necelties, ja nevēlējās, varēja neiet uz stundām, ja nevēlējās, un varēja neiet uz ēdnīcu, ja nevēlējās.

Mums teica, ka mēs varam mācīties, ko mēs vēlamies, un mēs tā darījām. Mēs mācījāmies kā ostīt līmi un kā pagatavot alu un LSD. Klasē mēs smēķējām cigaretes, ja mēs gribējām, arī tabaku vai „zālīti”. Tur es satiku puisi no Bruklinas, vārdā Džejs, kas mani iepazīstināja ar dažiem zādzības ar ielaušanos smalkumiem.

Džejam un man bija dažas kopīgas lietas. Viņa māte bija ebrejiete, tāpat kā manējā. Viņa tēvam bija bijušas saites ar mafiju, bet viņš tika nogalināts. Lai gan Džejam bija jau piecpadsmit gadi un brīnišķīgs prāts, vienīgais rakstītais vārds, ko viņš atpazina, bija STOP un stop zīmes. Citu neko viņš neprata izlasīt. Viņam bija briesmīgs Bruklinas akcents, ko pat dažiem ņujorkiešiem bija grūti saprast, un es domāju, ka viņš bija mežonīgāks, trakāks un pašnāvnieciskāks nekā es. Ziemas vakaros viņš mani aizveda uz tukšām vasarnīcām Mainā un rādīja man, kā ielauzties un kur noslēpt laupījumu.

Tā kā mums nebija jāiet uz stundām, ja mēs nevēlējāmies, es apmeklēju ļoti maz mācību priekšmetu. Es tikai izniekoju savu laiku ar draugiem un dzinos pakaļ meitenēm. Bet es piedalījos sporta programmā, īpaši kalnu slēpošanā. Vairumam no mums bija sezonas pieeja Abrama kalnam, un skola transportēja mūs uz slēpošanas bāzi trīs reizes nedēļā. Es biju labs slēpotājs tajā gadā. Mans draugs Džejs un es smēķējām „zālīti”, sēžot pacēlājā un dodoties kalnup, un tad darījām trakas, pārgalvīgas lietas, traucoties lejā pa nogāzi. Mēs neuztraucāmies par iespēju savainoties vai tikt nogalinātiem. Es izaicināju viņu nolēkt no augstas vietas, un viņš to darīja! Viņš atrada augstāko vietu un izaicināja mani nolēkt. Bieži mēs izgājām no kontroles un sasitāmies, bet kaut kā mēs nekad nesalauzām nevienu kaulu un nopietni nesavainojāmies.

Kādu dienu es redzēju paziņojumu uz skolas ziņojumu dēļa:

SILVA PRĀTA KONTROLE

Iemācies, kā tu vari

vinnēt loterijās, dziedināt cilvēkus,

likt lietām notikt

un kontrolēt savu dzīvi.

 

Nu tas izklausījās kā priekšmets, ko ir vērts apmeklēt! Es nolēmu iet.

Priekšmets ilga apmēram divas nedēļas. Skolotājs iepazīstināja ar jaunu koncepciju, un mēs to pārrunājām un uzdevām jautājumus. Tad mēs sadalījāmies mazās grupās un praktizējām. „Zemapziņa ir daudz spēcīgāka nekā apziņa,” mūsu skolotāja paskaidroja. Ar pašhipnozes palīdzību mēs tikām mācīti iesniegties mūsu prāta dziļākajos līmeņos. Tas tika pasniegts kā darbs ar Dievu – kaut kas ko Dievs atbalstīja – kaut gan īstenībā tas bija pretējais. „Jēzus,” mūsu skolotāja paskaidroja, „bija atklājis, kā izmantot prāta spēkus, un tā Viņš dziedināja cilvēkus. Dievs ir tevī. Tu esi Dievs.” Nepārzinot Bībeli, mēs neapzinājāmies, ka mēs sadarbojamies ar sātanu. Mēs nekad nebijām dzirdējuši, ka burvestība bija aizliegta Svētajos Rakstos un ka sātans pārvēršas par gaismas eņģeli. Es nekad nebiju dzirdējis par Efeziešiem 6:12, tā mēs vienkārši ticējām tam, ko mūsu skolotāji mums stāstīja. Pārdabisks spēks apmeklēja mūsu eksperimentus, un mēs to jutām.

Daži studenti lielījās ar savu jauniegūto spēku. Mūsu grupa kādu dienu stāvēja koridorā un sajūsmināti diskutēja par „eksperimentiem”, ko mēs bijām veikuši.

„Es tam neticu!” Laura nicinoši teica. „Jūs domājat, ka kaut kas notiek, bet tas viss īstenībā ir jūsu galvā.” Laura nebija apmeklējusi šīs stundas.

„Bet kaut kas notiek,” es pārliecinoši apgalvoju. „Šajā lietā ir spēks, un es varu to pierādīt.”

„Ak, jā!? Kā tu taisies to darīt?” Laura jautāja.

„Es kādu izdziedināšu,” es teicu. „Nē, es diagnosticēšu un izdziedināšu viņu. Tu tikai pasaki man, kuru izdziedināt, un es to izdarīšu!” Es izaicināju.

„Tu esi gatavs!” viņa teica, skatoties man tieši acīs. „Nosauc laiku un vietu. Es tur būšu.”

Mēs nolēmām satikties atpūtas telpā septiņos pēc vakariņām. Es izkārtoju pāri krēslu klusā stūrī, kamēr es gaidīju.

„Apsēdies,” es aicināju, kad viņa ieradās. Mēs apsēdāmies ar sejām viens otram pretī. „Ko tu vēlies, lai es daru?” es jautāju.

„Es gribu, lai tu diagnosticē kādu, kas ir slims – pastāsti man, kas ar viņu nav kārtībā.”

„Tev ir jāiedod man viņa vārds un adrese,” es teicu un viņa izdarīja. Tikai dažās minūtēs es sasniedzu pašhipnozes stāvokli, kas tiek saukts par alfa smadzeņu līmeni. Sievietes attēls pavīdēja manā prāta ekrānā, un es sāku aprakstīt viņu. „Es redzu sievieti, apmēram četrdesmit piecus gadus vecu. Viņa ir brunete, kas nēsā brilles. Viņa ir vidējās miesas būves.”

„Ak, nē! Es tam nevaru noticēt. Tā ir mana māte!” Laura iepliķēja savu pieri.

Tad es sāku ceļojumu pa viņas mātes ķermeni, lai atklātu problēmas vietu. Kad es nonācu pie viņas reproduktīvajiem orgāniem, es varēju redzēt kaut ko nelāgu. „Tava māte ir neauglīga,” es atbildēju. „Viņai nevar būt bērni.”

Laurai žoklis atkārās. „Kā tu to zināji? Kā tu to varēji pateikt? Es nekad neesmu nevienam teikusi, bet es esmu adoptēta, jo manai mātei nevar būt bērnu! Vai tu vari viņai palīdzēt?”

„Es mēģināšu,” es teicu. Es iegāju dziļāk savā zemapziņā. Mēs tikām brīdināti neiet pārāk dziļi, lai mēs nezaudētu kontroli. Es nevaru atcerēties, kā es to izdarīju, bet es veicu kādu psihisku operāciju. Es nekad neuzzināju rezultātus. Ja es tad zinātu, ko es zinu tagad, es būtu pārbijies.

Evans Ovens – visneparastākā personība – un es kļuvām labi draugi. Viņam bija tikai trīspadsmit, bet viņa intelekta koeficients bija 165. Viņa vecāki viņu atsūtīja uz Pinehindžu cerībā, ka atradīs kaut ko, kas izaicinās viņa ģenialitāti, bet viņam bija maza interese par jebko. Viņam patika dzert un smēķēt „zālīti” kopā ar mums. Daži spoži jaunieši, ko es pazinu, bija garlaicīgi, bet ne Evans. Viņš bija asprātīgs, tas lika mums smieties. Viņš pat izskatījās komisks. Viņa mati, kurus viņš valkāja afro stilā, stāvēja apmēram pēdu gaisā un veicināja viņa smieklīgo izskatu. Viņa galva izskatījās kā liela pieneņu pūku bumba. Kad viņš no rīta piecēlās, viņš patiešām izskatījās dīvaini, jo viņa mati bija saplakuši tajā pusē, uz kuras viņš gulēja.

„Dodamies uz pilsētu un nopērkam pāris sešu paku alus iepakojumu,” Evans kādu dienu piedāvāja. „Šeit ir pārāk kluss.”

„Izklausās labi,” es teicu. Man bija autovadītāja apliecība no Floridas, uz kuras es biju izmainījis savu dzimšanas gadu no 1957. uz 1952., kas darīja mani „likumīgi” pietiekoši vecu, lai pirktu alkohola izstrādājumus.

Nosvērtā, mazā Vaterfordas pilsēta Mainā ar tās respektablajiem, uz baznīcu ejošajiem cilvēkiem ar pretīgumu skatījās uz Pinehindžas studentiem un ar labu iemeslu. Studenti ne tikai izskatījās kā kaut kas no slikta sapņa ar savu veco apģērbu un gariem taukainiem matiem, tie arī sāpināja vietējos ar piedauzību un sliktu valodu un tika apvainoti par komunisma mācīšanu un narkotiku pārdošanu viņu bērniem.

Kad mēs iepirkāmies veikalā, es ievēroju vīru, kas nikni raudzījās uz mums. Viņš bija ģērbts kamoflāža apģērbā un mednieka cepurē. Es mēģināju nokratīt drebuļus, kas mani satvēra, jo es atpazinu šo neprātīgā ļaunuma skatu no manām dienām Ņujorkas ielās. Kad viņš sekoja mums pa durvīm un iekāpa savā pikapā, es zināju, ka viņš nebija uz labu noskaņots. Es skatījos uz viņa pikapu un ievēroju šautenes paliktni aizmugurējā logā, kas turēja šauteni un bisi. Evans arī ievēroja šautenes. Kad mēs bijām veikuši apmēram pus kilometru tālu ceļu, vīrietis iedarbināja motoru un sāka mums lēnām sekot.

Nebija grūti uzminēt, kas viņam bija prātā. Viņš plānoja mums sekot līdz pilsētas robežai, un, kad mēs būsim pietiekoši tālu mežā, viņš pārvērstu par hipiju pāri. Neviens neredzētu atšķirību, un pat ja mūs atrastu, nevienu tas nerūpētu.

Evans un es ik pa laikam skatījāmies atpakaļ un mēģinājām izturēties vēsi. Pēkšņi Evans noelsoja. „Dag! Viņš apstādināja mašīnu un iet pēc sava ieroča!”

„Izjauksim to!” es teicu. Mēs pametām ceļu un metāmies mežā, maz ievērojot mežrozītes, kas satvēra un saskrāpēja mūs, vai lielos zarus, kas sita mums pa seju. Ar visu adrenalīnu, kas skrēja caur mūsu ķermeņiem, mūsu kājas viegli lidoja. Drīz mēs atrāvāmies no viņa, un, kad jutāmies pietiekoši tālu, mēs ienirām krūmos. Mūsu sirdis dauzījās mūsu ausīs, un sāpes dūra krūtīs, kad mēs piespiedām sevi elpot klusām.

Mēs dzirdējām, ka viņš netālu droši gāja. Drīz viņš apstājās, un mēs zinājām, ka viņš gaida, lai mēs iznākam ārā. Tad viņš sāka šaut uz krūmiem, mēģinot izdzīt mūs ārā. Atceros -šāviena rībiens bija tik skaļš, ka lapas krita no kokiem. Lodes džinkstēja virs mūsu galvām un iecirtās kokā aiz mums, apberot mūs ar vēl lapām. Pēc pāris minūtēm mēs dzirdējām viņa soļus, kas attālinājās.

Mēs gulējām uz zemes mūžību. Es dzirdēju papīra čaukstēšanu, un es paskatījos izbrīnā uz Evanu. Viņš izvilka sešpaku no somas, cik klusu vien varēja.

„Ko tu dari?” es jautāju skeptiski. Es domāju ar viņa radošo ģenialitāti viņš varbūt plānoja diversiju. Tā vietā viņš izvilka alus bundžu un ķērās pie atvēršanas. Alus augstu izšļācās pēc garās kratīšanās skrienot. Evans pielika bundžu pie lūpām un dzēra garu malku.

„Ja man ir jāmirst, es vēlos būt piedzēries,” viņš čukstēja. Kad viņš bija norijis otru bundžu, viņš beidza savaldīties. Viņš piecēlās kājās un sāka lūrēt caur krūmiem.

„Viņš ir prom!” viņš skaļi čukstēja. Es piecēlos kājās, cik klusi vien varēju, un mēs uz pirkstgaliem gājām ceļa virzienā, skatoties uz visām pusēm, skatoties uz vietu, kur lekt, ja mēs atkal redzētu mūsu uzbrucēju.

Apmēram 150 metru attālumā uz ceļa mēs viņu redzējām. „Tur viņš ir. Sēž savā pikapā,” es čukstēju panikā. Viņš bija nolēmis mūs gaidīt. Viņš bija izdomājis, ka mēs beigās atgriezīsimies uz ceļa.

„Es dzirdu, ka brauc mašīna!” es ar aizrautu elpu teicu Evanam. Es skatījos, kā tā parādījās. Mūsu sirdis apstājās, kad mēs redzējām Dotiju, vienu no mūsu skolotājām no Pinehindžas, pie stūres, vedot dažus no studentiem atpakaļ uz skolu. Mēs izskrējām no meža un stāvējām ceļa vidū mājot un kliedzot: „Stop! Stop!” Viņai nebija izvēles kā vien apstāties vai nobraukt mūs. Viņa nolaida logu.

„Es nevaru jūs aizvest atpakaļ uz skolu. Mana mašīna ir pilna,” viņa teica.

„Jums tas ir jādara!” es kliedzu. „Vai jūs redzat vīrieti tajā mašīnā uz ceļa? Viņš uz mums šāva!” Viņš tikko bija iedarbinājis automašīnu. Viņa uzreiz saprata situāciju.

„Leciet ātri iekšā!” viņa steidzināja. Mēs iekāpām citiem jauniešiem klēpī un aizcirtām durvis. Viņa negantā ātrumā brauca uz skolu. Nedaudz vēlāk, kad viņa paskatījās atpakaļskata spogulī, viņš bija prom, un mēs atkal sākām elpot!

 

Tā kā daži no mums retu reizi tika uz maltīti, mums bija jāatrod alternatīva. Vispirms mēs pārmeklējām virtuvi un pašapkalpojāmies. Tad kādu dienu mēs atradām piekaramo atslēgu pie durvīm. Nekādu problēmu. Mēs vienkārši gājām uz pagrabu, kur glabājās ēdiens un pašapkalpojāmies. Viņi mainīja piekaramās atslēgas, bet viņi nekad neuzzināja par tuneli uz pagrabu. Mēs nozagām tik daudz pārtikas, ka skola bankrotēja un beigās tai bija jāslēdz durvis.

Vai visa šī „brīvība” darīja mūs laimīgus? Diez vai. Es esmu pārliecināts, ka tie bija vieni no visnožēlojamākajiem gadiem manā dzīvē. Es neredzēju dzīvei mērķi. Es biju laimīgāks militārajā skolā ar visiem tās likumiem, nekā brīvajā skolā bez likumiem un noteikumiem.

 

 

5. nodaļa: Slepenā ala

Mūsu ausis sasniedza krāsainas valodas par hipiju komūnām un lielisko klimatu dienvidu Kalifornijā. Tur nekad nepalika auksts, pat ziemā. Tur varēja taisīt nometni un ēst no zemes augļiem. „Tā ir dzīve, ko es vēlos!” es teicu Džejam. „Es gribu dzīvot no zemes augļiem un nevienam neatskaitīties.”

„Jā, vecīt!” viņš entuziastiski teica. „Mēs esam piecpadsmit gadus veci. Mēs varam paši par sevi parūpēties. Dosimies to apskatīt!”

Pavasara brīvdienās mēs devāmies no Pinehindžas ar stopiem uz dienvidu Kaliforniju. Mēs apmetāmies Palm-Springas nomalē. Kādu dienu hipiji aizveda mūs uz pilsētu savā vecajā busiņā. „Kur ir kāda laba vieta, lai izklaidētos?” es jautāju.

„Tahkvitz Kanjons ir vieta, kur mēs dodamies,” garš, bārdains vīrietis mums stāstīja. „Tas ir pietiekoši tālu no pilsētas, lai poliči netraucētu mūs, un mēs varam smēķēt savu marihuānu, dzert alu un trokšņot, kā gribam. Mēs turp dodamies šajā pēcpusdienā. Gribiet nākt ar mums?”

Es paskatījos uz Džeju. „Brīnišķīgi!” mēs teicām unisonā.

Lai gan Tahkvitz Kanjons ir piecpadsmit jūdzes garš, vairums cilvēku gāja tikai uz grīvu pie Palm-Springas izklaidēties un pavadīt laiku. Vietas skaistums mani pārsteidza. Koki un zāle paslēpa tuksneša ieleju, un ūdenskritums mani piesaistīja. Izskatījās kā dzīva būtne, kas krīt pāri lieliem, gludiem laukakmeņiem. Ienirst lejā un tad uzlec sudraba mākonī, un, kad saules gaisma skāra pilienus, tie radīja jauku varavīksni. Nav brīnums, ka daži filmu režisori izmantoja to kā fonu savām filmām!

Kamēr mēs visi smēķējām „zālīti”, vīrietis un jauna sieviete iznāca no kanjona. Viņa garie mati bija saulē izbalināti un viņa tumšā, dzīvnieku ādai līdzīgā āda, un bezformas bārda atgādināja kalnu govi. Mani intriģēja arī viņa basās kājas. Kā viņš var staigāt basām kājām, kad visapkārt ir tik daudz kaktusu? Es brīnījos.

Viņam sekoja skaista meitene apmēram astoņpadsmit gadus veca ar lielām, brūnām acīm, zīdainiem, tumšiem matiem un gludu olīvkrāsas ādu. Viņa izskatījās kā havajiešu un itāliešu sajaukums. Sēdeklītī uz muguras viņa nesa zinātkāru mazuli. Viņa saules nocepinātā āda dramatiski kontrastēja ar viņa baltajiem matiem, kas bija saslējušies gaisā tā, it kā viņš būtu iebāzis savu pirkstu elektrības ligzdā. Es uzzināju, ka viņš ir dzimis Tahkvitz Kanjonā un viņi nosauca viņu par Teveju Tahkvitz.

„No kurienes jūs nākat?” es jautāju vīram. Viņš iepauzēja un paskatījās uz mani.

„No mājām,” viņš atbildēja.

„Jūs dzīvojat tur augšā?” es norādīju uz kanjonu. „Kur jūs dzīvojat?”

„Alā,” viņš teica bezrūpīgi.

Būdams pilsētas zēns, es ar grūtībām varēju apspiest savu izbrīnu. „Vecīt! Es noteikti gribētu redzēt jūsu vietu. Vai neiebilsti, ja es eju kopā ar jums?” es dedzīgi jautāju.

„Esi mans viesis,” viņš atbildēja. „Mēs dodamies uz pilsētu ubagot, dabūt dārzeņus un mēģināt atdot šos koijotu mazuļus, kamēr mēs tur esam.” Viņš pacēla divus vispievilcīgākos kucēnus, kādus es jebkad esmu redzējusi.

„Māte ir daļēji suns, daļēji koijots,” viņš paskaidroja. „Tēvs ir tīrs koijots. Mēs būsim atpakaļ pāris stundās. Jūs varat mums sekot, kad mēs atgriezīsimies.”

Es nepacietīgi gaidīju viņu atgriešanos. Džejs gulēja uz zemes ar pusatvērtām acīm, pārāk pārsteigts, lai aptvertu, kas notiek. Kad viņi visbeidzot atgriezās, es pievienojos viņiem, un mēs devāmies uz kanjonu.

„Mans vārds ir Džims,” viņš teica, kad mēs bijām nogājuši vienu gabalu pa līkumaino taku, „un šī ir mana sieva Sanija.”

Es uzdevu daudz jautājumu, kad mēs gājām, bet drīz nolaidenu slīpumu nomainīja stāvāks, klinšaināks ceļš. Es elpoju tik smagi, ka man bija jābeidz runāt, lai gan es ik pa brīdim pajautāju: „Cik vēl tālu?”

Džims teica, „O, nav tālu. Tepat aiz pakalna.”

Es priekšā redzēju mazu pakalnu un jutos pārliecināts, ka es varu tik tālu aiziet. Tomēr drīz vien es uzzināju, ka viņš runā par kalnu augšā priekšā. Es ātri atklāju, cik vājš es biju kļuvis. Pēc militārās skolas beigšanas es sāku smēķēt, un ne tikai cigaretes. Īstenībā es biju smēķējis „zālīti” tajā pašā dienā, kas padarīja kāpšanu kalnā vēl grūtāku, bet viņi gāja uz priekšu, runājot un smejoties, it kā tas nebūtu nekas. Viņš nesa četrdesmit vai piecdesmit mārciņu smagu mugursomu, un viņa nesa pārtiku un bērnu. Es – tikai sevi un ar grūtībām.

Saule norietēja, kļuva tumšāks un tumšāks. Es brīnījos, kā viņi var redzēt, kur iet. Es varēju redzēt tikai Sanijas balto zeķu maliņu ārā no viņas zābakiem. Tie izskatījās it kā lēkātu augšā un lejā, kad viņa gāja. Es klupu, ejot aiz viņas, dažreiz uz visām četrām, mēģinot noturēties. Beigās es viņam jautāju: „Vai jūs nevēlaties apstāties un uztaisīt pārtraukumu?”

„Nē, šī nav vieta, kur mēs parasti atpūšamies,” viņš teica. Par laimi es pāris reizes ietriecos Čolla kaktusos, un lai gan tas sāpīgi dzēla, vismaz viņi apstājās un pagaidīja, lai es izvelku dzeloņus, kas man deva iespēju atvilkt elpu.

„Cik vēl tālu?” es jautāju.

„O, tikai nedaudz.”

Ņujorkā „nedaudz” nozīmēja viens vai divi kvartāli. Viņam toties tas bija vairāk nekā jūdze vai divas, un pie tam augšā kalnā. Beigās mēs sasniedzām kalnu grēdas virsotni apmēram 1219.2 metrus virs Palm-Springas. Kāds neiedomājams skats! Mēs varējām skatīties lejā uz tumšo tuksnesi un redzēt Palm-Springu, tuksneša Hot-Springu, katedrāles pilsētas, Palmu tuksneša un Indio gaismas, plešoties zem mums. Viņi smēķēja nedaudz „zālītes”, kamēr mēs atpūtāmies. Es tikko sāku atgūt savu elpu, kad viņi pacēla savas somas un sāka iet.

„Vai vēl tālu?” es jautāju.

„Nē,” viņš mani iedrošināja. „No šejienes tas ir lejup no kalna lielāko ceļa daļu.” Tas bija lejup no kalna, jā, bet tas bija tik stāvs, ka katrs solis izļodzīja manas kājas, un man bija jācērt papēži, lai izvairītos no slīdēšanas. Tad es ievēroju tekoša ūdens skaņu un drīz ceļš sāka zigzagveidīgi locīties šķērsām avotam. Viņi zināja, kur ir akmeņi, bet es nepārtraukti slīdēju un samērcējos, neskaitot koku zarus, kas sitās sejā. Tuksnesi nomainīja džungļi.

Tikai tad, kad es domāju, ka es vairs nevarēšu spert nākamos soli, mēs sasniedzām alu. Džims iededzināja sveci, bet es biju pārāk noguris, lai apskatītos apkārt. Es tikai skatījos, kā Sanija atrullēja drēgnu guļammaisu. „Tu vari te gulēt,” viņa teica. „Mēs iesim augšā uz savu vasaras alu.”

„Vasaras alu?” es jautāju nobažījies. Viņi pazuda tumsā un atstāja mani vienu. Es ierāpoju drēgnajā guļammaisā un savēlos ciešā kamolā. Es varēju dzirdēt čabošas skaņas, kas kā vēlāk uzzināju, bija peles, bet manā prātā tās varēja būt čūskas vai kalnu lauva, kas lien uz manu pusi. Es biju pārāk noguris, lai uztrauktos. Beidzot es jutos pietiekoši silti, lai iemigtu ar koijotu skaņu, kas gaudoja attālumā, sērīgām pūcēm, kas brēc naktī, un čabošiem trokšņiem alā.

Pamostoties nākamajā rītā, ja vien es nebūtu tik dusmīgs, es domātu, ka es esmu nomiris un devies uz debesīm. Saule spīdēja pilnā spožumā, skaidra ūdens kluss dīķis, kam ūdeni nesa mazas urdzošas straumes, atradās gandrīz tieši alas priekšā, un daži putni čivināja priecīgi netālu. Džims un Sanija bija atgriezušies un sauļojās uz akmens netālu no manis, uzvilkuši savus dzimšanas dienas smokingus. Bērns spēlējās pie ūdens, un netālu koijota mātīte izpletusies baroja savus palikušos kucēnus. Ēdiena smarža, kas tika gatavots uz atklātas uguns, atgādināja man, ka es neesmu ēdis ilgu laiku, un aromāts sariesa siekalas mutē.

Es nezināju, kā rīkoties divu kailu cilvēku klātbūtnē. Es pie tā nebiju pieradis tajā laikā, bet vēlāk es pieradu tēlot, ka es neko neievēroju. Man iepatikās viņu dzīvesveids. Viņi dzīvoja no zemes augļiem. Tur bija savvaļas vīnogas un ogas, Sanija gatavoja garšīgu ēdienu no kaķastes auga daļām, un viņiem bija veģetārs dārzs. Viņi pat audzēja savu „zālīti”. Savvaļas ragainās aitas klejoja pa kalniem. Lai gan aitas tika aizsargātas, kad viņi gribēja gaļu, Džims vienkārši izgāja ar savu ieroci un atnesa mājās aitu vai briedi.

Es zināju, ka es nevaru palikt. Es biju atstājis Džeju nometnē un viņš mani gaidīja, bet es nolēmu pāris dienas pabūt par alu vīru.

Nākamajā dienā Džejs un es devāmies atkal ceļā. Mēs nonācām Santa Monikā, ļoti tuvu strautam. Saule tuvojās horizontam, kad šoferis apstājās pie stūra.

„Es jūs izlaidīšu šeit,” viņš teica. „Es griežos uz austrumiem.”

„Paldies par braucienu,” mēs abi teicām, izvilkām savas somas un aizvērām durvis.

„Kur mēs pavadīsim nakti?” Džejs jautāja. „Es negribu gulēt šeit uz ielas.”

„Pajautāsim, kur mēs varam dabūt lētu istabu,” es ieteicu.

„Man nav daudz naudas palicis,” Džejs iebilda.

„Man arī, bet varbūt mēs varam atrast kaut ko patiešām lētu.” Pie stūra daži ielas cilvēki sēdēja smēķējot un runājoties. Es viņiem tuvojos. „Vai šeit tuvumā ir vieta, kur nabadzīgi ļaudis var paēst un pārlaist nakti?”

Viens no viņiem norādīja lejā pa ielu. „Tur ir naktspatversme pāris kvartālus uz priekšu. Jūs tur varat palikt par trim dolāriem par nakti.”

„Jā,” cits teica, „un divus kvartālus no turienes ir misija, kur jūs varat par velti paēst. Viss, kas jums ir jādara, ir jāklausās viņu sludināšanā, un viņi jūs paēdinās. Tikai esiet tur astoņos no rīta. Tad viņi aizslēdz un aiztaisa durvis. Ja jūs neesat tur laicīgi, jūs paliekat ārā.”

„Paldies,” mēs teicām un sākām iet naktspatversmes virzienā.

Kokgriezums izskatījās nokvēpis, un vietām tapetes bija atkārušās. Mēs samaksājām mūsu trīs dolārus un mums iedeva pustīrus palagus un dvieli.

„Jūs varat iet uz 218. istabu,” ierēdnis teica, izsniedzot mūsu atslēgas. „Vannas istaba ir lejā pa koridori pa labi.” Vietai bija vecuma smaka – cigarešu, lēta vīna un urīna kombinācija. Vismaz palagi skaitījās tīri.

Nākamajā rītā nebija viegli piecelties, bet kopā ar divdesmit vai divdesmit pieciem citiem mēs sapulcējāmies misijas priekšā. Durvis atvērās tieši astoņos, un mēs visi ieplūdām iekšā. Džejs un es apsēdāmies beigās.

Misijas grupa sniedza jauku programmu un attiecās pret mums ar lielu laipnību un pacietību, neskatoties uz mūsu uzvedību, kas bija briesmīga. Smaidīgs plikpauris piecēlās un sniedza liecību, kamēr cilvēki man apkārt runāja un jokojās. Viens lamzaks skaļi atraugājās, un visi smējās. Bet, neskatoties uz to visu, plikpaurainais vīrs turpināja savu liecību, izstarojot patiesa prieka smaidu. Viens mums priekšējā rindā izvēmās uz grīdas, un viens no misijas darbiniekiem steidzās, lai to satīrītu, kamēr cits palīdzēja nabadziņam tikt līdz vannas istabai. Pēc liecināšanas plikpauris nodziedāja mums dziesmu. Visu šo laiku cilvēki gāja ārā – daži līdz nāvei nodzērušies, citi no noguruma un bada kā pamiruši. Dieva eņģeļi mūs noteikti uzlūkoja ar žēlumu.

Vienam no jaunajiem vīriešiem, kas piedalījās programmā, bija kompakts, muskuļots ķermenis kā Mr. Universam. Viņš varētu paņemt divus vai trīs nemieru cēlājus un sasist viņu galvas kopā. Tā vietā viņš piecēlās un sniedza skanīgu liecību, ko Jēzus Kristus ir izdarījis viņa labā. Beigās viņš aicināja arī mūs nodot sirdis Viņam. Es ievēroju viņa skumjas, kad neviens neatbildēja.

Kad programma beidzās, mēs iegājām aizmugurējā istabā, kur galdi bija apklāti ar baltiem galdautiem un viss izskatījās tīrs. Mēs stāvējām rindā, lai saņemtu ēdienu – lielu mājas sautējuma bļodu, dāsnu maizes porciju un kafijas tasi. Viņi mums pat iedeva saldo – ķiršu pīrāgu!

Es to nekādi nevarēju saprast. Šeit mēs bijām netīri, neveikli un rupji, tomēr viņi pret mums izturējās ar cieņu it kā mēs būtu piedienīgi cilvēki. Kaut kā tas negāja kopā ar to, kas man bija stāstīts par kristietību.

Mēs dzirdējām par citu vietu, kur pasniedz bezmaksas maltītes – Hare Krišna templi. Kādā dienā mēs nolēmām to izmēģināt. Arī tur bija jāapmeklē viņu dievkalpojums – divu stundu garumā. Daži cilvēki apgalvoja, ka tā bija viltus reliģija, un tā patiešām būtiski atšķīrās no jebkura kristīgā dievkalpojuma, ko es jebkad biju apmeklējis. Vīrieši bija nodzinuši savus matus, atstājot tikai mazu astīti aizmugurē. Viņu safrāna talārs bija nokāries un plandošs. Sievietes arī valkāja nokārušos, plandošus tērpus sārtā, zilā un violetā krāsā. Kamēr basģitāra un bungas spēlēja monotonu ritmu, cilvēki šūpojās un lēkāja ritmā, kratīja savus tamburīnus, māja ar savām rokām un leca gaisā. Kamēr viņi to darīja, visi skandēja monotonu dziesmu: „Hare Krišna, Hare Krišna, Krišna, Krišna, Hare, Hare; Hare Rama, Hare Rama, Rama, Rama, Hare, Hare...”

Es nekavējoties redzēju, ka cilvēki tika nohipnotizēti. Es pietiekoši biju bijis šovbiznesā, lai to atpazītu. Hipnoze izmanto noteiktu redzes un dzirdes nervu īpašības. Biežs ritms noved cilvēku hipnotiskā stāvoklī. Kad atkal un atkal tiek atkārtota vienveidīga frāze, prāts veido zemapziņas domu. Pēc laika prāts ir tā piepildīts ar šīm tukšajām, neīstajām domām, ka tas izdzēš reālās dzīves raizes un neapmierinātību, dodot viltus miera sajūtu - zināmu eiforiju. Šis iekšējais miers tiek uzskatīts par Dievu. Zem šī lāsta cilvēki laimīgi atdod savu īpašumu un naudu.

Kad es redzēju, kas notiek, es aizgāju uz tualeti un tur paliku lielāko dievkalpojuma daļu, it īpaši skandināšanu. Kad es iznācu, es ieraudzīju, ka Džejam tas patika, un es sāku uztraukties par viņu. Pēc jogurta maltītes, kurš man ne visai patika, es satvēru Džeju un mēs izgājām ārā.

Pavasara brīvdienas bija beigušās pirms vairākām dienām, un šeit mēs bijām, pavisam otrā valsts pusē, prom no skolas.

„Mums labāk atgriezties skolā, ja mēs tur vēl iesim,” es teicu.

„Kas par steigu?” Džejs protestēja. „Šīs ir pavasara brīvdienas, atceries?”

„Jā, bet es atceros arī, ka brīvlaiks beidzās pirms divām nedēļām, un paies vēl kāda nedēļa, kamēr mēs tiksim atpakaļ. Nāc. Iesim.”

6. nodaļa: Noziegums neatmaksājas

Pēc skolas Pinehindžā es atgriezos Floridā pavadīt vasaru ar tēvu, bet tas neizdevās. Pinehindža bija piebarojusi manas slāpes ar neierobežotu brīvību, un mans tēvs saprata, ka es neesmu valdāms.

„Dag,” viņš teica man kādu dienu, „mana pacietība ir izsmelta. Es nezinu, ko ar tevi darīt. Ja tu nevari sadarboties un dzīvot kā kārtīgs cilvēks, tev jādodas prom.” Ar salauztu sirdi viņš skatījās, kā es dodos pasaulē. Martā man palika sešpadsmit.

Sāpināts, satrakojies un dusmīgs es izgāju, nezinot, kur iet. Es sasniedzu šoseju un devos uz ziemeļiem uz Interstate 95. Es pievienojos garam jauneklim vārdā Skots. Viņam bija muskuļota miesas būve, un brilles, ko viņš valkāja, deva viņam izglītotu izskatu, lai gan viņš tikko bija beidzis vidusskolu.

Kopā mēs stopojām no Maiami uz Bostonu, kur Skots bija dzīvojis, pirms viņš devās uz Vjetnamu. Mēs drīz atradām darbu un mums labi klājās, bet pēc laika es atklāju, ka Skots savus ienākumus papildināja ar laupīšanu. Pamazām es sāku iet kopā ar viņu, un, pirms es apzinājos, kas notika, es iekļuvu pilnīgā noziedzības pasaulē.

Nākamos mēnešus es sasniedzu viszemāko līmeni, kas lika man ienīst sevi un visu cilvēci. Skots un es dzīvojām naktspatversmēs un zagām mašīnas, TV un jebko, ko mēs varētu pārvērst par naudu.

Mēģinājumam pašam dzīvot tik lielā pilsētā kā Bostona ir savi trūkumi, ja ir tikai sešpadsmit gadi. Bet pēc laika man izdevās iegūt Masačusetas autovadītāja apliecību, kurā bija teikts, ka man ir astoņpadsmit. Ar savu viltus identitāti es atradu pusslodzes darbu kā apsargs kompānijā ar nosaukumu Business Intelligence. Man tika iedots žetons, forma un steks. Tas man lika justies svarīgam, kad es ieliku žetonu makā un novicināju to, kad pirku alkoholu. Mans jaunais stāvoklis deva man iekšējo informāciju par zagšanas iespējām.

Kamēr strādāju kā apsargs, es satiku jaunu vīrieti vārdā Bredu, kas arī bija apsargs. Viņš bija kluss, iesaistīts austrumu reliģijā, kas tika saukta par Šakti. Breds zināja par manu zagšanu. „Dag,” viņš teica, „tu kādu dienu samaksāsi par to, ko dari. Tu nekur nespruksi.”

„Kā tu to domā?” es jautāju.

„Es domāju, ka tā ir tava karma. Kas iziet, tas nāk atpakaļ. Lietas, ko tu dari citiem, tiks darītas tev.”

„Tas ir dumji, vecīt!” es kliedzu. „Es nozagu TV, es no tā atbrīvojos. Mani nenoķēra, un nekad nenoķers.”

„Tu vēl redzēsi,” viņš vienkārši teica.

Pēc dažām dienām kāds ielauzās manā dzīvoklī un nozaga manu TV un radio, un es kļuvu vai traks! Tad es sāku ievērot - kad es kaut ko nozagu, to nozaga man. Kad es nozagu naudu, tā man pazuda! Es vēlāk uzzināju, ka Skots no manis zaga! Es nozagu mašīnu un tieši divas riepas nolaida gaisu. Mani pārliecināja sīkums, bet sakritības bija tik ievērojamas, ka nobiedēja mani. Kādā mājā es nozagu neatvērtu kasti ar Krusteaz pilngraudu pankūku maisījumu ar uzspiestu cenu 1.19$. (Es dzēru, smēķēju un lietoju narkotikas, bet tomēr ēdu pilngraudu maizi, jo tā bija veselīga!) Kad es nokļuvu mājās, es atklāju, ka daži no maniem draugiem bija bijuši tur un izlietojuši visu manu jauno smaržu flakonu. Pie tukšā flakona bija cenas zīme – 1.19$!

„Tas ir spokaini!” es sev teicu. „Kāds mani redz un zina, ko es daru!” Pirmo reizi savā dzīvē es tiešām noticēju, ka ir Dievs!

Kad Breds mani uzaicināja uz vienu no viņa sanāksmēm pēc pāris dienām, un es ātri piekritu. Lielāko daļu no teiktā es nesapratu, bet es parasti atnācu mājās ar vairāk grāmatām un mazāk naudas.

Kad es kādu vakaru sēdēju un lasīju avīzi, atskanēja spalgs kliedziens un soļi koridorā. Es pielēcu kājās. Es atvēru durvīs spraugu un varēju redzēt Sugarman – melnādainu okšķeri, kas dzīvoja mūsu stāvā - sitam vienu no savām meitām. Viņa izrāvās no viņa tvēriena un bēga. Viņš meta slotu viņai pakaļ, un es aizvēru durvis.

„Es ceru, ka viņš viņu nenogalināja,” es domāju, iekrizdams krēslā. Kautiņi un durstīšanas bija bieži sastopamas šajās kopmītnēs, bet es pie tā nevarēju pierast. Es notrausu pelnus no savas cigaretes. „Ko es te daru dzīvojot šajā mēslu bedrē un daloties ar tualeti ar šiem rāpuļiem? Es pat nevaru naktī gulēt ar visu šo ballēšanos. Es esmu slims no šīs istabas un slims no šī dzīvesveida!”

Zvanīja telefons, un es pacēlu.

„Sveiks, Dag. Te tētis!” teica balss līnijas otrā galā. „Es biju Ņujorkā biznesa darīšanās un apstājos, lai sasveicinātos.” Viņš izklausījās priecīgs, un es biju priecīgs dzirdēt viņa balsi. „Vai tu gribētu satikties uz stundu vai divām?”

„Protams, tēt. Vai es varu tevi aizvest pusdienās?” es jautāju. Es gribēju, lai viņš zina, ka man ir sava nauda.

„Labi, es plānoju tevi aizvest pusdienās, bet kāpēc gan ne? Tikai pasaki, kur mums satikties?”

Es zināju dažus smalkus restorānus Bostonā, un es gribēju radīt viņam iespaidu, tāpēc es nosaucu visdārgāko un iedevu adresi.

Es ierados pirms viņa un gaidīju ārā. Drīz parādījās taksometrs, un izkāpa tēvs. Mani pārņēma prieks, un es gribēju skriet klāt un mesties ap kaklu, bet apkampšanās nebija pieņemta mūsu ģimenē. Mēs tikai plati smaidījām un sarokojāmies.

Restorānā oficiants mūs apsēdināja, un mēs īsu laiku parunājām. Kad bijām izdarījuši pasūtījumu, viņš nonāca pie apmeklējuma mērķa. „Dag, es jūtu, ka esmu tevi pievīlis, es nožēloju. Vai dosi man vēl vienu iespēju?”

Man gandrīz izspruka asaras no šīs negaidītās atzīšanās. Es vilcinājos. „Ko tu vēlies, tēt?” es piesardzīgi jautāju.

„Labi, tas ir par izglītību,” viņš teica. „Tev patiešām jābūt skolā. Tev ir tikai sešpadsmit.”

„Bet, tēt” – manas dusmas sāka kāpt – „Es sevi labi nodrošinu!” Es izvilku daudz banknotes no kabatas un parādīju viņam. Viņš nebija sajūsmā. „Vienalga, tu zini, kā es jūtos par skolu.”

Viņš pacēla roku. „Pagaidi mirkli, Dag. Paklausies. Es runāju ar savu draugu, un viņš man pastāstīja par šo skolu uz kuģa. Tas ceļo pa visu pasauli. Studenti ir arī apkalpe. Stundas notiek uz kuģa, un tie apstājas visādās eksotiskās vietās. Tu vari nākt un iet, kad vēlies, un darīt visādas lietas. Tu vari nirt un braukt ar ūdens slēpēm, un ir daudz meiteņu. Mācību gads ir tikko sācies, un kuģis ir kaut kur Vidusjūrā.”

Tas izklausījās pārāk labi, lai būtu taisnība. „Kā skolu sauc?” Es jautāju, cenšoties neizrādīt interesi.

„To sauc par Flinta skolu ārzemēs,” viņš teica.

„Labi, es nezinu.” Mēs ilgi sēdējām klusumā. Es nebiju pārliecināts, ka es jebkad iederēšos strukturizētā programmā. Tomēr tas man izklausījās jauki un brīvi, es biju noguris pats sisties. Beigās es piekritu: „Varbūt es pamēģināšu.”

Mans tēvs bija atvieglots, un es varēju redzēt asaras viņa acīs. Iekšēji es priecājos. Ja tikai es būtu zinājis, kas mani sagaida!

 

7. nodaļa: Izkuģojam!

Tēvs atcēla visas biznesa tikšanās, lai ar mani varētu aizlidot uz Dženoju Itālijā, kur skola bija novietota dokā. Mums patiešām sagādāja prieku būt kopā šajā lidojumā, un es zināju, ka es viņam rūpu. Viņš pat man paplikšķināja pa muguru, kad mēs kopā uzkāpām uz kuģa. Palīdzējis man reģistrēties un uznest uz klāja mantas, viņš saspieda manu roku tā, ka mēs nodrebējām, un teica ardievas. „Labu veiksmi, dēls. Strādā cītīgi, un tiksimies Ziemassvētkos.”

„Labi, tēt,” es teicu. Kad viņš aizgāja, es noliku savas mantas un devos iepazīties.

Jau ātri es novērtēju jauniešus, kas veidoja šo skolu. Daudzi bija senatoru un politiķu dēli, kas tāpat kā es bija mežonīgi, bez savaldības, un drauds viņu tēvu reputācijai mājās. Ja viņi ir ārpus valsts, neviens nedzird par viņiem. Citi bija pārtikušu vecāku dēli, kuru vecāki negribēja noņemties ar jauniešu problēmām. Viņi vienkārši nodeva savu bērnu audzināšanas pienākumus skolai. Vairāki puiši nāca pie manis pirmajās dienās. „Vai tu atvedi kādas narkotikas?”

Tas, ko tētis bija stāstījis par skolu, bija taisnība tikai daļēji. Īstenībā mēs bijām cietumnieki. Mēs nedrīkstējām brāļoties ar meitenēm, un, protams, mums neļāva dzert, smēķēt un lietot narkotikas. Mums atņēma pases, kad mēs piebraucām krastā. Itālijā viņi varēja ieslēgt un aizmest atslēgu, ja viņi tevi noķēra bez pases, tāpēc mēs neuzdrošinājāmies izdarīt kaut ko, kas pievērstu uzmanību. Es nekad neniru, nebraucu ar ūdensslēpēm vai citādi nesportoju tajā laikā, kad es biju tur.

Skolas dabas zinību programma koncentrējās ap evolūcijas teoriju, un tos, kas ticēja radīšanai, uzskatīja par idiotiem. Klasē rādītās filmas parādīja Darvinu kā varoni.

„Dieva nav,” skolotāja mums teica. „Tev viss ir jādara pašam. Ja tev kādam ir jāuzkāpj virsū, lai sasniegtu savu mērķi, dari to. Ja tu to nedarīsi, kāds cits darīs.” Šī aukstā filozofija padarīja mani vēl vientuļāku un izolētāku kā jebkad.

Es joprojām meklēju Dievu caur austrumu reliģijām kā Šokti, un es negribēju, lai kāds man stāsta, kam man jātic, tāpēc es pavadīju arvien vairāk laika savā istabā meditējot un spēlējot koka flautu. Puiši mani par to izsmēja, bet es viņiem to ļāvu.

Visi studenti nāca no pārtikušām mājām, bet to nekad nevarētu pateikt pēc pārtikas, ar kuru mūs baroja. Saldie bija tik trūcīgi, ka Snikeru tāfelīte bija rets dārgums, un kļuva par mūsu barteri, lai nopirktu to, ko mēs gribam, viens no otra. Mums bija jāmaksā 2’500 itāļu liras par vienu tāfelīti, tas bija divas reizes vairāk nekā tas būtu mājās.

Kādā dienā puisis Ēriks ienāca manā kajītē. „Žēl, ka mums nav LSD, Dag,” viņš teica. „Es atdotu visu par nelielu marku.”

„Atvaino, man nav,” es viņam teicu, bet, kad viņš aizgāja, mans prāts turpināja strādāt. LSD tiek saukta par „marku”, jo tas ir mazs, regulārs kvadrāts apmēram 4mm katrā pusē. Es paņēmu plastmasas fotogrāfijas turētāju no sava maka un izgriezu divus mazus plastmasas kvadrātus. Galadarbs izskatījās kā divas LSD markas.

Kad es nākamreiz redzēju Ēriku, es teicu, „Tu neticēsi, bet es atradu pārīti marku.”

Viņa acis iemirdzējās. „Lieliski!” viņš teica entuziasma pilns. „Vai tu man vienu pārdosi? Par cik?”

„Labi, divas šokolādes tāfelītes,” es teicu.

„Norunāts,” viņš teica. „Man tās ir šeit, manā sienas skapī.”

„Pagaidi brīdi, Ērik. Es nezinu, vai tās vēl ir labas. Tās ilgi bija manā makā” (tas bija ilgi, protams).

„Ir labi,” viņš noraidīja manu piezīmi. „Es mēģināšu.” Mēs apmainījāmies, un es taisījos iet.

„Starp citu, tev tā ir jānorij,” es brīdināju. „Šis veids nešķīst mutē.” Ķiķinot es aizgāju uz savu istabu un apsēdos uz gultas malas. Es noplēsu papīru no pirmās tāfelītes un nokodu kumosu. Es lēnām košļāju. „Paies ilgs laiks, līdz viņš atklās, ka ēd manu maku.”

Lai gan es viņu biju apmuļķojis, mani mocīja vainas sajūta. „Labi,” es racionalizēju, „viņš to pašu būtu izdarījis man, ja viņš par to iedomātos.”

Nākamajā rītā viņš parādījās manās durvīs. „Nu viņš mani būs pieķēris,” es domāju.

Viņš aizvēra durvis aiz sevis, bet viņš neizskatījās dusmīgs. Viņš smaidīja. „Tu zini, tā marka...” viņš entuziasma pilns iesāka, „sākumā nekas nenotika, un es vienkārši aizgāju gulēt, bet tad es naktī pamodos. Kas tas bija par ceļojumu! Es ceļoju un biju halucinācijā visu nakti!”

Mans žoklis atkārās. Vēlāk, kad es atklāju Bībeles rakstvietu, „Dievs katram dod ticības mēru,” es domāju par Ēriku. Viņam bija ticība tam plastmasas gabaliņam!

Es biju dzirdējis, ka lapsu alās nav ateistu. Es redzēju, ka jūrā vētras laikā arī nav ateistu. Kādu vakaru mēs viegli pieskārāmies ievērojamai klintij Sardīnijas krastos, kad dažās stundās vieglais vējš pārvērtās par viesuli, un viļņi pārvērtās par lieliem ūdens kalniem divdesmit piecu līdz trīsdesmit pēdu augstumā. Priekšgals augstu pacēlās lielajos viļņos, kam sekoja straujš kritiens, šī augšup un lejup kustība izsauca to, ka jaunie jūrnieki pārkārās pār bortu un atdeva savas vakariņas jūrai. Daudzi nepaspēja līdz bortam, un klājs drīz vien bija noklāts ar slidenu vēmekļu kārtu.

„Ejiet prom no borta,” kapteinis kliedza. „Ja kāds pārkritīs pāri bortam, mēs pat nevarēsim atgriezties pēc jums. Jūs nomirsiet no šoka un aukstuma, pirms mēs jūs atradīsim šādā naktī. Mēs tikai atzīmēsim kartē un parādīsim jūsu vecākiem, kur jūs nomirāt.” Tie bija maldi, bet mēs nebijām droši.

Kad vētras trakums pieauga, viļņi lauzās pāri kuģa priekšgalam, nesot uz klāja tonnām ūdens, un kad kuģis pacēlās, lai sagaidītu nākamo vilni, ūdens sasita druskās visu, kas bija tā ceļā. Drīz glābšanas vestes, kastes un citi būvgruži šūpojās un rīvējās pa virspusi un novirpuļoja no klāja jūrā, kad ūdens steidzās no priekšgala uz pakaļgalu. Piepūstais glābšanas plosts, piestiprināts ar virvēm, bīstami kustējās, draudot pievienoties trakajam skrējienam.

„Ātri, puiši,” kapteinis sauca Ralfam un man, vienīgajiem diviem, kurus nebija nogāzusi jūras slimība. „Nodrošiniet glābšanas plostu, pirms nākamais vilnis to satriec.” Ralfs, kura miljonārs tēvs dzīvoja Virdžīnijā, bija garš, blonds fermeris – rupjš individuālists. Nākošais vilnis mums triecās virsū tieši tad, kad bijām sasnieguši plostu, iedzenot mūs ar galvu pa priekšu tajā. Mūsu papildus svars pārplēsa auklu un nometa mūs lejā uz klāja ūdenī. „Jē hoo!” fermeris kliedza, kad mēs lidojām, bet es redzēju, ka mēs tieši tuvojamies apmalei, un mana sirds gandrīz apstājās. Ja nu es nenoturos! Mēs tik pēkšņi apstājāmies, ka gandrīz pārlidojām pār malām, bet sagrābām apmali un izmisīgi iekārāmies. Kaut kā mēs noturējām plostu un pārdzīvojām šo krīzi. Bet pirms mēs varējām sevi apsveikt, vēl lielāks vilnis triecās pret kuģi, un liela grotbura pārplīsa, mūs bīstami savainojot. Ja mēs zaudētu savu priekšējo balstu, mēs aizslīdētu un izkristu pāri bortam.

Visi skrēja, slimi vai nē, kad viņi dzirdēja plīsienu. Bura sāka bīstami plandīties. Daudzas rokas bija vajadzīgas, lai to novilktu lejā, noņemtu no āķa un uzvilkt rezerves buru. Mēs cīnījāmies ar auklām, kamēr kuģis šūpojās, un ūdens šļācās gar mūsu kājām un mēģināja mūs nodzīt no klāja, bet beigās bura bija lejā un noāķēta. Es redzēju, ka lūpas kustās, un es zināju, ka daži mani ateisti draugi lūdza. Beidzot tika pievienota rezerves bura, gatava uzvilkšanai galvenajā mastā. Kādam būtu jāapsēžas uz sēdeklīša vai gredzena ap masta galu un tas jānostiprina. Citādi, laivai šūpojoties, gredzens iedurtos mastā un novērstu tā brīvu slīdēšanu.

„Mums ir vajadzīgs kāds, kas uzsēstos uz sēdeklīša,” kapteinis kliedza vējā. „Vai ir kāds brīvprātīgais?” Viņš skatījās apkārt ar lūdzošām acīm. Man nebija bail no augstuma, un es zināju, ka es to varēju izdarīt. Es joprojām biju diezgan stiprs pēc manām dienām militārajā skolā.

„Es iešu,” es pieteicos. Es nevarēju pretoties kārdinājumam izrādīties.

Es uzrāpos uz sēdeklīša, un puiši un vīri sāka vilkt vinču. Kad es biju apmēram divas trešdaļas no ceļa augšup, laiva sasvērās četrdesmit pēdas uz priekšu, un gredzens sāka griezties mastā, bija neiespējami to pacelt augstāk. Es rāvu no visa spēka, bet nebija iespējams noraut gredzenu no masta. Es dzirdēju kā virves nostiepjas, un biju nobijies, ka tās pārtrūks.

„Stop! Stop! Tas ir iesprūdis,” es kliedzu. Vējš aiznesa manus vārdus. Lai gan viņi bija tikai deviņus metrus zem manis, viņi nedzirdēja manus kliedzienus.

Visu laiku laiva bīstami šūpojās no vienas puses uz otru, garais masts šūpojās lielā lokā, gandrīz iegrimstot lielajos viļņos vienā pusē, tad triecot mani caur gaisu un iegremdējot mani viļņos otrā pusē. Es zināju, ka, ja tas šūposies vēl nedaudz tālāk, es nokritīšu no savas vietas un noslīkšu. Mana vienīgā cerība bija lekt no sēdeklīša uz tīklu, kas stiepās no vienas kuģa malas līdz novērošanas platformai. Ja es būtu augšā, es pa tiešo pārrāptos no masta uz tīklu, bet tā kā es biju tikai divas trešdaļas no augšupceļa, tīkls bija vairākus metrus prom no manis. Manas rokas trīcēja no piepūles izvilkt gredzenu, un es zināju, ka spēka ir atlicis maz. Es arī zināju - ja es lekšu, kad mēs būsim noliekušies pāri ūdenim, es viegli varētu netrāpīt tīklā, bet iekrist aukstajā jūrā, un tās būtu manas beigas.

„Ak, Dievs! Glāb mani, lūdzu,” es kliedzu. „Neļauj man nomirt!” Ātri paskatoties uz leju, es lecu. Paldies Dievam, laiks bija īstais. Es sagrābu tīklu ar rokām, izbāzu cauri kājas un iekāros. Atpūties minūti, es norāpos lejā.

Šoreiz kapteinis bija atklājis problēmu, un nolaida buru. Manas rokas un kājas joprojām trīcēja, kad es stāvēju un skatījos.

„Vai tu gribi mēģināt vēlreiz?” kapteinis jautāja.

„Nē!” es teicu. „Es eju uz savu kabīni.” Uzmanīgi pārkāpis pāri gruvešiem, kas pildīja koridori, es devos uz savu mītni. Es dzirdēju, kā citi puiši vaidēja un vemstījās savās kajītēs. Dīzeļdegvielas smaka un vēmekļi lika man rīstīties, kad es sasniedzu savas durvis. Es iebruku savā kojā un pieķēros gultas apmalei. „Es esmu laimīgs, ka esmu dzīvs!” es pie sevis domāju. Guļot es domāju, cik daudzas lūgšanas un apsolījumi bija nonākuši pie Dieva tajā naktī. Es arī domāju, cik daudzi no tiem, kas lūdza, patiešām izmainīs savu dzīvi, ja mēs pārdzīvosim vētru.

Kaut kā mēs tikām tai pāri. Kad mēs atkal iepeldējām mierīgos ūdeņos, dzīve turpinājās kā parasti. Visi uzvedās tā, it kā nekas nebūtu noticis. Visas lūgšanas un apsolījumi bija aizmirsti. Tajā dienā es iemācījos, kāpēc Dievs nedisciplinē ar bailēm. Kad briesmas ir pāri, cilvēki parasti atgriežas atpakaļ pie sava vecā ceļa.

Tāpēc, ka es ierados skolā vēlāk, sarga pienākumi jau bija nozīmēti citiem. Bija citi uzdevumi – berzt klāju, mazgāt traukus, ko es ienīdu. Beigās es sacēlos un atteicos apmeklēt programmas, iet uz nodarbībām vai darīt jebkādu darbu, kas man ir nozīmēts. Es tikai sēdēju savā istabā un meditēju. Pēc laika pie manām durvīm klauvēja kapteinis.

„Vaļā,” es kliedzu.

Viņš ienesās iekšā un sāka ārdīties. „Kas tā par uzvedību, Bačelor? Tu neapmeklē stundas. Tu nepildi savus pienākumus. Tu nedari neko, kas tev ir jādara. Vai tu nezini, ka tev ir jāpilda likumi kā visiem?”

„Kāpēc?” es jautāju. „Es ienīstu šo vietu. Es neprasīju, lai mani te atved, un es nevienam nevergošu!” Viņa dusmīgie vārdi mani neiebiedēja. Man bija zelta medaļa roku laušanā un es pratu kauties. Es nekad nezaudēju cīņā.

Kad viņš redzēja, ka viņš mani neiebiedēs, viņš mainīja taktiku. „Labi, Bačelor, ja tu nestrādā, tu neēdīsi!” viņš kliedza. Viņš apgriezās uz papēža un iznesās ārā. Es domāju, ko darīt, bet sarunāju ar istabas biedriem, lai viņi nes man ēdienu, un turpināju savu nepakļaušanos.

Morāle sāka brukt starp citiem studentiem. „Kāpēc man ir jābūt sardzē? Bačelors to nedara.” „Kāpēc man ir jāberž klājs? Bačelors to nedara.” Kapteinim nebija atbildes. Beidzoties viņa iztēlei, viņš atkal nāca pie manis. „Bačelor, kas man ir jādara, lai tu labi uzvestos? Tu grauj skolas morāli. Nepakļaušanās izplešas kā mēris.”

„Es nezinu,” es paraustīju plecus. „Kāds priekšlikums?”

„Ja tu apmeklēsi stundas un sadarbosies vēl pāris nedēļas, es pastāstīšu tavam tēvam, ka tu labi uzvedies un palaidīšu tevi mājās uz Ziemassvētkiem.”

Es dziļi ieelpoju un padomāju minūti. „Vienojušies,” es piekritu.

Viņš zināja, ka, ja es tikšu nost no kuģa, es nekad neatgriezīšos. Mēs to abi zinājām, bet nepieminējām. Protams, pirmā lieta, ko es izdarīju lidmašīnā uz mājām Ziemassvētkos bija pasūtīt alu un cigarešu paku. Kamēr citi studenti skatījās ar šausmām, es viņiem teicu, „Jūs nekad mani vairs neredzēsiet,” un tā arī bija.

Tēvs bija tik priecīgs par viltus ziņojumu par manu labo uzvedību, ka es nevarēju to sabojāt, pastāstot viņam patiesību. Tā vietā es pievienojos svētkiem un mēģināju aizmirst par skolu. Bet, kad bija laiks atgriezties, es atkal devos ceļā.

 

 

8. nodaļa: Ceļā

Es atkal devos ceļā. Milzīgs sarkansudrabots traktors rūkdams pabrauca man garām. Es skaitīju līdz trīs un pagriezu savu muguru pret auksto, ledaino vēja pūsmu. Vējš svilpoja gar manu kaklu, un es nodrebinājos jau simto reizi. Paskatījos uz pulksteni un turpināju soļot. Ejot bija siltāks nekā vienkārši stāvot un balsojot mašīnas.

„Gandrīz jau astoņas stundas šajā nožēlojamā vietā un izskatās, ka atkal sāks snigt,” es murmināju pie sevis mazās Oklahama pilsētas nomalē. Mans vēders rāvās čokurā, bet es to ignorēju un pagriezos pret zilo kadiljaku ar izstieptu roku. Šoferis pat nepaskatījās uz manu pusi. Sabāzu rokas atpakaļ kabatās un turpināju soļot.

Tumšas domas maisījās manā ietiepīgajā galvā, un es tikko spēju noticēt, ka vēl vakardien biju siltā zālē Virdžīnijā, dzēru, spēlēju azartspēles ar draugiem un piedalījos stulbās derībās. Jo vairāk dzēru, jo sliktāk spēlēju un drīz pazaudēju visu savu naudu. Tagad es varēju dunkāt sevi. „Kāpēc es nepataupīju naudu ēdienam? Kāds muļķis es esmu bijis!” Vai es varu uzdrošināties tagad runāt ar Dievu? Es nebiju neko daudz trenējies lūgšanā, bet es zināju, ka Dievs var lasīt domas, un tā es lūdzu savā sirdī.

„Dievs, es zinu, ka esmu bijis pēdējais nelietis. Piedod man par visiem tiem cilvēkiem, ko esmu sāpinājis, un, lūdzu, sūti man kādu automašīnu, kas mani paņemtu un iedotu kaut ko ēst un mazliet naudas. Un, kamēr Tu vēl mani dzirdi, lūdzu, dod man transportu līdz pat Kalifornijai – ar kādu normālu cilvēku.”

Pirmo reizi, kad stopēju, man bija tikai pieci gadi. Kopš tā laika man ir bijuši vairāki nepatīkami piedzīvojumi ar stopēšanu. Viens vīrs, kas smēķēja zālīti, sāka braukt pa nepareizo ceļa pusi pretī dzīvai satiksmei. Vienā citā reizē pāris bija piedzērušies un mētājās no vienas uz otru ceļa pusi. Beidzot es viņiem sacīju: „Man te jāizkāpj,” kaut gan tā nebija. Es tomēr gribēju izdzīvot. Kādā citā reizē mani paņēma viens vīrs ar savu draudzeni, kas arī bija dzēruši. Viņš gribēja izrādīties, izslēdzot gaismas un rādot, ka spēj braukt tumsā. Dažreiz homoseksuālisti ir mani paņēmuši un gribējuši noslēgt ar mani vienošanos savās interesēs. Reiz es braucu kopā ar noziedznieku, kaut gan tajā brīdī es to neapzinājos. Viņu apstādināja policija, uzlika roku dzelžus un aizveda, bet es paliku tukšā mašīnā bez atslēgām. Tāpēc, lūgdamies Dievam, es prasīju kādu normālu cilvēku. Es tik tikko biju pabeidzis savu lūgšanu, kad balts furgons piebrauca un apstājās.

„Uz kurieni dodies?” šoferis jautri vaicāja.

„Uz Kaliforniju,” atbildēju.

„Slava Dievam! Tieši uz turieni es braucu. Lec iekšā,” viņš aicināja.

„Ak, jā, Jēzus dēļ!” es nodomāju pie sevis un iekāpu aizmugures sēdeklī. Es biju tik priecīgs, ka pilnīgi aizmirsu par lūgšanu, ko nesen biju izteicis.

Pēc pāris teikumiem par auksto laiku mans labdaris palūkojās manā virzienā. „Es varu minēt, ka tu esi bijis kaut kur ciemos uz Ziemassvētkiem un tagad dodies mājup,” viņš sacīja.

„Nē, es līdz šim dzīvoju Floridā, bet tagad dodos uz Kaliforniju, lai tur dzīvotu,” es noteicu nevērīgi. ”Un kā jūs?” Es nebiju gatavs apspriest savus plānus ar svešinieku.

„Nu, es braucu sameklēt savu draugu Dienvidkalifornijā. Bet saki man, lūdzu...” viņš novērsa skatu no ceļa un cieši paskatījās uz mani, „vai tu esi kristietis?”

Viņa jautājums mani samulsināja. Es uzskatīju sevi par ļoti reliģiozu. Es varēju runāt par Dievu, meditāciju, reinkarnāciju, garīgo zinātni, Jaunā Laikmeta kustību, par ķermeņa pārdabiskām spējām staigāt pa sienām, es biju pētījis daudzas austrumu reliģijas. Bet, kad viņš man jautāja, vai esmu kristietis, es nezināju, ko teikt. Vai viņš man jautāja, vai es ticu Bībelei, vai es ticu, ka jāmīl citi cilvēki? Gandrīz visas reliģijas māca, ka jāmīl citus.

Redzēdams manu apmulsumu, viņš pielaboja: „Vai tu tici Jēzum Kristum?”

Atkal es nezināju, kā atbildēt. Es nezināju, vai stāsts par Jēzu bija teika vai pasaka, vai varbūt Viņš bija vienkārši jauks skolotājs. Drīz jau mēs sākām diskutēt par Jēzu, Bībeli un reliģiju. Šķiet, ka viņš man sludināja visu ceļu līdz Kalifornijai. Kolorādo ceļi bija ledaini. Automašīnas slīdēja nost no ceļa visapkārt mums. Man jāsaka, ka viņš nebija tik nobijies kā es. Viņš vienkārši skaļā balsī lūdza Dievu un turpināja braukt. Mēs reizēm mazliet paslīdējām, bet nekad nenoslīdējām no ceļa. Tas mani iespaidoja.

Viņš nopirka mums ēdamo un samaksāja par moteļa istabu. Vēlāk viņš paņēma vēl vienu stopētāju. Šis jaunais cilvēks izrādījās kristietis. Es jutos mazliet atdalīts, klausoties viņu sarunā. Kad viņš izlaida šo jauno cilvēku ārā, viņš tam iedeva 300 dolārus.

Kad mēs tuvojāmies Kalifornijai, viņš man jautāja: „Uz kurieni tieši Kalifornijā tu dodies?” Un kaut gan es ne visai labi vērtēju viņa sludināšanu, man tomēr bija siltas jūtas pret šo cilvēku, kurš pret mani bija tik labs, un es viņu pārsteidzu ar savu atbildi. „Es dodos uz kalniem Palm Springs tuvumā. Es esmu nolēmis dzīvot alā San Džakinto kalnos.”

Es varēju just, kā paceļas izbrīnā viņa uzacis, kad viņš man jautāja. „Ar ko kopā tu dzīvosi?”

„Es nedzīvošu kopā ar kādu citu. Es dzīvošu viens pats.”

„Par ko tu runā? Tev nevar būt vairāk kā septiņpadsmit gadu.” Viņš izklausījās vairāk izbrīnīts nekā tiesājošs.

„Man ir sešpadsmit,” es viņam pateicu. „Lai nu kā, es jau gadiem esmu patstāvīgs.  Ar mani viss būs kārtībā.”

Viņš aizveda mani tieši līdz kanjona sākumam un sniedza man 40 dolārus. Kad viņš jau brauca prom, pēkšņi es attapos. Hei! Dievs taču man iedeva visas četras lietas, ko es Viņam tajā dienā Oklahomā lūdzu: braucienu uz Kaliforniju, ēdienu un naudu – nu labi, gandrīz visas četras. Es nebiju īsti pārliecināts, vai šis vīrietis bija normāls!