Es sēdēju uz gultas savas mātes dzīvoklī Ņujorkā un raudāju. Es reti raudāju, bet šoreiz kaut kas bija par daudz. Es kaujos gandrīz katru dienu kopš skolas sākuma, es vienkārši nespēju sevi savaldīt.
Ja mamma būtu klāt, varbūt mēs varētu kaut ko pārrunāt, bet tajā vakarā viņa bija aizgājusi. Kopš vecāku šķiršanās viņa strādāja uz pilnu slodzi un maz laika veltīja man un brālim. Tagad arī mans brālis Falkons dzīvoja pie tēva Floridā, jo viņam bija nepieciešams siltāks klimats viņa slimības dēļ. Tā nu es sēdēju viens, bet man izmisīgi vajadzēja kādu, kas mani mīlētu, kam rūpētu, kas ar mani notiek.
Es domāju par savu skaisto māti. Viņai bija daudz draugu – aktieri, rakstnieki, dziedātāji. Viņas talants un izskats darīja viņu par karalieni katrās viesībās. Viņa bija pilnīgi saistīta šova biznesā. Viņas īstā karjera uzplauka, kad viņa sāka rakstīt dziesmas Elvijam Preslijam. Vasaras brīvlaikos viņa mēdza mani un brāli ņemt uz savu darbu, un mums patiešām bija interesanti baudīt „zvaigžņu” uzmanību.
Tomēr kaut kas šajos interesantajos un slavenajos cilvēkos bija ļoti dīvains un satraucošs. Kad es jau biju pietiekami vecs, lai saprastu, es ievēroju, ka liela daļa no viņiem bija homoseksuāļi, lietoja alkoholu un narkotikas un bija ļoti nelaimīgi. Es nekādi nevarēju saprast, kāpēc viņi tik ļoti strādā, sasniedz slavu, un tas viss viņus padara nožēlojamus.
Kad mamma rīkoja viesības mūsu dzīvoklī, viņi neko vairāk nedarīja kā sēdēja, pļāpāja un smēķēja zālīti, kā arī smējās par saviem stulbajiem jokiem. Viņi likās kaut kur ārpus realitātes, kā spoki peldēja savā pasaulē – dīvaini un vientuļi.
Vientuļi. Kā es ienīdu šo vārdu! Sēžot uz gultas malas es pārdomāju dienas notikumus – kautiņš, direktora un skolotāju rājieni. Kas es esmu? No kurienes es esmu? Kāpēc es esmu šeit? Tie man nebija jauni jautājumi. Es bieži skatījos spogulī un domāju – ja es esmu vēl viens evolūcijas posms, kaut kāds attīstīts mērkaķis, tad kāda jēga manai dzīvei?
Es nebaidījos mirt. Kad tu mirsti, tu vienkārši pārvērties par mēslojumu - tā man tika mācīts. Es vēlējos izrīt pudeli ar miega zālēm, atgulties un nekad vairs nepamosties. Cik vienkārši!
Es noslaucīju asaras, iegāju vannas istabā, atvēru zāļu skapīti un prātoju: „Kur gan varētu būt tās miega zāles?” Mamma ņēma tās dažreiz, kad nevarēja aizmigt, bet es nebiju ievērojis, no kuras pudeles. Es pārbaudīju vienu pēc otras, bet uz nevienas nebija skaidri rakstīts. Beidzot es atradu vienu ar uzrakstu: „Lietot pirms gulētiešanas. Valium.” Es paņēmu veselu sauju tablešu un sniedzos pēc ūdens glāzes, bet mana roka apstājās pusceļā. Un ja nu tās nav miega zāles? Ja nu tās ir kādas tabletes sievietēm? Ja nu tās mani vienkārši padara slimu? Es negribēju saslimt. Man jau tā bija pietiekami daudz sāpju un bēdu. Es gribēju mirt!
Tā nu es tur stāvēju domādams, ko darīt. Lēni pastiepu roku un iebēru tabletes atpakaļ pudelē. Citu dienu pameklēšu labāku veidu, kā sevi nogalināt.
To visu atceroties, es brīnos, kā es varēju būt tik akls pret savas mātes mīlestību un rūpēm. Viņa to centās parādīt savā īpatnējā veidā. Piemēram, viņa uzrakstīja mūziklu mūsu klasei un ielika mani galvenajā lomā. Viņa pie tā ļoti piestrādāja – gan pati sagatavoja kostīmus, gan vadīja mēģinājumus. Tas viņai daudz maksāja.
Manas mammas meitas uzvārds Taršis liecināja par viņas jūdeisko izcelsmi. Vecvecāki mēdza teikt, ka mēs esam rados Saulam no Tarzas, bet es domāju, ka viņi jokoja. Kad mēs pārvācāmies uz Ņujorku, mamma atklāja, ka puse no šova biznesa ļaudīm ir ebreji. Viņa lepojās, būdama jūdiete, bet viņa nekad neinteresējās par reliģiju.
Kad es dažas nedēļas pēc kautiņa saņēmu savu liecību, tad, protams, manas atzīmes bija šausmīgas. Kā gan es to varēju rādīt mammai?
Es zināju, ka viņa kliegs, būs uztraukta un iespējams pat raudās. Atkal manas domas pievērsās pašnāvībai. Varbūt es varu nolēkt no mūsu daudzstāvu mājas jumta? Es uzkāpu uz jumta, piegāju pie tā malējā nožogojuma un skatījos lejup. Sešpadsmit stāvi. Ielas trokšņi sasniedza manas ausis, cilvēki izskatījās kā skudras, visi kaut kur steidzās. „Kur viņi visi tā skrien? Kur steidzas? ” Es zināju, ka daudzi no viņiem steidzas iegūt vairāk naudas.
Es domāju par savu tēvu. Viņš bija ļoti bagāts – multimiljonārs. Piedzimis ar sudraba karotīti mutē. Viņa tēvs nomira, kad viņam bija tikai septiņi gadi. Būdams vecākais no četriem dēliem, viņš darīja, ko varēja, lai atbalstītu ģimeni. Viņš pārdeva avīzes uz ielām un darīja katru gadījuma darbu, kas bija pa rokai, lai pabarotu izsalkušos brāļus mājās. Otrā pasaules kara laikā viņš dienēja gaisa flotē un ievāca iespējami daudz informācijas par lidmašīnām. Viņam bija ass prāts un labas biznesa prasmes. Drīz pēc kara viņš sāka būvēt pats savu impēriju. Ātri vien viņam jau piederēja divas lidmašīnas un vairākas gaisa satiksmes kompānijas. Viņam lidošana bija tik tuvu sirdij, ka viņš pat saviem dēliem deva lidmašīnu vārdus – Falkons un Duglass.
Lidošana un arī auto sacensības kļuva par mana tēva aizraušanos. Viņš tam veltīja visu savu nedaudzo brīvo laiku. Kad viņš izšķīrās no mammas un pārcēlās uz Floridu, viņš apmetās dzīvot uz tik ekskluzīvas salas, ka tai varēja piekļūt tikai ar speciālu licenci un pasi. Kad es viņu apciemoju, es priecājos, ka viņam bija kalpone un sulainis. Vismaz tie man sastādīja kompāniju. Tēvs gan nāca brokastot kopā ar mani, bet viņš parasti turēja avīzi starp mums. Ja es kaut ko jautāju, viņš reizēm nolaida avīzi un atbildēja, bet bieži vienkārši kaut ko norūca. Es biju pārāk jauns, lai saprastu, ka viņa aizņemtajā dzīves grafikā šīs dažas rīta minūtes bija viņa vienīgais brīvais laiks. Jā, viņam bija Lear lidmašīna, Rolls-Royce, drošības sargi, jahta. Bet nešķita, ka viņš ir laimīgs. Viņa dzīve bija tik intensīva, ka viņš bieži strādāja sešpadsmit stundas dienā sešas dienas nedēļā.
Viņš gan bija izaudzis baptistu ģimenē, bet reliģija viņam neinteresēja. Kad viņa pirmā sieva un puisēns gāja bojā lidmašīnas katastrofā, viņš zaudēja pēdējās ticības druskas un kļuva par noliedzēju – neticīgo.
Vēja pūsma atgrieza manas domas tagadnē. Tur es stāvēju pie jumta malas, cerēdams, ka nākošā vēja pūsma mani varētu nopūst lejā un man nebūtu pašam jāsaņem drosme lēcienam. Tā vilcinādamies, es atcerējos, ko biju lasījis dažas dienas atpakaļ avīzē par vīru, kas nokrita no astotā stāva. Viņš zaudēja roku un salauza mugurkaulu, bet viņš nenomira. Un ja nu es nenomirstu? Ja nu es kļūstu par kropli ar mūžīgām sāpēm? Es nodrebēju.
Vēl kaut kas mani aizkavēja. Tā bija mana ļoti lielā ziņkārība. Ja es šodien nomirstu, kā es uzzināšu, kas notiks rītdien? Labāk tomēr palikt dzīvam.
Labākā lieta par pašnāvību ir tā, ka tu to vienmēr vari atlikt. Dažus gadus vēlāk es tādā veidā pārliecināju mammu, kad viņa mani pasauca un teica, ka izlēmusi izdarīt pašnāvību. Tas viņai izglāba dzīvību.
Es nokāpu no jumta un apsēdos, lai padomātu. „Tu taču dzīvo tikai vienreiz! Grāb no dzīves visu, ko vien var.” Šī ideja man patika. Es grābšu visu jautrību un aizraušanos ar visu, ko tik vien atradīšu. Kad man tā visa pietiks, tad es darīšu kaut ko lielu. Kāpēc aiziet ar kaut kādu pinkšķēšanu – kā miega zālēm vai lēkšanu no jumta? Kāpēc neaiziet ar varenu troksni?!
